Vai ir vērts turpināties?

Laikraksta "Diena" pielikums "Stils", 1994. gada 25. februāris

Runa jau nav par emocijām. Sargāt, aprūpēt, mīlēt bērnus – tas ir instinkts. Vismaz normāliem, garīgi veseliem cilvēkiem. Un sabiedrībai.

To, ka neesam veseli, atgādinām sev diendienā visdažādākajos aspektos. Ir SKATI un INFORMĀCIJA, pēc kuras normāls cilvēks vairs nevar aizmigt. Mūsu sabiedrība nav normāla, mēs esam slimi – un tāpēc mierīgi izdzeram vakara tēju, liekamies "uz auss"un vismaz veselīgi izguļamies. Un tālu pasaulē, varbūt Vienības gatvē kaut kādā tur Bērnu republikāniskajā klīniskajā slimnīcā kāds salauzts, sasists, noraudājies un izmisis, ar savu mazo bērna sirsniņu pieaugušo pasaules cietsirdību un ļaunumu izprast nespējīgs bērniņš neguļ. Bet, kā tagad pierasts sacīt, tās ir viņa problēmas.

Mēs esam slimi, mums pašiem savu LIELO un NOPIETNO problēmu diezgan. Jo blakus visām trakajām kaitēm, kas mūs skārušas, jau piemirsies, ka esam arī emocionāli kastrēta sabiedrība. Baidos apgalvot ko pārāk priecīgu, taču ir cerības, ka slimības laiks tomēr nav bijis tik ilgs, lai izmaiņas būtu notikušas jau ģenētiskā līmenī.

Kaut kur tālajā Anglijā Meidžers, ziņās ieraudzījis mirstošu Sarajevas meitenīti ar nolemtības bezcerīgo mieru no sāpēm un ciešanām pārgurušajās acīs, nākamajā rītā sūta viņai pakaļ lidmašīnu. Reālpolitiķi ved mani pie prāta – tā tikai tāda izrādīšanās, viņš vāc balsis nākamajām vēlēšanām.

Mūsu sabiedrībā ar rūpēm par sasistiem bērniem balsis nesavāksi, mums problēmu loks nopietnāks. Neviens no Varenajiem un Lielajiem, kuri ar savām personām reprezentē sabiedrības pamatnostādnes jeb vismaz iestāsta tās sabiedrības lielākajai daļai, pat ar vārda galu nav pieskārušies tādai sīkai bērneļu problēmai. Pat Saeimas skaitliski nedaudzajām kundzēm (jo sievietēm parasti kaut kā "velk" uz instinktiem un emocijām) ir izdevies pārvarēt savas sievišķīgās vājības un ieņemt Nopietnu stāju blakus Nopietnajiem kungiem labos eiropeiskos uzvalkos, bet ar pagaidām nepārvaramu distanci līdz Eiropas domāšanas veidam.

Un tiešām, ja tā ar racionālu un vēsu prātu padomā, nenotiek taču nekas ārkārtējs. Ziņas presē un TV par vecāku nosistiem, garīgi un fiziski sakropļotiem, tikko dzimušiem un mēslu konteineros izmestiem bērniem kļuvušas par ikdienišķu informāciju, tāpat kā problēmas ar siltā ūdens padeves traucējumiem u tml. Un būtu jau arī nenopietni domāt, ka jārīkojas kaut kā ārkārtēji un ka, piemēram, Birkava kungam būtu jāizsauc Levita kungs un jāpieprasa atskaite par stāvokli Latvijā bērnu tiesību un aizsardzības jautājumos, vai jāuzdod personīgi uzraudzīt šajā sakarībā nedaudzās ierosinātās tiesas prāvas un caur presi vai TV regulāri par tām informēt sabiedrību.

Jā, ar ko gan piecus mēnešus vecs, sadauzīts, pusnemaņā gulošs bērniņš būtu ievērības cienīgāks, teiksim, par premjeru, kuram aizskarts gods vai Tovancevu, kura uzvārds ritmiski rotā avīzes pirmo lapu? Dievs vien zina, kā tiem bērniem klājas tagad, toties Tovancevs kļuvis tuvs kā pašu ģimenes loceklis, tik daudz par viņu zinām. Un problēmas ar tiesnešu algām, jāsāk taču ar to. Bērni? Pagaidīs, ja nenomirs.

Māte un bērns – šis mīts lai paliek senajām kultūrām un tautasdziesmām. Mēs nākam no sociālistiskajām skolām, kurās ar sirds un dvēseles problēmām nekad neaizrāvās, toties iedzina galvās Mendeļejeva tabulu ar visiem s, p, d, f elektronu apakšlīmeņiem. Un tas netraucē sadot bērnam ar ķeblīti pa galvu. Nu, varbūt ne tik rupji, varbūt smalkāk.

Brīžiem ir tik vientulīgi kā sunim uz meža takas. Saimnieks soļo līdzās, bet nekad nespēs dalīties smaržu pasaules brīnišķīgajā izplatījumā. Viņam vienkārši nav lemts to izjust. Un kas var izstāstīt rasā samirkušas takas un aizrāpojušo zirnekļu, un sēnes, kas izspraukusies virs zemes vēl tikai pēc trīs dienām, smaržu? Un vai var izstāstīt mīlestību?

Četri gadi par nosistu bērnu.

Mēs esam bezcerīga sabiedrība.

Diena
www.diena.lv