Ko gadiem sējām, to pļaujam

Laikraksts "Diena", 2004.gada 15.septembrī

Pēc trīspadsmit valstiskā bezdarbībā un valstiskā bezatbildībā pavadītajiem gadiem atrodamies seku radītajā realitātē — aizlaistais laidars smird. Latvijas politiskajā teātrī pēdējos mēnešos populārākās lugas ir "Īres griesti" un "Izglītības sistēmas reforma", kuru autori jau sen aizmirsuši, ka kādreiz paši šīs lugas ar visai skarbajām sižeta līnijām ir sacerējuši. Valdībai pašreiz nav adekvātu priekšlikumu īres griestu problēmas risinājumam un pat vēlmes rīkoties (tāpat kā daudzām iepriekšējām), tā sabiedrības spiediena un vēlēšanu tuvuma dēļ rada darbības šķietamību un piedāvā risinājumu, kura faktiski nav.

Kreisie politiskie spēki situāciju izmanto savu reitingu celšanai, populistiski prasot fiksētu īres griestu saglabāšanu uz ilgāku laiku. Visiem ir saprotams, ka denacionalizēto namu īrnieku problēmu bez papildu izdevumiem no valsts budžeta atrisināt nav iespējams. Premjeram Indulim Emsim, bet visvairāk jau pašvaldību ministram Andrejam Radzevičam, ir nekavējoties jāsagatavo reāla darbības programma tā vietā, lai liekulīgi pārdzīvotu "ka janvārī, kad ārā ir sals un tumšs, desmitiem tūkstošu cilvēku var tikt izmesti uz ielas". (I. Emsis intervijā Latvijas radio 10.septembrī, 2004.)

Nav nekādas rīcības programmas, nav pat nekādas statistikas, kur nu vēl skaidrības par to, kā valdība šo asinsizplūdumu smadzenēs taisās ārstēt laikā, kad līdz īres griestu atcelšanai atlikuši vairs tikai daži mēneši. Droši vien cer, ka uzsūksies pats.

Ja kādam vēl aizvien liekas, ka vairāk nekā 29 000 ģimeņu liktenis ir tikai tāds sīkums, tad atcerēsimies, ka laikā no 1941. līdz 1949. gadam trīs masveida izsūtīšanas operācijās no Latvijas un savām mājām tika izdzīti vairāk kā 60 000 cilvēku. Gandrīz tikpat, ja pieņemam, ka katrā ģimenē ir tikai divi cilvēki.

Kurš vairs atceras, ka likums "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" ir spēkā kopš tālā 1992.gada 1.janvāra? Neviens vairs neuzdod jautājumus par to, ko valsts, valdības un politiķi ir darījuši, lai nepieļautu sociāli ekonomiskās spriedzes saasināšanos 12 gadu garumā. Izskatās, ka gan politiķi, gan īrnieki ir aizmirsuši, ka minētajā likumā noteiktais septiņu gadu moratorijs bija noteikts, lai valsts varētu izstrādāt un realizēt denacionalizēto namu īrniekiem paredzētās valsts un pašvaldību atbalsta programmas. To izstrādāšanas un realizācijas pienākumu noteica 1991.gada 30.oktobrī pieņemtais LR AP lēmums "Par Latvijas Republikas likumu "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību".

Minētajā lēmumā bija noteikts, ka Ministru padomei līdz 1991.gada 1.decembrim jāizstrādā likumprojekts "Par kompensācijām", jāizstrādā atviegloti noteikumi to denacionalizēto namu īrnieku kreditēšanai, kuri ņemti uzskaitē un kuri izteikuši vēlēšanos celt individuālo dzīvojamo māju, pašvaldībām tika uzlikts pienākums nodrošināt denacionalizēto namu īrniekus ar zemes gabaliem individuālo dzīvojamo ēku celtniecībai un citas šodien gandrīz vai neticamas lietas.

Šīs likumos un lēmumos iekļautās sākotnēji labās domas un ieceres laika gaitā ir aizmirstas un transformējušās tā, ka pašlaik politiķi atļaujas pārmest denacionalizēto namu īrniekiem to, ka viņi visus šos daudzos gadus nav nekā darījuši, lai paši (tikai un vienīgi!) atrisinātu savas problēmas.

Kāda galvu reibinoša politiskā ekvilibristika — no valdības atbildības par kompensāciju mehānisma izstrādāšanu un ieviešanu denacionalizēto namu īrniekiem tā pārvērtusies par denacionalizēto namu īrnieku nolaidību un neizdarību! Vienkārši un ģeniāli! Latvijas tauta ir pacietīga, pieticīga, saprotoša un piedodoša!

Kamēr Latvijā lauza galvas un mēģina izdomāt veidus, kā noņemt spriedzi valdībai un valdošajai koalīcijai un savākt plusiņus nākamajām vēlēšanām, tikmēr Lietuvā jau kopš 1992.gada tiek realizēta valsts atbalsta programma denacionalizēto namu īrniekiem. Visiem, nevis tikai mazturīgajiem. Tiesa gan — īrniekiem ir jāgaida rindā uz iespēju saņemt valsts atbalstu, bet pamazām valsts savas saistības būs izpildījusi, daļēji kompensējot denacionalizēto namu īrniekiem mājokļa iegādes vai īres izdevumus, izvēloties vienu no piecām valsts garantētajām kompensācijām. Pēc Vides ministrijas datiem 2004.gada 1.janvārī Lietuvā bija vairs tikai 4571 ģimene, kam vēl nepieciešams izmaksāt valsts garantētās kompensācijas.

Kāpēc Jaunais laiks runā par kompensācijas mehānismu denacionalizēto namu īrniekiem, nevis tikai un vienīgi par īres griestu atcelšanas termiņa pagarināšanu, kā to dara esošā valdība? Atšķirībā no valsts un pašvaldībām piederošo dzīvojamo telpu īrniekiem, kuri par sertifikātiem varēja iegādāties īpašumā savus īrētos dzīvokļus, denacionalizēto namu īrniekiem šāda iespēja bija liegta. Arī valsts ekonomiskās attīstības temps un sociālā politika ilgstoši nav bijusi labvēlīga tam, lai Latvijā tradicionāli mazapmaksāto profesiju pārstāvji — skolotāji, ārsti, kultūras darbinieki u.c., par pensionāriem jau nemaz nerunājot, — varētu paši bez valsts atbalsta atrisināt samilzušo mājokļa problēmu.

Valdībai ir jāuzņemas saistības un atbildība par denacionalizācijas sekām. Tā nedrīkst voluntāri uzlikt visu atbildības un finansiālo slogu denacionalizēto namu īrniekiem un īpašniekiem. Ir jāizstrādā kompensācijas mehānismi, valsts atbalsta programma denacionalizēto namu īrniekiem! Diemžēl joprojām Latvijas politiķu un arī sabiedrības izpratne par mājokļu problēmu risinājumu un valsts atbildību aprobežojas ar īres griestu noturēšanu, sociālajiem pabalstiem, sociālo namu būvniecību un dažu jaunu namu uzbūvēšanu vēlēšanu priekšvakarā. Protams, arī tas ir vairāk nekā nekas, bet skumji ir vērot tradicionālo primitīvismu domāšanā un nevēlēšanos redzēt problēmu kopumā.

Gandrīz neticami — tikko pieņemtajos budžeta grozījumos nebija ne vārda, ne lata īres griestu jautājumu risināšanai. Lai gan, kas tur neticams. Valdošā koalīcija tā darbojas diendienā — pilnīgi ignorējot tūkstošiem valsts iedzīvotāju viedokli un intereses.

Nauda un laiks atrodas visam — lielām un mazām hokeja hallēm; ar maksimālu paātrinājumu Rīgas dome steidz iznomāt un sadalīt vēl palikušos īpašumus; deputātiem, ministriem un ierēdņiem ir laiks iet atvaļinājumos un kopā ar palīgiem un padomniekiem mēnešiem braukāt pa ārzemēm. Populistiski, lai celtu valdības reitingu budžeta grozījumos, tiek sadalīti 64 miljoni, kam sekos vēl nepieredzēta inflācija.

Pašlaik ir nekavējoties jārīkojas! Vajadzīga precīza statistika, skaidra un pārskatāma valsts atbalsta sistēma, konkrēts kompensāciju mehānisms, laika grafiks un nauda (no valsts un pašvaldībām nepieciešamo līdzekļu prognoze). Jaunais laiks ir par kompensācijām denacionalizēto namu īrniekiem mājokļa problēmu risināšanai, bet pret valdības vēlēšanos kārtējo reizi atlikt problēmas risinājumu uz pēcvēlēšanu laiku.

Primitīvas tautas raksturo pazemība laicīgās varas priekšā un liels paštaisnums virtuvēs. Vai tas ir par mums?

Ingūna Rībena, LR Saeimas frakcijas "Jaunais laiks" deputāte

Diena
www.diena.lv