 Runas |
Raksti |
Intervijas |
Publikācijas |
Domubiedri |
Pieci laimīgi likteņstāsti
Laikraksts "Latvijas Avīze", 2009. gada 25. novembrī
Pieņemtie četrkājainie draugi Ingūnai Rībenai kļuvuši par jaukiem līdzgaitniekiem
Bijušās "Aģentūra Rīga 800" ģenerāldirektores, arhitektes un arī Saeimas deputātes Ingūnas Rībenas lauku mājās, kur visa ģimene parasti pulcējas, mīt četri suņi un kaķis. Neviens no viņiem nav iegādāts dārgā šķirnes dzīvnieku audzētavā, bet gan izglābts no pamesta dzīvnieka likteņa. Lielā mīlestība, ko saimniece no viņiem saņem, ir pamats abu pasauļu – cilvēka un dzīvnieku – laimīgai kopā sadzīvošanai.
Rīgas svētku bērns
Pirmā viņu mājās nonāca Beta – mazs savā vaļā pamests suņa bērns, kas savā grīļīgajā gaitā bija devies nezināmā virzienā, tik tikko izvairīdamās no automašīnām Doma laukumā. Tajā mirklī, kad Ingūnas Rībenas vīrs viņu sargādams paņēma rokās, sākās kucēna laimīgā bērnība. Pēc pusdienām Ingūna "Aģentūrā Rīga 800" ieradās jau kopā ar kucēnu.
Veterinārārsts, pie kura tika aizvests mazais, novārgušais un tieviņais suņuks, teica, ka liels dzīvnieks no viņa neizaugs, tādēļ Rībenu lauku mājās, kurp tika aizvests mazulis, viņam pagatavoja ne pārāk lielu būdu. Taču mazulis auga, auga, līdz pārauga pat vācu vilka suņa izmērus. Un Ingūnas Rībenas tēvam nācās pārmeistarot Betas mītni, jo suns nonāca no lieveņa lejā ar visu būdu kā gliemezis.
2006. gadā pienāca brīdis, kad Betai otrreiz jābūt pateicīgai Ingūnas Rībenas vīram. Suns norāvās ar visu garo pavadu, kādā viņu reizēm piesien, lai neklaiņo apkārt pa kaimiņiem, un pazuda... gandrīz uz nedēļu. Viņu katru dienu meklēja, bet viss velti, līdz mierīgam un klusam piektdienas vakaram. Tad saimniece izdzirdēja vīra kliedzienu pagalmā un redzēja, ka viņš skrien uz upes pusi smilkstiena virzienā. Izrādās, pavada bija aptinusies ap koku un Betai ap vienu pakaļkāju, un šādi suns bija nogulējis četras dienas bez ēšanas un dzeršanas kādus pārdesmit centimetrus no burbuļojoša ūdens…
Mājas elfs
Arī dārgais šķirnes dzīvnieciņš Jorkšīras terjers Pērlīte, ko visi mīļi dēvē par mājas elfu, Rībenu ģimenē nokļuva līdzīgi kā Betiņa – viņu pirms vairākiem gadiem, kad šie sunīši vēl bija retums, Rīgā uz ielas bija atradusi Ingūnas meita Asnāte. Rībeni ilgi meklēja viņa īpašniekus gan ar sludinājumu, gan pat ar audzētāju kluba starpniecību. Cilvēki zvanīja, bet neviens nevarēja uzrādīt ne ciltsrakstus, ne vārdu, uz kuru dzīvnieks atsauktos. Tā Pērlīte palika Rībenu mājās, kur ar laiku iedzīvojās.
Cik priecīga bija dižciltīgā sunīte laukos, kad atklāja... kurmju alas! Viņā atdzīvojās savas šķirnes pirmsākumi (vēsturiski jorkus izveidoja žurku ķeršanai pamestajās Jorkšīras sāls raktuvēs). Vakaros viņa sēdēja blakus Ingūnas Rībenas tēvam un ar purniņu nemierīgi bakstīja pie kājas: "Ejam kurmju medībās!" Tāpat, līdzko ierauga stārķus, gulbjus vai dzērves, tā sirds aicina riet un skriet līdzi pa lauku laukiem.
Sunītim piemīt īpaša inteliģence un dižciltība. Piemēram, kad mīlulei ieliek ēdienu, suns nekad nerij un nemetas tam virsū. Vispirms dzīvnieciņš apsēžas netālu no ēdiena trauciņa un lūkojas uz to. Saimnieki smejot teic, ka suns skaita mantras.
Neatkarīgā dvēsele
Rolandu – tagad laisko un miesās iespaidīgo kaķi – arī savulaik Rībeni paņēma kā mazu kaķēnu, citādi viņš būtu aizsūtīts jūrskolā. Mazajam rižulim iedeva tajā dienā kalendārā atrodamo vārdu – Rolands. Izauga ļoti neatkarīgs un vienpatis. Vienīgi mazā Pērlīte sākumā satricināja viņa stoicisko mieru, skrienot runcim pakaļ un rejot. Ar laiku izveidojās mierīga līdzāspastāvēšana.
Savu pieķeršanos neatkarīgais izrāda vienīgi pret Ingūnas Rībenas tēvu. Pietiek viņam iet cauri pagalmam – Rolands kā cirka sunītis pinas viņam pa kājām.
Miera un laipnības iemiesojums
Visjaunākās iemītnieces uz sētu atnāca pašas. "Vīrs, mežā strādājot, izdzirdēja, kā noklaudz mašīnas durvis, un pēc mirkļa mājas pagalmā parādījās divi suņi, ļoti līdzīgi Rietumsibīrijas laikām," atceras Ingūna Rībena. "Ienāca sētā un nogūlās zālē." Pēc tā miera un laipnības, kas no abām staro, dzīvnieki atstāj mīlētu suņu iespaidu, par kuriem cilvēki ir rūpējušies. Piemēram, kad paēdušas, sunenītes vienmēr pienāk pie ēdiena devēja un nolaiza viņam roku.
Diemžēl laikām piemīt medību suņa instinkts. Līdzko ierauga stirnu vai kādu citu meža dzīvnieku, tā vēja ātrumā metas tam pakaļ. Tā kā mājām nav žoga un bieži vien tuvumā redzams ne viens vien meža iemītnieks, bail, ka suņi var kādam nodarīt pāri vai paši aiziet bojā. Tādēļ Ingūna Rībena meklē abām saimnieku, kam nav sveši medību šķirņu suņi un kas varētu tās turēt iežogotā teritorijā.
Latvijas Avīze
www.la.lv
