Vai valsts tiesīga definēt, kādiem mākslas darbiem jātop par nodokļu maksātāju naudu?

Gada sākums atkal aktualizējis diskusiju par nacionālā kino finansēšanas principiem. Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisija sākusi priekšlikumu izstrādi šī jautājuma sakārtošanai.

Vai valstij ir tiesības definēt, kādiem mākslas darbiem būtu jātop par nodokļu maksātāju naudu? - šis jautājums rosināts ne vienreiz vien un allaž izpelnījies ļoti asas diskusijas. Vieni to uzskata par atgriešanos pie cenzūras, kamēr citi ir pārliecināti, ka arī šajā nozarē jābūt ļoti skaidri noteiktiem kritērijiem.

Latvijas kino tikai atspoguļo mūsu valsts skarbo realitāti, un politiķiem būtu jākritizē nevis kino, bet jārūpējas, lai šī realitāte būtu labāka. Šādi un līdzīgi argumenti no kino ļaužu puses raidīti to politiķu virzienā, kuri pirms neilga laika atkal aktualizēja diskusiju par mūsu nacionālā kino finansēšanas principiem.

Atspoguļot realitāti ir ļoti būtiski, taču mūsu kino darbos tā ir stipri deformēta, jo atšķirībā no dzīves, tajos dominē gandrīz vienīgi negācijas, depresija un drūma bezcerība - uzskata Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas pārstāve Ingūna Rībena. Viņa šo jautājumu aktualizējusi jau 2003. gadā, būdama kultūras ministre, taču saskārusies ar ļoti asu kino elites pretestību. Tomēr viņa joprojām uzskata, ka kultivējot negācijas caur mākslu, tās uz negatīvo programmē arī visu sabiedrību.

Vai valstij būtu jādefinē prioritātes, kādiem mākslas darbiem piešķirt finansējumu - viedokli vaicāju plakātu māksliniekam, kurš ar drosmīgām provokācijām visvairāk izcēlās padomju laikā - Jurim Dimiteram. Viņš domā, ka ir jādefinē, tikai tas jādara, paļaujoties uz kultūras joma profesionāļiem. Kādēļ neatkarības gadu māksla vairāk orientēta uz depresīvajiem dzīves aspektiem, bieži vien arī zemākajiem cilvēka instinktiem, dažādām anomālijām - Juris Dimiters domā, ka tas saistās ar mākslinieku vēlmi pievērst sev uzmanību. Jo līdz ar kapitālisma atnākšanu mākslinieki arvien vairāk ir spiesti domāt, kā nopelnīt naudu un kā izdabāt patērētājsabiedrībai.

Teātra un kino režisors, arī Kultūras akadēmijas pasniedzējs Pēteris Krilovs ir viens no tiem, kurš savos mākslas darbos vienmēr centies runāt par dziļām un būtiskām lietām, iedziļinājies vēsturē un mūsu atslēgas personībās. Arī viņš atzīst, ka šādiem stāstiem finansējumu nav viegli piesaistīt, tādēļ, ja būtu definēts, ka mums ir vajadzīgas filmas par kādu konkrētu vēstures posmu vai, piemēram, filmas bērniem - tām būtu jānovirza savs īpašs mērķa finansējums, jo no tām druskām, kas tagad kino procesam tiek novirzītas un sadalītas uz daudziem projektiem, ļoti grūti izveidot kvalitatīvu gala rezultātu. Krilovs akcentē, ka līdzās tematiskajām prioritātēm valstij pat vairāk būtu jārūpējas par nacionālā kino izplatīšanu, kas neatkarības gados atstāta pilnīgā novārtā - filmas nesasniedz ne skolas, ne kultūras namus, jo nedarbojas programma, ar kuras palīdzību varētu veicināt filmu regulāru izrādīšanu.

Kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere, vaicāta par norisēm Latvijas mākslā, uzsver, ka Latvija ar novēlošanos pieslēgusies pasaules postmodernisma mākslas tendencēm, kam raksturīga dekonstrukcija, visa noārdīšana, un vēl joprojām mēs šo slimību neesam izslimojuši, taču šāda māksla sabiedrība sabiedrībai traucē attīstīties.

Vai kultūrā ko paliekošu atstās arī šis laiks - to varēs izvērtēt tikai nākamās paaudzes, savā ziņā var teikt, ka rūpes par to uzņēmusies arī Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisija, kas sadarbībā ar Kultūras ministriju sākusi priekšlikumu izstrādi, lai sakārtotu nacionālā kino finansēšanas kritērijus.

BAIBA KUŠĶE
www.latvijasradio.lv