Tauta zina savus varoņus / 16. marta pasākumi Latvijā

Laikraksts "Latvietis", 2011. g. 28. martā

Latviešu leģiona piemiņas dienas rīts Rīgā sākās ar dievkalpojumu Doma baznīcā un mācītāja Gunta Kalmes sprediķi: „16. marts novelk robežas starp patiesību un meliem, atgādinot, ka mēs tikām okupēti, un parāda, ka okupācija turpinās. Bieži tiek aizrādīts, ka nevajagot 16. martu politizēt, ka tā ir tikai vēsturiska piemiņas diena, kurā atcerēties kritušos tuviniekus. Nē, tā nav tikai vēsture. Šī diena ir arī atgādinājums par Latvijas neatkarību un tās okupāciju, kas ir ne tikai vēsturisks, bet joprojām arī politisks jautājums. Ja redzam, ka 9. maijā un 13. oktobrī Rīgas mērs noliek ziedus, godinot armiju, kas šeit slepkavoja, spīdzināja un izvaroja, un pret kuru cīnījās leģionāri, tad skaidrs, ka frontes līnija starp mūsu tautu un okupācijas armiju pastāv joprojām. Tas ir arī atgādinājums tam, kādu Latvijas neatkarību mēs gribējām atjaunot. Tā 16. marts ir arī pārmetums Latvijas savtīgiem iztirgotājiem. Tādēļ leģionārus nemīl arī daudzi mūsu pašu politiķi un citi pie varas esošie. Bet pāri visam šis datums kalpo par simbolu pašaizliedzības apliecinājumam, jo uzstāda augstāko kritēriju attieksmei pret Dzimteni Latviju, – pašuzupurēšanos. Cīnīties ar ieročiem rokās nozīmē likt ķīlā savu dzīvību, būt gatavam atdot visu, nepaturot sev neko...“

Pēc dievkalpojuma sekoja gājiens no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli, kura priekšgalā gāja visi Nacionālās apvienības Saeimas deputāti. Gājienā piedalījās ap 3500 cilvēku, kuru vidū bija daudz jauniešu un tika dziedātas leģionāru dziesmas. Pieminekļa pakājē, kā ik gadus, sirmos leģionārus sagaidīja partijas Visu Latvijai! jauniešu veidotā karogu aleja un meitenes ar baltām rozēm.

Tradicionāli sekoja piemiņas brīdis Lestenes brāļu kapos, kuru šoreiz ar savu klātbūtni nepagodināja neviens valsts bruņoto spēku pārstāvis – par to acīmredzot bija gādājis jaunais aizsardzības ministrs Artis Pabriks.

Toties atpakaļ Rīgā ar sarīkojumu Zem svešiem karogiem ar Latviju sirdī vecos leģionārus un citus interesentus laipni sagaidīja Rīgas Latviešu biedrība. Vairāk kā 220 sanākušos dalībniekus sasildīja Daugavas Vanagu centrālās pārstāvniecības un EP deputātes Ineses Vaideres gādātais cienasts.

Savās atmiņās dalījās bijušie leģionāri – Saeimas deputāts Visvaldis Lācis un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija, bet par 1944. g. marta kauju par virsotni 93,4 stāstīja mācītājs un vēsturnieks Guntis Kalme.

Sarīkojumā ar īsu runu uzstājās arī divu Dzelzs krustu kavalieris Oskars Baltputnis. Uzrunas sacīja arī Saeimas deputāti Ingūna Rībena un Jānis Dombrava, kas bija atnākuši, lai būtu kopā ar tautu tai nozīmīgā datumā, nevis teiktu runas. Laikam tieši tādēļ tās iznāca sevišķi sirsnīgas un patiesas.

Spēku un sparu sarīkojumam piešķīra vīru kopas VILKI dziedātās karavīru dziesmas, kuras vakara noslēgumā kopā dziedāja visa zāle. Visi sarīkojumā savāktie ziedojumi – kopā ap 140 Ls tiks izmantoti lielformāta valsts karoga izveidošanai Rīgas Latviešu biedrības vestibilā.

Nav nekāds pārsteigums, ka sirmos karavīrus pie Brīvības pieminekļa sagaidīja ne tikai karogi un baltās rozes, bet arī krievu valodā izkliegti nepatiesi un apvainojoši saukļi, tomēr lielāko vilšanos šajā dienā atkal sagādāja pašu latviešu valstsvīru attieksme, tai skaitā Ārlietu ministrijas (ministrs Ģirts Valdis Kristovskis) izplatītā informācija ārvalstu pārstāvniecībām, ka 16. marta pasākumus Latvijā nerīko leģionāru organizācijas. Rodas jautājums – kā radās un kas ir Daugavas Vanagi, kas nu jau vairākas desmitgades organizē Latviešu leģiona atceres dienas pasākumus visā pasaulē un pēdējos 20 gadus – arī Latvijā?

Atbilde lai paliek uz naivo nezinīšu sirdsapziņas.

Bet tauta pati zina savus varoņus. Un tai nevajag, lai kāds saka tai kaut ko priekšā.

16. marts to apliecināja no jauna.

IEVA NIKOLETA DĀBOLIŅA