Pavasara gaismā

Avīze "Jaunais laiks", 2006. gada maijā

Spīd žilbinoša pavasara saule un Lielā diena jau aiz muguras. Pavasaris allaž nāk kā cerīgs garīgas un fiziskas atmodas laiks. Kaut nu tā būtu bijis arī šogad! Priekšvēlēšanu gadā, kas sevi jau ir pieteicis ar nebijuša cinisma pieskandinātiem politiskās korupcijas skandāliem, visvairāk domāju par divām lietām – individuālās atbildības nozīmi jebkura cilvēka, un, protams, arī politiķa dzīvē, un Latvijas valsts traģisko likteni. Šodien to un tās pilsoņus plosa nevis okupācijas varas un armijas, bet gan korumpēti nelieši, kas, savtīgu nolūku vadīti, ietikuši politikā, un, izmantojot mafiju krusttēviem raksturīgu didaktiku un metodes, jau 15 gadus cenšas pieradināt vēlētājus pie korupcijas kā sev piešķirtas privilēģijas. Bet kāpēc es runāju par individuālo atbildību? Tāpēc, ka tā man arvien vairāk ir vienīgais sirds balss orientieris morālā relatīvisma saindētajā Latvijas vidē, kur, piemēram, nacionālais ziņu raidījums Panorāma neuzskata par vajadzīgu godināt dzejnieka un patriota Andreja Eglīša piemiņu ar sižetu no viņa bērēm, bet atrod par iespējamu rādīt dzeltenu sižetu par Berluskoni, kurš stāsta, kā savos zēna gados pirmo reizi šķirstījis žurnālu Playboy.

Šā gada sākumam bija raksturīgi arī skandāli kultūrā. Kultūras ministrijas diktatoriskie un neargumentētie mēģinājumi reformēt LNSO (Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris) un kori Latvija, apvienojot tos vienā koncertorganizācijā un atņemot tiem juridisko patstāvību un neatkarību, beidzās ar neveiksmi. Te vispirms jāuzteic mūziķu un dziedātāju spēja būt solidāriem un nepieļaut savu kolektīvu sašķelšanu no malas, Ilonas Breģes (JL) stingro nostāju, kā arī sabiedrības simpātijas pret dumpīgajiem māksliniekiem. Jaunais laiks pievienojās mūziķu un kultūras darbinieku prasībām apstādināt Latvijas redzamāko mūzikas kolektīvu reorganizāciju, jo mūsu partijai bija nepieņemamas metodes, ar kādām pret tik nozīmīgiem nacionāla mēroga kolektīviem vērsās Kultūras ministrija. Pastāvēja draudi zaudēt atsevišķu finansējumu, telpas un attīstības stratēģiju. Protestētājiem pievienojās Nacionālā teātra aktieri, pūtēju orķestra Rīga un LNO (Latvijas Nacionālās operas) orķestru mūziķi. Rezonanse, kādu sabiedrībā izsauca šo kolektīvu reformēšanas mēģinājumi, bija tik liela, ka Kultūras ministrijas ierēdņi bija spiesti atteikties no savas ieceres. JL frakcijas priekšsēdētājs pieļāva: ja Demakovas "autoritatīvā darbība kultūras dzīves sagraušanā" turpināsies, JL frakcija varētu apsvērt iespēju pieprasīt kultūras ministres demisiju. LNSO un koris Latvija nevienlīdzīgajā cīņā uzvarēja, kā vadītāju zaudējot ilggadīgo orķestra direktori Ilonu Breģi. Šobrīd satraukumu rada arī neskaidrā Lielās Ģildes – LNSO mājvietas - nākotne, bet par to citu reizi.

14. martā laikraksts Dienas Bizness nopublicēja izvērstu rakstu, kura nosaukums – Dārgās kaprīzes kļūs vēl dārgākas. Tajā tiek runāts par skandāliem apvītās aģentūras Trīs brāļi vadītajiem ambiciozajiem un no realitātes atsvešinātajiem būvprojektiem – Gaismas pili, Akustisko koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju, kuru projektēšanas un būvēšanas tāmes lēšamas nu jau simtos miljonos latu, un kuras, laikam ejot, tikai palielināsies. Tai pat laikā, izrādās, ir milzu problēma atrast salīdzinoši nelielu summu, lai valsts izmantotu savas pirmpirkuma tiesības un atgūtu pēdējo Kurzemes bīskapijas pērli, valsts nozīmes arhitektūras un arheoloģijas pieminekli Ēdoles pili. Ja JL frakcija mani nesūtītu komandējumā uz Ēdoles pašvaldības sēdi, lai es raudzītu, kā tiek risināts unikālā kultūras pieminekļa liktenis, ja mediji neuzskatītu šo jautājumu par ļoti nopietnu un skaļi nerunātu par to, diezin vai Kultūras ministrijas ierēdņi būtu pamanījuši, ka Ēdoles pils ir apdraudēta. Tagad šis jautājums tiek viļāts kā karsts kartupelis mutē – ne to norīt, ne izspļaut. Šķiet, ka Kultūras ministrijas rūpes par pili ir drīzāk ilustratīvas nekā patiesas – pretējā gadījumā nauda pils atgūšanai tiktu sarūpēta tādos pašos tempos kā pāļu dzīšanai Daugavā. Dzīvojam laikā, kad vienīgā patiesā reliģija ir bizness, tādēļ baidos, ka biznesa intereses ierēdņu galvās ņems virsroku un tas diemžēl arī izšķirs pils likteni. Ļoti gribētos ticēt, ka tā nebūs.

Nepatiesās un provokatīvās krievu filmas Baltijas nacisms kontekstā publiskajā telpā vairakkārt izskanēja doma, ka latviešiem beidzot vajadzētu veidot filmu par Latvijas valsts vēsturi. Mani patiesi izbrīnīja, ka kultūras un kino nozares pārstāvjiem nav zināms, ka šāda filma Latvijā jau 10 gadus tiek veidota un tikko ir pabeigta! Tās autori ir absolūti 20. gadsimta laikabiedri, mūsu kino un literatūras vecmeistari Uldis Brauns, Rolands Kalniņš, Imants Ziedonis un Alberts Bels. Tiesa gan, bija kino ierēdņu mēģinājumi nepieļaut pilnmetrāžas dokumentālās filmas Ardievu, 20. gadsimt! veidošanas uzsākšanu, pārmetot meistariem vēlmi iemūžināt filmas mātes kopiju uz ekskluzīvās celuloīda filmlentes. 2003. gadā sirmie kungi vērsās pie manis Kultūras ministrijā pēc palīdzības un ieguva pirmo būtisko finansiālo atbalstu. Unikālais vairāk nekā 3 stundu garais kinodokuments par Latvijas valsts tapšanu un tās likteni pagājušā gadsimtā nu ir pabeigts un piedzīvojis publisku pirmizrādi. Par šo filmu man ir ārkārtīgi liels gandarījums un prieks!

Pavisam klusi un šķietami nemanāmi Kultūras ministrija 2005. gadā uzsākusi un šogad turpinājusi īstenot KM valdījumā nodoto kultūras objektu īpašuma pārvaldīšanas reformu. No kultūras iestāžu vadītāju puses dīvains klusums. Vai tas ir klusums pirms vētras? Par to – nākamreiz.

Ingūna Rībena