Ingūna Rībena: "Kultūras prioritāte – garīgums"

Laikraksts "Rīgas Balss", 2002. gada 5. decembrī

Atjaunotās Latvijas valsts laikā no visas ministru portfeļu kaudzes kultūras ministra portfelis nav bijis iekārotākais, lai neteiktu - negribētākais. Kultūras ministru jau sen kā neapskauž. Tieši pretēji: apzinoties tā grūto misiju - pašreizējo globālo valstisko un starptautisko pārmaiņu laikā sakārtot kultūras jomu, viņam pat jūt līdzi. Kultūras un mākslas ļaudis līdz ar kārtējā ministra - Ingūnas Rībenas - stāšanos amatā atkal ļaujas cerībām - varbūt kļūs labāk, varbūt kultūra no pavēnī nostumta pabērna beidzot tiks saulītē?

Likteņa lemta misija

"Tā bija absolūta nolemtība. Nevienu mirkli šo amatu neesmu vēlējusies, lai, kā daudzi domā, kāptu pa karjeras kāpnēm," saka jaunā kultūras ministre Ingūna Rībena. Aģentūrai "Rīga 800" atdoti pieci gadi bez brīvdienām, tāpēc pēc aģentūras likvidēšanas Rībena nolēmusi pievērsties iekavētajai mājas dzīvei.
"4. maijā, sev pilnīgi negaidot, saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni. Tāda ārkārtīgas pabeigtības sajūta. Jautāju sev - nu, ko vēl šajā dzīvē darīt?" Rībena uzsver - esot fatāliste, tāpēc iesaistīšanos politikā un sekojošo ministres portfeļa piedāvājumu uztvērusi kā likteņa lemtu misiju.

Kultūru un mākslu - ar seju pret Latviju!

Normāli, ja, stājoties amatā, jaunais vadītājs nosaka turpmākās prioritātes. Kurām kultūras jomām būs prioritātes statuss "Rībenas laikā"? "Pirmkārt, man nav nekādas vēlmes aizstāvēt un pārstāvēt kultūras un mākslas lauciņu tīri resoriski kā, piemēram, saulespuķu audzētāju biedrību. Es kultūrai šobrīd redzu pavisam citu lomu: tieši kultūra ir pēdējais bastions, pēdējais instruments, lai cīnītos pret to varmācību, kas šobrīd notiek pasaulē. Ne jau augstās tehnoloģijas vai informācijas kalni glābs pasauli. Ja prātam nebūs klāt sirds, tad mēs droši varam sākt domāt par daudzkārt solīto apokalipsi. Bet, lai uzrunātu sirdi, vajadzīgas pilnīgi visas mākslas. Gribu visu šo kuģi pagriezt garīguma virzienā."
Kā otro svarīgāko reformu jaunā ministre iecerējusi - pavērst kultūru ar seju pret Latviju. "Pārāk ilgi mēs, rotājušies ar kultūru kā ar skaistu brošu, esam to atrādījuši pasaulei. Nu ir jāpavēršas pret savu zemi un tautu." Tomēr Latvijas starptautiskie kultūras sakari arī turpmāk tiks īstenoti tikpat intensīvi.

Galvenais - attieksmes maiņa

Rībena uzsver: "Pēdējo 10-12 gadu laikā valstī pret kultūru izveidojusies dīvaina attieksme - kā pret pēdējo no rindā stāvošajiem, radot apātiju, bezcerību un ieinteresētības trūkumu ne vien kultūras lauka kopējos, bet arī pašos Kultūras ministrijas cilvēkos. Skaidri apzinos, ka valdības līmeņa prioritāte neapšaubāmi ir NATO un valsts sakārtošana. Diemžēl tā attieksme vairāk ir tāda - mīļā kultūra, mēs tagad sakārtosim valsti, un tad jums tiks. Un tad es iebilstu - bez kultūras klātbūtnes, bez kultūras cilvēku līdzdalības, bez kultūras ienākšanas ikdienā jūs valsti nesakārtosiet!" Ministre cer, ka, par spīti baumām un kuluāru runām, kultūras budžets pārāk necietīs. "Pēc manā rīcībā esošās informācijas, vismaz Kultūrkapitāla fonda līdzekļi paliek pilnā apjomā, lai gan, protams, vēl būs sēdes gan Ministru kabinetā, gan Saeimā." Nākamā sāpe - kultūras darbinieku zemās algas. "Apzinos, ka šobrīd tās pielikt nevarēsim, jāsamazina arī ministrijas izdevumi, tomēr mēģināšu tikšanās reizēs cilvēkus iedvesmot. Likt vēlreiz noticēt."

Ministrijā pārmaiņas būs

Runājot par līdzšinējo Kultūras ministrijas kā aparāta, struktūras darbību, Ingūna Rībena uzskata - varētu vēlēties daudz ko darīt labāk. "Tūlīt pat iestāsies pilnīga atklātība. Visa informācija par KM darbību, finansēm, piesaistītajiem līdzekļiem un to sadalījumu būs pieejama un pārskatāma mūsu mājas lapā. Pie tā šobrīd strādā mana palīdze preses un sabiedrisko attiecību jomā Gundega Blumberga un mūsu IT nodaļa." Reformas skars arī Kultūras ministrijas naudas maku - knapinot budžetu, gandrīz pilnībā likvidēta sadaļa "komandējumi" un "ziedi", lai gan Ingūna Rībena uzskata - ja neko citu, tad vismaz ziedus kultūras un mākslas cilvēki no savas valsts būtu pelnījuši…

Vecis brunčos

Kādreizējie darbabiedri un paziņas Rībenu raksturo kā loģisku, konstruktīvu un mērķtiecīgu personību, "veci brunčos". Viņa pati saka: "Darbā savu dzimuma piederību neatceros, manī nav kompleksu, ka esmu sieviete, un neesmu no tiem, kas apvainojas par katru nieku." Ministre pasūrojas, ka aizvadīto četru gadu laikā nav bijis laika papildināt garderobi, arī personīgā modelētāja vai stilista viņai nav. Attiecībā uz publicitāti un popularitāti Ingūnai Rībenai ir strikta pozīcija: "Esmu tikpat vērta, cik ikkatrs vismazākais bērniņš vai tantiņa tālākajā lauku nostūrī." Savukārt kuluāros izskanējušās runas "nu Rībena ķersies klāt tiem, kuri likvidēja aģentūru "Rīga 800" ministre komentē šādi: "Tas būtu sīki. Es ne uz vienu neturu ļaunu prātu - ne tāpēc, ka gribētu kādu žēlot, bet lai nepiecūkotu sevi ar šādām sajūtām. Tas ir aizmirsts un piedots. Bet tas lieku reizi pierāda - jāpaiet ilgākam laikam, lai ieraudzītu kopsakarības - kāpēc tā notika? Varbūt - lai es tagad būtu šeit?"

Ko sagaidāt no jaunās kultūras ministres?

Egils Rozenbergs, Latvijas Mākslinieku savienības prezidents:

- Pirmkārt, lai Kultūras ministrija iesaistītos un atbalstītu "Likuma par radošajām profesijām un to organizācijām" izveidošanu. Mums šis likums ir ļoti vajadzīgs. Otrkārt, ņemot vērā pašreizējās finansu cīņas ap valsts nākamā gada budžetu, gribētu, lai Kultūras ministrijai izdotos saglabāt vismaz līdzšinējo kultūras budžetu, bet galvenais - Kultūrkapitāla fonda finansējumu.

Lolita Cauka, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja:

- Es ar Ingūnu Rībenu - viņas personību un darba stilu - saistu ļoti lielas cerības. Ja viņa turpinās strādāt tikpat intensīvi kā līdz šim, ceru, ka viņai izdosies pārliecināt arī pārējos valdības locekļus par to, ka mūsu tautai kultūra un māksla ir nepieciešama. Man viņa šķiet ļoti simpātiska - nemētājas ar tukšiem solījumiem, kas ir galvenais.

Juris Dambis, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs:

- Viņa ir arhitekte. Es gribētu sagaidīt arhitektūras kā pilntiesīgas mākslas un kultūras nozares atzīšanu. Tā mēs varētu sakārtot arī kultūras mantojuma saglabāšanas nozari, uzceļot tiltu starp veco un jauno, kā tas ir Rietumeiropā.

DACE JUDINA