Ingūna Rībena

Kultūras ēkas Finanšu ministrijas pārvaldījumā

Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai", 2006. gada 4. aprīlī

Valsts akciju sabiedrība Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) pārņem Finanšu ministrijas (FM) valdījumā visus līdz šim Kultūras ministrijas (KM) ziņā bijušos nekustamos īpašumus. Vieni domā, ka īpašumiem un arī kultūrai no tā nāks liels labums, otrus māc šaubas un neziņa par šajos īpašumos izvietoto kultūras iestāžu likteni, bet trešie uzskata šo soli par ceļa bruģēšanu dažas labas pagaidām kultūrēkas privatizācijai. Šie viedokļi atspoguļojas arī kultūras eksministres, Saeimas deputātes Ingūnas RĪBENAS, zvērināta advokāta Rolanda BARTAŠČENOKA, VNĪ valdes priekšsēdētāja Māra KAIJAKA, Piļu un muižu asociācijas izpilddirektores Laimas LUPIĶES un KM valsts sekretāra Daniela PAVĻUTA sarunā Neatkarīgās redakcijā.

- Aprobežosimies tikai ar diviem jautājumiem. Pirmais – kāds bija šā lēmuma pamatojums, un ko jūs par to domājat?

Daniels Pavļuts (D.P.): – Precedenti šādai rīcībai nekur tālu pasaulē nav jāmeklē. Vistuvāk ir Igaunijas piemērs. 1996. vai 1997. gadā Igaunijas valdība pieņēma lēmumu dažādu ministriju pakļautībā esošos īpašumus nodot vienas specializētas institūcijas rokās. Tas, kā atzina Igaunijas KM ierēdņi, attaisnojies arī kultūras sektorā. Šāda sistēma pastāv arī Skandināvijas valstīs. Līdz šim koncepcija bija atdūrusies pret atsevišķu ministriju nevēlēšanos atdot savu ietekmi, savu valdīšanu pār šiem īpašumiem. Kāpēc KM bija pirmā, kura pieņēma lēmumu atbalstīt valsts īpašumu centralizēto apsaimniekošanu? Pirmkārt, KM ir kultūras, nevis kultūras nekustamo īpašumu ministrija. KM primārās funkcijas atbilstoši tās jēgai ir – pārvaldīt šo nozari, veidot politiku un uzraudzīt, kā šī kultūras politika tiek īstenota.

Ingūna Rībena (I.R.): – Rodas jautājums, vai tipiska KM nodarbošanās ir būvniecība…

D.P.: – Droši vien tas ir jautājums, par ko varētu diskutēt atsevišķi, bet atgriezīšos pie tēmas. Otrkārt, nevienam nav noslēpums, ka daudzas ēkas ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Kultūras sektors nav bijis spējīgs piesaistīt pietiekami daudz līdzekļu no valsts budžeta, lai šīs ēkas sakārtotu. Citus avotus šo īpašumu apsaimniekošanai praktiski nav bijis iespējams atrast. Bija vajadzīgs konceptuāls risinājums, kas uzlabotu šo situāciju kopumā.

Ja runājam par atsevišķiem objektiem, tad, piemēram, Turaidas muzejrezervātam atšķirībā no daudziem citiem KM īpašumiem (tādu bijis vairāk par 100) ir veicies ļoti labi.

Laima Lupiķe (L.L.): – Vai tagad to vajadzētu nogremdēt? Par daudz labi gājis?

D.P.: – Nē, es gribu teikt, ka to iestāžu vadītājiem, kuru ēkās šo padsmit gadu laikā nav investēts nekas, redzējums ir savādāks. Viņiem šī nodošana FM, iespējams, ir vienīgais salmiņš, lai pārskatāmā nākotnē plānveidā gūtu kādus uzlabojumus tajā vidē, kurā viņi strādā.

L.L.: – Cilvēki ir nobažījušies, viņi neredz finansiālo pamatu nākamajam gadam, viņi neredz, kā šī sistēma strādās.

D.P.: – Kamēr kabinets nav nolēmis, ka šie konkrētie īpašumi nododami, kamēr tie nav fiziski nodoti, VNĪ nav nekāda pamata piedāvāt nomas vai patapinājuma līgumu. Ja runājam par Turaidu, bet mums nevajadzētu runāt tikai par Turaidu, tad lēmums par Turaidas nodošanu tika pieņemts MK tikai 29. martā.

I.R.: – Bet pāri vairs nav palicis nekas. Vienpadsmit nekustamie īpašumi. Tātad – varam runāt, ka ir gan jau nodots.

Māris Kaijaks (M.K.): – Mēs šobrīd runājam par gadu vecām lietām. Lēmums sen ir pieņemts. Taču man liels prieks, ka saruna notiek šobrīd un nevis pirms gada, jo tad būtu tikai rožaini sapņi, ko viens varētu noliegt, bet otrs – akceptēt. Esam jau nonākuši pie kaut kāda rezultāta. Esam pārņēmuši lielu daļu šo īpašumu. Kāds ir mūsu redzējums? Situācija ir vienkārši traģiska. Varbūt jums tā neliekas. Ja paskatāmies uz Turaidu, ja paskatāmies uz Kuģniecības muzeju, ja paskatāmies uz Rundāles pili, viss ir tā nekas. Tikai – katrā šajā vietā ir direktors, pateicoties kuram tas viss turas. Bet kas notiek ar Vāgnera zāli? Tur vairs nedrīkst rīkot nevienu masu pasākumu. Paskatieties, kas notiek ar Literatūras muzeju Pils laukumā pretī Rīgas pilij!

I.R.: – Kas notiek ar prezidentes pili…

M.K.: – …ar prezidentes pili. Tajā skaitā. Tādu īpašumu, kas brūk kopā, ir daudz. Un, ja tajos tūlīt netiks investētas lielas summas, varam gaidīt, ka tie sabruks pilnībā. Līdz šim KM guldījusi iekšā tik daudz, cik naudas tai bijis. Šīs naudas pieticis nelieliem sīkiem remontiem dažādās vietās. Aizlāpīt jumtā caurumu, izremontēt vienu kabinetu, nākamgad nākamo, izremontēt vienu zāli, nākamgad vēl vienu zāli. Tas neko nedod. Kur ir nauda, kas tiek uzkrāta kārtējiem remontiem? Kur ir nauda, kas tiek pakāpeniski uzkrāta kapitālajiem remontiem? Šādas naudas vienkārši nav. Un gaidīt, kad valdība iedos vai neiedos tik daudz naudas vai – apsolīs pēc septiņiem gadiem un neiedos… nonāksim pie tā, ka muzeju eksponātus varēsim apskatīt kaut kur ārā, teltīs, jo ēkās vairs nedrīkstēs uzturēties. Saprotot visu šīs situācijas dramatismu, mēs sadarbībā ar KM, ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju esam ķērušies pie darba. Ir izstrādāta programma Mantojums 2018. Galvenais, kas šajā programmā paredzēts, – līdz Latvijas 100 gadu jubilejai sakārtot īpašumus. Ja neķersimies klāt, liela daļa simts gadu jubileju nesagaidīs. Sagaidīsim sagruvušas mājas. Es to saku ar pilnu atbildību.

L.L.: – Jūs ieguldīsiet savu naudu?

M.K.: – Mēs ieguldīsim daļēji savu naudu, daļēji kredītlīdzekļus, ko ņemsim no bankas.

L.L.: – Kāda būs saistība ar Kultūras ministriju?

M.K.: – Būs saistība ar valsts budžetu. KM budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa. No KM budžeta veidojas budžeti attiecīgajām KM pakļautības iestādēm, no kā tas varēs maksāt nomas maksu. Par katru no īpašumiem, kur notiks renovācija vai restaurācija, būs atsevišķs kabineta lēmums. Šajā lēmumā būs konkrēti paredzētas gan summas, kādas ieguldāmas īpašumā, gan tas, kāda summa katru gadu 20–39 gadu laikā pēc restaurēta vai renovēta īpašuma nodošanas lietotājam, būs jāmaksā.

L.L.: To maksās Kultūras ministrija?

M.K.: – To maksās valsts.

I.R.: – Te tomēr gribētos piebilst, ka VNĪ ir peļņu nesošs uzņēmums. Viens no šīs akciju sabiedrības galvenajiem ienākumu avotiem ir valsts īpašumu iznomāšana. Šā gada 26. februārī KM preses sekretārs teica tā – VNĪ ņems kredītus konkrētu celtņu atjaunošanai, bet kredīti tiks atdoti no atbilstošām nomas maksām. Turklāt VNĪ nav labdarības organizācija, un daļa no nomas maksām aizies tās uzturēšanai. Līdz ar to palielināsies slogs valsts budžetam, no kura tiks ņemta nauda nomas maksu nomaksai. Par Mantojumu 2018. Šajā sarakstā ir populārākās celtnes. Tie nav visi objekti, kas tiek atdoti VNĪ. Piemēram, Anglikāņu iela 5 tur neietilpst un virkne citu objektu arī. Jautājums – kur paliek pārējie, kas notiks ar tiem? Un kāpēc lai situācija kļūtu labāka? Valstij ilgstoši trūcis līdzekļu, lai uzturētu savus īpašumus. Bet arī tad, ja būs jāmaksā par šo īpašumu uzturēšanu krietni paaugstināta nomas maksa (šobrīd šie īpašumi ir atbrīvoti no nomas maksas), būs jājautā – kur tie līdzekļi valsts budžetā radīsies? Apdraudējums ir pietiekami liels.

M.K.: – Apdraudējuma tur nav nekāda. Katrs īpašums neatkarīgi no tā, kas tajā atrodas, kaut ko maksā. Ja nebūs nomas maksu, kurās ierēķināta naudas uzkrājumu veidošana remontiem, būs tāpat kā līdz šim. Līdzekļu nav, uzkrājumi veidoti netiek, ko ieguldīt nav, ēkas sabrūk…

I.R.: – Tajā pašā laikā domāju, ka direktors, kurš vienlaikus bija tēvs un māte savam objektam, tērēja objekta uzturēšanai tos nelielos līdzekļus, kurus valsts palaikam deleģēja, ar lielāku entuziasmu. VNĪ valdījumā esot, ar plašāku vērienu tiks izgatavoti rekonstrukcijas projekti, vērienīgākas būs samaksas par ieguldīto darbu… Valstij tas izmaksās vēl dārgāk, salīdzinot ar skrupulozi precīzo to kultūras iestāžu vadītāju saimniekošanu, uz kuru entuziasma šie objekti turējās. Turklāt – kultūras objektos ēka palaikam nav atdalāma no satura.

D.P.: – Atbildēšu uz vairākām bažām, kas te izskanēja. Pirmkārt, šo te ēku funkcionālo pielietojumu bez KM akcepta mainīt nedrīkst..

I.R.: – Un daži ierēdņi būs tie, kas to noteiks! Es vēl saprastu, ja tas būtu MK lēmums…

L.L.: – Tieši tā. Ar vienu parakstu var mainīt funkciju.

D.P.: – Ja jūs šeit norādāt uz potenciālu korupcijas risku…

I.R.: – Piecpadsmit gados esmu pie tā pieradusi.

D.P. – Bet es jums savukārt norādu uz to, ka situācijā, kuru proponējat jūs – saglabāt tā, kā ir, kur mums ir ļoti daudz iestāžu un katra atsevišķi administrē savus investīciju projektus ar šo te valsts naudas plūsmu, kuru nemaz tik labi arvien neuzrauga, tas ir daudz lielāks korupcijas risks nekā atbildība, kas ir koncentrēta KM vadības rokās. Tā ir liela, bet pārskatāma. Ļoti būtiska lieta vienošanās tekstā ir tā, ka – neviens nevar piemērot sankcijas, pieprasīt valsts iestādei, kuras pamatienākumu avots ir valsts budžets, maksāt palielinātu nomas maksu, kamēr šāda nauda budžetā nav iedalīta. Tā ir atbilde uz jūsu jautājumiem – vai tagad noņems to, kas bija domāts ēkas uzturēšanai. Nē!

I.R.: – Skatoties šo lielo apjomu, kāds šobrīd ir VNĪ rokās, ņemot vērā arī sabiedrības apziņas līmeni, man nav uzticības, ka tas tiks veikts labāk. Repšes valdības laikā vienreiz tika runāts par to, ka vajadzētu paskatīties, kā organizēt vienotu nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, un jau tajā reizē bija skaidrs, ka tas neattieksies uz KM objektiem, jo to specifika ir īpaša. Un man liekas dīvaini, ja tagad, piemēram, Turaidas muzejrezervāts īrēs sevi no VNĪ. Īpašnieki savos īpašumos kļūst par nomniekiem!

D.P.: – Tie visi, pirmkārt, ir valsts īpašumi, un par labu kopējam FM valdījumam runā tieši resursu pieejamība. Tā ir izšķiroša lieta. Mēs neesam varējuši aizņemties, kreditēties, tas viss notiek caur valsts budžetu. Valsts budžets diemžēl nav bijis mums labvēlīgs. Šī ir izeja. Institūcija ar lielu jaudu, institūcija, kura pati var kreditēt, ja kabinets to atļauj.

I.R.: – Un pēc tam valsts vienalga par to visu samaksā.

Raimonds Bartaščenoks (R.B.): – No iekšējās loģikas viedokļa tas, ko jūs sakāt ir skaisti un skaidri. Nepietiekams finansējums, nepietiekama profesionalitāte… Bet bažas sabiedrībā rada tas, ka notiek valdītāja maiņa. Resursu labākai pieejamībai nepieciešama valdītāja maiņa. Tas neliekas loģiski, jo valsts taču ir viens organisms, valsts ir noslēgta sistēma. Bet – mainās valdītājs, un tas var uz kultūras procesu raudzīties citādi.

D.P.: – Vai tad pieļaujam domu, ka tāda valstiski atbildīga institūcija kā Finanšu ministrija…

I.R.: – …kuras domāšanas veids ir, cik latu par kvadrātmetru te var dabūt. Pārējo tā neredz.

M.K.: – Rībenas kundze, ja pareizi saprotu, tad jūs sakāt, ka jābūt kultūras cilvēkam, lai viņš varētu nodarboties ar kultūras īpašumu renovāciju, apsaimniekošanu un restaurāciju. Vai tā ir pareizi? Jo mēs neesam gana kulturāli, lai to varētu izdarīt. Tas ir jūsu apgalvojums.

I.R.: – Katrā gadījumā inteliģences līmeni visai sabiedrībai vajadzētu paaugstināt. Pret to es nebūtu pret. Finanšu ministrijas cilvēku domāšana ir vairāk pragmatiska, un tas nav pārmetums. Vienkārši tā ir realitāte. Šie cilvēki skatās uz lietām vairāk ekonomikas, biznesa kategorijās.

M.K.: – Tad man ir jautājums – vai mums vajadzētu vienu nodaļu, kas būvē tikai tiem, kas sēdējuši cietumos, otru – kas nodarbojas ar kultūras īpašumiem?…

I.R.: – Nu, novedam to līdz absurdam!

M.K.: – Bet tā iznāk. Un vēl no jūsu teiktā iznāk, ka labāk būtu šos objektus atdot īpašumā kultūras iestādēm: muzejiem – muzeju ēkas, arhīviem – arhīvu ēkas, teātriem – teātru ēkas. Vai tas ir risinājums?

R.B.: – Bet kāpēc jāizpilda kaut kādi speciāli rituāli, lai tiktu pie finansējuma? Kāpēc VNĪ nevar būt tas labais palīgs, tas apsaimniekotājs, procesa vadītājs? Apsaimniekotājam maksātu no tā paša valsts budžeta. Varētu plānot, varētu kreditēties.

M.K.: – Lietotājs, Kultūras ministrija, Valsts nekustamie īpašumi – visas darbības, kas tiks veiktas, ir saskaņojamas starp šiem trijiem. Un nevarēs būt citādi.

I.R.: – Bet jūs taču piekrītat, ka Brīvdabas muzejs diezgan būtiski atšķiras no Turaidas muzejrezervāta, no Rundāles utt. Vai turpmāk muzeja direktoriem tiks norādīts, kā arheoloģiski pētīt vai kā restaurēt pili, vai Lancmanim vajadzēs pazemīgi lūgt atļauju turpināt vadīt restaurāciju pilī? Vai varbūt aģentūra norādīs Brīvdabas muzeja direktoram, kā pareizi uzturēt nekustamo īpašumu muzejā? Domāju, jūs drusciņ tā kā pārvērtējat sevi.

D.P.: – Esam par to padomājuši. Vienojāmies, ka nekustamajos īpašumos, kuri ir pieminekļi, restaurācijas darbi tiek veikti, saskaņojot ar KM.

– Ar tiem redzamākajiem objektiem viss droši vien būs puslīdz. Taču tās labās lietas, ko jūs te stāstāt, pagaidām fiksētas ierēdņu apsolījumos, nevis likuma garantijās. Garantijas vajadzīgas arī tāpēc, ka komercsfēras un kultūras jomas filozofija tomēr atšķiras. Garantijas vajadzīgas arī kultūras funkciju saglabāšanas drošībai. Un garantijas vajadzīgas arī tāpēc, ka šis lēmums ir ierēdņu lēmums, tapis bez publiskas diskusijas. Garantijas – tas ir otrs jautājums.

I.R.: – Vēl vairāk – domāju, ka šobrīd pietrūkst likuma vai MK noteikumu, kur būtu uzskaitīti tie īpašumi, kuros valsts uzskata par absolūti nepieciešamu saglabāt kultūras funkciju. Neatkarīgi no valsts īpašumu pārvaldītāja. Es ļoti priecātos, ja šajā sarakstā ietilptu visi tie objekti, kas šobrīd nodoti VNĪ. Jo kultūras lauks valstī nav samazināms, bet audzējams un vēršams plašumā. Līdz ar to diez vai kāda no šīm ēkām varētu izrādīties lieka un nevajadzīga. Jo vairāk kultūras iestāžu laikā, kad kultūru pārņem izklaide, atrodas skaistās ēkās un skaistās ainavās, jo lielāks kultūras prestižs.

L.L.: – Jābūt nacionālas nozīmes kultūras objektu sarakstam, kurus aizliegts privatizēt. Tas varbūt daudz ko pasargātu.

I.R.: – Vēl viena lieta – izstrādāt priekšlikumus par vienotas valsts nekustamā īpašuma datu bāzes izveidi, lai apvienotu datus par nomas līgumiem, brīvajām telpām, ieņēmumiem, izdevumiem no katra atsevišķa īpašuma.

M.K.: – Šāda valsts īpašuma uzskaite – tas ir VNĪ ierosinājums. Tas izgājis kabineta komiteju un visā drīzumā būs valdībā. Savukārt kabineta lēmumā par katru konkrētu objektu būs noteikts, kam tas izmantojams.

D.P.: – Mēs centīsimies pieslēgties katram līgumam, lai radītu iestādēm drošības izjūtu un pārliecinātos, ka nosacījumi ir pieņemami. Ļoti labi saprotu līdzšinējo saimnieku bažas. KM arī mitinās ēkā, kas nodota VNĪ valdījumā.

M.K.: – Jūs uztraucaties par to, ka mēs varētu kādā brīdī komerciālos nolūkos izlikt muzejus no izremontētajām telpām. Bet kā jūs skatāties uz Rīgas biržu Doma laukumā, kur sākas rekonstrukcijas darbi un kur tiks izvietots Aizrobežu mākslas muzejs?

I.R.: – Tas ir pozitīvs solis. Bet Anglikāņu iela 5 – fantastisks objekts Daugavas malā... Jau ir ugunsdzēsības pārvaldes lēmums par objekta iespējamo slēgšanu un pārvietošanu uz citām telpām. Šis objekts ir viens no tiem pirmajiem, kurš varētu aiziet no kultūras jomas, varētu tikt iekārots un iegūts.

M.K.: – Kā jūs labi atceraties, par šo objektu jau labi sen noslēgts nomas līgums…

I.R.: – Bet, kā jūs labi atceraties, šajā nomas līgumā nav izpildīti nosacījumi, līdz ar to šo līgumu viegli varēja lauzt.

M.K.: – Šis konkrētais objekts, ko izmanto Nacionālā bibliotēka, kultūras funkcijai var nebūt nepieciešams, jo ceram pabeigt jauno LNB ēku. Un nekāds konceptuāls lēmums par šo ēku nav pieņemts.

I.R.: – Tomēr – kur ir garantijas, ka daļa šo objektu, piemēram, Palasta ielā 6 un 8, kur šobrīd kuģniecības muzejam darbnīcas, saglabās savas kultūras funkcijas? Daudz rentablāk Vecrīgā būs ierīkot kaut kādas viesnīcas, bet darbnīcas izlikt kaut kur ārā.

M.K.: – Nevienā brīdī nav izskatīts jautājums, ka tās varētu nepalikt.

I.R.: – Pagaidām.

M.K.: – Kamēr nav likuma, ir mans solījums. Kultūras politiku tāpat kā līdz šim nodrošinās Kultūras ministrija, īpašumu uzturēšanu labā kārtībā nodrošinās Finanšu ministrija caur VNĪ.

L.L.: – Tātad būs līgums. Tas pats Turaidas muzejrezervāts nav tik spēcīgs partneris, lai slēgtu līgumu. Šeit jābūt līgumam ar KM, kura pieņem darbā muzejrezervāta direktori. Muzeja īpašniekam jābūt līgumam ar to, kas ir nekustamā īpašuma valdītājs. Vai tad ar šādu kārtību muzejam jāatbild par nomas maksām? Par to jāatbild Kultūras ministrijai. Izskatās, ka to neapzinās. Domā, ka šo objektu saimnieki vairāk pelnīs un maksās.

D.P.: – Nedomāju, ka ir juridiska nepieciešamība slēgt trīspusējus līgumus, bet teorētiski to var darīt. KM līdz šim ir atbildējusi par iestāžu kopējiem budžetiem un turpinās atbildēt. Tur nekas nemainīsies.

R.B.: – Notiek 100 objektu kustība. Tā ir milzīga īpašumu kustība. Tai apakšā ir viena vienošanās (2005. gada 31. marta līgums starp KM un VNĪ – V.A.), ir MK vispārīga koncepcija, bet kultūras institūcijās strādājošajiem publiskajā telpā, sabiedrībai nav pieejams viens skaidrs plāns, izpēte. Skaidrojošais darbs. Par ko Lupiķes kundze arī saka.

L.L.: – Mēs runājam tikai par kabinetiem, tikai par ierēdņiem. Kultūras darbinieki kā tādi vairs nav cieņā un vērtē. Ar tiem netiek runāts. Viss notiek starp ierēdņiem. No kabineta uz ministriju un tā tālāk. Pārējie vairs nav nekas. Konkrēta modeļa nav, kā reālā situācijā kas darbosies. Ir šīs lielās, skaistās frāzes.

D.P.: – Konceptuālais lēmums par to, ka šie īpašumi kopumā paketes veidā nododami FM, nav pieņemts vakar. Šo lēmumu valdība pieņēma pagājušā gada 28. jūlijā. Toreiz šādas debates nezin kāpēc neradās.
Es gribētu saknē apkarot apgalvojumu – neviens neko nezina, neviens nesaprot, kas tālāk būs. Tajā laikā, kad sākām konsultēties ar VNĪ, mēs ar vēstuli informējām iestāžu vadītājus par to, ka ir šāda iecere. Pievienojām arī vienošanās tekstu. Vai no šā teksta nevar nojaust, ko KM centusies risināt?

I.R.: – Diemžēl jāsaka, ka KM īpašumu nodošana FM valdījumā ir kļūda un būtisks apdraudējums kultūrai ilgtermiņā. Diemžēl tikai tā to varu novērtēt. Un Latvijā piecpadsmit gadu pieredze ierēdņu rīcībai ar valsts īpašumiem neļauj cerēt, ka šis būs izņēmums. Šeit domāju par to, ka virkne objektu pazudīs no kultūras aprites.

R.B.: – Alternatīva ir – atstāt īpašumus KM valdījumā un darīt to pašu, ko Kaijaka kungs saka. Var saprast, ka kultūras ministram ir daudz grūtāk skaidroties ar savējiem un stāstīt, kā es kā kultūras ministrs varēju tā izdarīties, šo objektu no kultūras palaist prom. Finanšu ministram tas ir daudz vieglāk, pasaka tik – nebija izdevīgi. Un tas ir normāli. Finanšu ministra izvēli sabiedrība akceptēs.

M.K.: – Divas lietas. Mēs esam izdarījuši to, kas bija jāizdara jau ļoti sen. Esam vienojušies par darbiem, kas jāveic ar nekustamo īpašumu, kurā atrodas kultūras iestādes. Es gribētu aicināt koalīciju atbalstīt šādu lēmumu, pretējā gadījumā mēs savu kultūru varēsim rādīt drupās.
Otra lieta. Tie kultūras iestāžu vadītāji, ar kuriem esmu runājis, palikuši apmierināti. Viņi saka – ar īpašumu viss būs kārtībā, bet ko darīt ar ekspozīcijām, mums ekspozīcijas netiek atjaunotas, mums vajadzētu jaunu. Vajag naudu. Mēs gribētu iegādāties to, šito. Paldies Dievam, ka mums nav jāņemas ar nekustamo īpašumu.

D.P.: – Laiks rādīs, vai šīs bažas un šīs debates ir kaut kādā mērā attaisnojušās, bijušas pamatotas. Vēlreiz atkārtoju – KM ir un paliks galvenais partneris savām institūcijām šajā īpašumu nodošanas procesā. Ceru, ka mums izdosies kliedēt bažas un ka tas viss būs tikai uz labu.

VIKTORS AVOTIŅŠ

Neatkarīgā Rīta Avīze
www.nra.lv