Paliekošais un Pārejošais

Dzejniekam Mārim Čaklajam (1940-2003) aizejot

"Katrs no saviem kalniem
mēs nākam un paliekam
tajā lāsē, ko nepāršķelt,
kurā satek viss zelts –
no tā, ko mēs rīt redzēsim..."

Jūrā satek neskaitāmi daudz lāses, un katra lāse pati par sevi ir jūra. Auglī ir tik daudz sēklu, un katra sēkla pati par sevi ir auglis. organisms sastāv no tik daudz šūnām, un katra šūna pati par sevi ir organisms. Dzīve sastāv no neskaitāmi daudz mirkļiem, un katrs mirklis pats par sevi ir dzīve. Pasaulē ir tik daudz cilvēku, un katrs cilvēks pats par sevi ir pasaule.

Lasot Māra Čaklā dzeju, sajūtu cilvēku pasaulē un pasauli cilvēkā, sajūtu mirkli bezgalībā un bezgalību mirklī, paliekošo un pārejošo vienlaikus. – Tās ir izjūtas, kas rodas un izzūd. Tie ir iedvesmas brīži, kas atnāk un aiziet. Tie ir tēli, kas ir tie paši un vienmēr citi.

Proti, Māra Čaklā dzeja ir viegla, jo tajā nejūt pieķeršanos . – "Viss tik zūdošs, aiztekošs, vīstošs". - Viņš it kā spēlējas ar dzīvi un sevi caur tēliem, izjūtām, vārdiem. Tajā pašā laikā šīs impresijas jeb mirkļi ir piesātināti ar dzīves garšu. – "Vakars. Pīrāgus sajauc ar ceriņiem dzīvais, neizprotamais gaiss". – "Saule ir šobrīd pie citiem, tev – šis vilciens, šie baļķi un tūkstošs pirmā diena, vāvere, kas tā kā dvēsele čiekuru kaļ virs kapa".

Nešaubos, ka Māris Čaklais ir patiesi DZĪVOJIS tādā nozīmē, ka viņš ir sapratis mūsu mirklīgumu un bezgalīgumu, proti, dzīvojis bez ilūzijām vienlaikus priecājoties par to, ko dzīve sniedz. Tāpēc viņa dzejā nav jāmeklē patiesība vai taisnība, kaut kas pārspīlēti cēls un monumentāls. Manuprāt, vērtīgākā ir tieši atziņa, ka pastāv šis mirklis un tas, kā mēs to izjūtam un izdzīvojam.

Visu laiku tā bija
priekšdzīve, mīļā! –
Cerība, nojauta,
lēns satumsums.
Rīts noskalos pasauli,
un tā būs dzīve –
ar tevi, ar mani.
Bet bez mums.

/no dzejoļa "Atvadoties"/

Ingūna Rībena