Noraida "atvērto latvietību"

laikraksts “Latvijas Avīze”, 2016. gada 8. septembrī

Juristi: tautības ierakstam dokumentos no tiesiskā viedokļa nav gandrīz nekādas nozīmes

Deputātu vidū no jauna uzliesmojušas filozofiskas diskusijas par to, kurš ir īstāks latvietis cilvēks, kuram vecāki vai vecvecāki bijuši etniskie latvieši (pat ja viņš pats dzīvo ārzemēs un knapi atceras latviešu valodu), vai tas, kurš gadiem dzīvo Latvijā, ieguvis pilsonību, iemācījies valodu un emocionāli jūtas kā latvietis (bet viņa senčos nav neviena latvieša). Pašreizējā parlamenta sasaukumā pārsvars ir asinsradniecības principa piekritējiem.

Debates uzjundīja grozījumi "Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā", kas vakar tika skatīti Saeimas Juridiskajā komisijā. Deputāta Andreja Judina ("Vienotība") un atsevišķu liberāli noskaņotu tautas kalpu atbalstītais priekšlikums paredzēja, ka nelatvieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgi dzīvojuši Latvijā, prot latviešu valodu augstākajā pakāpē un jūtas piederīgi latviešu kultūrai, varētu mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu "latvietis". Tā sauktais "atvērtās latvietības" princips.

Pret šādu priekšlikumu kategoriski iebilda Nacionālās apvienības frakcija, kas stingri pieturas pie asinsradniecības principa, ka tautība nosakāma pēc senču etniskās piederības. "Likumprojekta autori runā par piederību latviešu tautas kultūrai, bet latviešu tautas mentalitāte ir veidojusies tā, ka latvieši ar neslēptu nicinājumu skatās uz cilvēkiem, kuri novēršas no savas tēvu tautības. Turpretī ar cieņu attiecas pret tiem cittautiešiem, kas iemācījušies latviešu valodu un darījuši ko labu Latvijai. Atgādināšu, ka tautiešus, kuri savulaik centās asimilēties vāciešos, nicīgi sauca par kārklu vāciešiem," teica NA pārstāve Inguna Rībena. Viņa arī atgādināja, ka Latvijas Republikas robežas savulaik nospraustas pēc etniskā principa Latvijas teritorija ir latviešu tautas apdzīvotā zeme jeb tēvzeme. "Pats vārds "tēvzeme" jau ietver ģenētisko tautības principu. Nosaukt šo principu par novecojušu būtībā nozīmē nosaukt par novecojušiem arī pamatus, uz kuriem balstās 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvija," brīdināja deputāte.

Nacionālu viedoklim šoreiz pievienojās arī Saeimas Juridiskā biroja eksperti, bet ar citu argumentāciju. Juristu ieskatā etniskās piederības fiksēšana vispār kļuvusi lieka. Termins "tautība" Latvijas normatīvajos aktos nav precizēts, bet tiek izprasts kā personas etniskā piederība jeb saikne ar saviem senčiem. Tautību pierāda, balstoties uz vecāku un vecvecāku etnisko piederību. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tautība tiek reģistrēta iedzīvotāju reģistrā (brīvprātīgā kārtā to var norādīt arī citur, piemēram, bērna dzimšanas apliecībā vai pasē). Tautības fiksēšana bija nepieciešama ar mērķi apzināt Latvijas pilsoņu kopumu un noteikt nepilsoņu naturalizācijas kopumu. "Visos citos gadījumos tautība nerada personai nekādas papildu tiesības vai papildu pienākumus. Tādēļ no juridiskā viedokļa tautības norādīšanai nav nekādas nozīmes un tā nav nepieciešama," deputātiem skaidroja Saeimas Juridiskā biroja eksperti. Viņi pētījuši arī citu Eiro pas valstu praksi un secinājuši, ka tajās nerunā par tautību etniskā izpratnē, bet tikai par valsts piederību, kas norāda personas saikni ar valsti, nevis etnisko grupu. Vienīgais izņēmums Vācijas likumdošanā etniskajai tautībai ir kāda nozīme (ļauj etniskajiem vāciešiem, kas pēc Otrā pasaules kara izbraukuši uz citām valstīm, atgriezties un atgūt pilsonību). Citās valstīs etniskā tautība netiek norādīta oficiālajos dokumentos, Francijā pat aizliegts ievākt ziņas par tautību.

Juridiskais birojs arī brīdināja, ka, apstiprinot šādu priekšlikumu, paralēli pastāvētu divas sistēmas dažiem cilvēkiem tautība tiktu noteikta pēc viņu senču etniskās piederības, bet citiem pēc viņu emocionālās izjūtas. Tas ari radītu neskaidrības par to, pēc kuras sistēmas noteikt tautību bērnam, ja vecāki pēc izjūtas piereģistrējušies par latviešiem.

Deputāts Judins, aizstāvot priekšlikumu, pārmeta Saeimas Juridiskajam birojam jaukšanos politiskās lietās. "Kad 1897. gadā Krievijas impērijā skaitīja tautības, pie Rībenas kundzes vecvecākiem atnāca ierēdņi un jautāja pie kādas tautības piederat. Viņi atbildēja mēs esam latvieši. Neviens neprasīja nekādas izziņas. Jau pašos pamatos notika pašidentificēšanās! Bet tagad nez kāpēc nevēlamies to pieļaut un radām birokrātiskus šķēršļus! Es pilnīgi piekrītu ierosinājumam, ka bez tautības ieraksta reģistros vispār varētu iztikt. Bet, ja reiz nespējam no tā atteikties, tad jādod iespēja cilvēkam mainīt tautību," uz svēra Judins. Viņš arī pauda neizpratni, kādēļ jaunās normas pretiniekiem ir tādi iebildumi pret šādiem grozījumiem, kurus jebkurā gadījumā izmantotu ļoti neliels cilvēku skaits.

Balsojumā "atvērto latvietību" atbalstīja tikai Judins un Solvita Āboltiņa, bet pārējie deputāti nobalsoja par šīs normas izslēgšanu no likumprojekta. Toties saglabāts tika Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšlikums, kurš ļauj uzturēšanās atļauju saņēmējiem mainīt tautības ierakstu uz "latvietis" vai "lībietis (līvs)", ja viņiem senčos ir bijuši latvieši. Tuvākajā laikā likumprojekts tiks skatīts Saeimas sēdē galīgajā lasījumā, kad debates par "atvērto tautību" un asinsradniecību uzliesmos no jauna.

ĢIRTS ZVIRBULIS