Valstiska diskriminācija

Avīze "Jaunais laiks", 2006. gada 17. jūlijā

Satversmes tiesa ar 2006.gada 8.marta spriedumu lietā “Par 2004. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"" 13. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 105. pantam", atzina, ka valsts atbalsts mājokļu problēmu risināšanā pašreizējos ekonomiskās attīstības apstākļos ir neapmierinošs, norādot, ka valsts nav izmantojusi tās rīcībā esošās iespējas denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanā. Kā norādīts minētajā spriedumā, būtiski īrnieku atbalsta pasākumi netiek veikti.

Varbūt, ka beidzot spēsim atzīt, ka denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā īrniekus esam sadalījuši divās grupās atkarībā no tā, kur viņiem palaimējās/nelaimējās dzīvot – valsts, pašvaldību mājā vai denacionalizētā mājā. Vieni ieguva iespēju privatizēt īrēto mājokli, bet citi neieguva īpašumu, toties ieguva nedrošību un neskaidrību par savu nākotni. Es personīgi varu tikai pievienoties uzskatam, ka tas ir valstiski atbalstīts klajas diskriminācijas paraugs. Šādas privatizācijas pamatnostādņu negatīvās sekas ir jāatzīst par politisku tuvredzību un likumdevēja kļūdu, kuru mums būtu jālabo.

Tagad droši zināms ir tik tas, ka Satversmes tiesa ar 2007.gada 1.janvāri ir atcēlusi īres griestu ierobežojumus. Kāds ir mūsu valsts vadītāju rīcības plāns šai situācijai? Nezinu. Acīm redzot atbildība ir jāuzņemas arī mums un rīcības plāns ir jāveido visiem kopīgi. Konsekventi jāprasa situācijai atbilstoša rīcība no valdības.

Līdzīgi kā to Jaunais Laiks aizsāka 2004.gada pavasarī, kad iestājās par valsts atbalsta programmas un kompensāciju mehānisma izstrādāšanas nepieciešamību denacionalizēto namu īrnieku atbalstam un pašvaldības palīdzības mājokļu jautājumu risināšanā apjoma palielināšanu. Jauno Laiku 2004.gada rudenī politiskie oponenti nicinoši sauca par sapņotājiem pēc tam, kad biju uzdrošinājusies no Saeimas tribīnes nosaukt minimālās kompensācijas apmēru (10 000 Ls vienai ģimenei), ko valsts vai pašvaldības varētu garantēt denacionalizēto namu īrniekiem par dzīvojamās telpas atbrīvošanu. Tagad tā ir realitāte. Par sapņotājiem gan netiek saukti politiķi, kas sajaukuši lietu ierasto kārtību - valstī, kurā 70% iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma robežas, valdība apņēmusies uzbūvēt ekskluzīvas un greznas ēkas 500 miljonu latu vērtībā, bet Saeimas vairākums neuzskata par iespējamu piešķirt 25 miljonus latu mājokļu problēmu risināšanai.

Varbūt, ka nevajag baidīties sapņot, varbūt vajag tikai kaut mazliet iztēloties, kā jūtas cilvēks, kuram draud zaudēt jumtu virs galvas un kuram ar visu iedzīvi jāpārvācas uz tuvējo mežu vai patilti, tad iespējams arī Saeimas vairākums varēs iestāties par šo problēmu risināšanu un sākt beidzot rīkoties.

Ingūna Rībena