Ingūna Rībena

Kas aizstāvēs valsts kultūras intereses?

Laikraksts "Latvijas Avīze", 2004. gada 24. janvārī

Krievu miljonārs izdod Latvijas enciklopēdiju. Latviešu mākslinieks izgatavo cukurgailīšus Brīvības pieminekļa formā. Gleznotāja Aija Zariņa premjeru Einaru Repši gleznā sit krustā… Kāda ir Latvijas kultūras politika? Ar kultūras ministri Ingunu Rībenu redakcijā tikās žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Monika Zīle un Vita Krauja.

V. Krustiņš: — Jūs esat bijusi Lestenē, un mums uz redakciju nāk atzinības vēstules, ka kultūras ministre Inguna Rībena uzdrošinājusies ierasties šādā pasākumā.

- Lestenes apmeklējums nebija ne reklāmas, ne politiskās konjunktūras jautājums. Tā ir mana pārliecība, tāpēc tā esmu darījusi un darīšu arī turpmāk. Man liekas, arī tiem cilvēkiem ļoti cienījamos gados vajadzētu ļaut vēl šajā, laicīgajā dzīvē dzirdēt patiesību nosaucam vārdā.

- Jūsu un Gravas kunga klātbūtne Lestenē signalizē par varas attieksmes maiņu šajā jautājumā.

- Ministru kabinetā par Lestenes brāļu kapu atklāšanas pasākuma apmeklējumu neizraisījās nekāda polemika. Cits jautājums, ka brīžiem varbūt gudrāk būtu neaizbraukt un darīt labas lietas, citādi tiec sists no visām pusēm.

- Ja no Ārlietu ministrijas tur neviens nebija aizbraucis, tad par viņu darītām labām lietām var runāt ļoti piesardzīgi.

- Man liekas, ka leģionāru, nacionālo partizānu vēsture nav pietiekami daudz skaidrota. Nevaru pieņemt tādu jau sākotnēju pieeju, ka patiesību nav iespējams izskaidrot. Pasaules progress tieši balstās uz jauniem cilvēkiem vai tādiem, kuri nezina, ka "tas nav iespējams". Viņi dara un viņiem izdodas. Bet, ja sāk ar attieksmi — neviens mūs nesapratīs, nevienam mūsu patiesība neinteresē —, tad patiešām nekas neizdosies. Arī sarunās ar mani vairāki ārvalstu vēstnieki sākumā bija mulsināti, kādēļ es šādā pasākumā esmu piedalījusies. Taču, kad sāku runāt ar viņiem, izrādās, viņi tās lietas tīri labi saprot.

- Lieliski, neesat par velti strādājusi. Mani pārsteidz šī mūžīgā "pionieru gatavība", šī baiļu filozofija, ka tik mēs kaut ko neizjaucam, nesadusmojam un mūs nepārprot. Izraēla neaizmirst savu vēsturi, kāpēc mums savējā būtu jāaizmirst? Kā to daži mudina.

- Tas pazemības gars latviešiem laikam gadsimtiem ieaudzināts.

-Tad šādā aspektā es laikam neesmu īsts latvietis.

- Es esmu Lauva pēc horoskopa. (Iesmejas.) Lestenē atgādināju divas lietas, jo neviens cits par to nerunāja. Vispirms teicu, ka, tādā kapu laukā stāvot, man nemaz negribas būt piederīgai pie varām. Jo vairāk — ne pie kādām lielvarām. Varām un lielvarām šajos brāļu kapos būtu galvas jānodur. Tur stāvot, daudz vairāk esmu sieviete un māte. Māte, kas nesagaidīja savus dēlus no kara mājās un visu mūžu to nekad neaizmirsa. Un sieviete, kura nesagaidīja savu mīļo un turpināja gaidīt visu dzīvi. Sievietes vislabāk zina dzīvības vērtību.
… Skatījos smalku psiholoģisku franču filmu "Virsnieku istaba" par Pirmajā pasaules karā sakropļotu jaunekli. Man blakus sēdēja Francijas vēstnieks, kurš arī bija izteicis diezgan rezervētu repliku par manu Lestenes apmeklējumu. Seansam beidzoties, es viņam sacīju, ka šī filma ir atbilde uz to, kāpēc es biju Lestenē.
Mēs tā globāli tveram — simti, tūkstoši kritušo Irākā un citās pasaules malās. Bet aiz šiem abstraktajiem tūkstošiem ir konkrēts, dzīvs cilvēks, pēc kura visu mūžu sēros māte un viņa mīļie. Nekas nav zaudējis savu aktualitāti. Diplomātija simt gadus pēc Pirmā pasaules kara nav sasniegusi neko vairāk par problēmu risinājumu vardarbīgā ceļā.

- Man bija jānodod jums mūsu lasītāju laba vēlējumi. Bet nu ķersimies pie sarunas galvenā jautājuma — kādas ir valsts intereses kultūrā un kāda jūsu redzējumā ir valsts kultūras politika?

- Pirmā prioritāte ir tautas mākslas tradīciju nepārtrauktības nodrošināšana. Tās mērķis ir veicināt tautas mākslas saglabāšanu un attīstību, īpaši mūsu laikos, kad pavisam cita vērtību sistēma intensīvi nāk mums virsū. Tieši tāpēc top likums par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu. Patlaban tā koncepcija ir iesniegta Ministru kabinetā. Ar šo likumu noteiks valsts un pašvaldību kompetenci tautas mākslas procesa un Dziesmu svētku sarīkošanas nodrošināšanā. Būs skaidrs, kurš par ko maksā, kurš par ko atbild. Otrkārt, izveidos tautas nemateriālo kultūras vērtību reģistru. Nav runa par vienu noaustu prievīti, bet gan par cilvēkiem, kas to spēj un prot izdarīt. Par amatu prasmi, kas nododama no paaudzes paaudzē. Izveidos jaunu konsultatīvo institūciju tautas mākslas jomā — Nacionālo tautas mākslas padomi.
Izstrādās kultūras namu akreditācijas sistēmu. Tas ir ļoti būtiski, jo šobrīd tautas mākslas procesu valstī galvenokārt uztur pašvaldību kultūras nami, kuri nodrošina 91,4 procentus tautas mākslas kolektīvu darbību. Un pēdējais — ar šo likumu plānots izveidot reģionālās kultūras institūcijas. Lai kā tās arī nosauktu — par aģentūrām vai citādi —, bet sadarbībā ar pašvaldībām tās vērtēs vietējās kultūrvides problēmas, izstrādās priekšlikumus, saskaņos valsts un reģiona mēroga pasākumus, tādus kā Dziesmu svētki, folkloras festivāli un citi. Īpaši svarīgi tas kļūs administratīvi teritoriālās reformas apstākļos.
Saistībā ar šo prioritāti paredzēts jau šogad izstrādāt arī 24. Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku koncepciju. Par nākamajiem svētkiem būs atbildīgs Tautas mākslas centrs un tā direktore Anna Jansone, ar kuru līgums noslēgts uz pieciem gadiem. Vairs nebūs kā šajā reizē, kad līdz svētkiem bija palicis gads, vēl haotiski meklēja režisorus, koncepcijas, izpildītājus, dibināja Dziesmu svētku biroju un cilvēki tajā iesaistījās bez atbildības lielāka laika posma priekšā.
Tā kā runāju ar "Latvijas Avīzi", jūsu lasītājiem varētu būt interesantas Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas, ar kuru palīdzību jau šobrīd tiek atbalstīta tautas māksla. Tās ir šādas: "Tradicionālā kultūra bērnu un jauniešu izglītībā", "Tautas mākslas procesa nodrošināšana", kurai atvēlēti apmēram piecdesmit tūkstoši latu, "Tautas nemateriālā mantojuma apzināšana", dokumentēšana un saglabāšana", "Tradicionālās kultūras saglabāšana un attīstība". To īstenošanai atvēlēti apmēram 110 tūkstoši latu.
Otra ļoti būtiska lieta, pie kuras esam ķērušies pērn un ko turpināsim arī šogad, ir visas kultūrpolitikas pārvērtēšana. Tas nozīmē arī izstrādāt Kultūras ministrijas vidējā termiņa stratēģisko darbības plānu. Līdz šim ministrijas budžets balstījās un piecām programmām. Pirmā ir "Kultūra", kurā ietilpst visi muzeji, teātri, bibliotēkas, valsts kultūras pieminekļi, cirks, opera utt. Otrā — "Izglītība". Tajā iekļaujas finansējums mazajām mūzikas skolām, vidējām specializētajām šīs nozares mācību iestādēm un trim mākslas augstskolām — Mākslas, Mūzikas un Kultūras akadēmijai. Trešā programma ir "Kino". Ceturtā — "Kultūras sistēmas administrēšana". Tā ir pati Kultūras ministrija. No kopējā kultūras 35 miljonu latu budžeta mēs tērējam vienu procentu. Ceru, ka varēsim atļauties vairāk, jo no visām ministrijām mums ir viszemākā darba samaksa. Piektā programma sevī ietver visus valsts arhīvus – arī tie ir ministrijas pārziņā. Vai varat iedomāties, ka, izrādās, nekad šā budžeta programmu struktūra nav bijusi saskaņota ar kultūras politiku, kas apkopota nacionālajā programmā "Kultūra"? Šobrīd saskaņā ar valsts pārvaldes reformu vairākās ministrijās sākta manis jau minētā vidējā termiņa — triju gadu — stratēģiskā plāna izstrāde. Mēs esam atzīti par ceturto potenciālo šim darbam gatavāko ministriju. Šis plāns ļaus pamatot budžeta pieprasījumu ar konkrētiem mūsu uzdevumiem. Ja arī Finanšu ministrija nevarēs mūsu stratēģisko plānu trim gadiem akceptēt uzreiz, mums pašiem būs lielāka skaidrība par to, kā tērējam valsts budžeta naudu un ko ar tās palīdzību gribam izdarīt. Ir vēl kāda interesanta, kultūrpolitikas pārvērtēšanai piederīga lieta. Sadarbībā ar Lielbritānijas padomi esam sagatavojušies izvērtēt situāciju Latvijas kultūras industriju nozarē. Patlaban cenšamies tikt skaidrībā, kas tad īsti ir kultūras industrijas nozares. Piemēram, Anglijā tās ir roka un popmūzika, kuru uztver kā lielu valstisku industriju. Mums tās varētu būt filmas, programmatūras, skaņu ieraksti, kuru izveidē strādā kultūras cilvēki, radot gan finansiālu pienesumu, gan risinot sociālos un nodarbinātības jautājumus. Kultūras cilvēkiem nevar rasties doma — varbūt iztiksim bez labas mūzikas, labas filmas, labas grāmatas? Bet ne visiem tas ir tik pats par sevi saprotams. Tāpēc tās ir definējamas arī kā ekonomiskas kategorijas. Britu padome, kurai šajā lietā ir pieredze jau kopš 1997. gada, ir izteikusi mums savu atbalstu. Un patlaban Ekonomikas institūts un Raita Karnīte apzina kultūras industrijas Latvijā.
Trešā būtiskā lieta Kultūras ministrijai tāpat kā daudzām citām ir Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā. Mums ir jāpabeidz Latvijas normatīvo aktu saskaņošana atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, jāpanāk radošo profesiju pārstāvju iekļaušanās Eiropas kultūras telpā. Patlaban ministrijā veidojam Eiropas Savienības struktūrfondu nodaļu, jo esam paredzējuši sākt investīciju piesaisti kultūras projektiem no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Kā zināms, Eiropas Savienības struktūrfondi ir līdzekļi, ar kuriem Eiropas Savienība īsteno savu reģionālo politiku. Latviju vērtē kā vienu reģionu. Šie fondi radīti, lai dotu iespējas Eiropas Savienības uztverē mazliet atpalikušajiem reģioniem attīstīt savu dzīves līmeni līdzvērtīgu vecajām savienības valstīm. Kopā, kā zināms, ir četri Eiropas Savienības struktūrfondi, no kuriem katrs atbalsta noteiktu jomu.
Uz kultūru attiecas Sociālais fonds un Reģionālās attīstības fonds, kas sniedz atbalstu biznesa attīstībai, konkurētspējas paaugstināšanai, nodarbinātības veicināšanai. Mūs interesē kultūrtūrisms un arhitektūras pieminekļi. ES sociālā fonda ietvaros mūs interesē sadaļa, kura saistīta ar izglītības veicināšanu. Varu atgādināt, ka laikā no 2004. līdz 2006. gadam būs pieejami vairāk nekā 625 miljoni 568 tūkstoši eiro no ES struktūrfondiem.
Cik daudz no tā varēsim saņemt, atkarīgs no mūsu projektu kvalitātes. Tieši tādēļ, kā jau teicu, esam izveidojuši Eiropas Savienības struktūrfondu nodaļu Kultūras ministrijā, kas darbosies kā bezmaksas konsultatīva institūcija ikvienam interesentam Latvijā. Tieši šīs nodaļas uzdevums būs rīkot seminārus, projektu pieteikumu konkursus un dot padomus cilvēkiem, kā savu ideju īstenošanai saņemt ES naudu.
Un vēl. Lai beigtos šī bezgalīgā naudas tērēšana, vizinoties uz Briseli un atpakaļ, no 1. februāra Eiropas Savienības galvaspilsētā mums būs savs kultūras atašejs.

M. Zīle: - Tieši kam būs uzticēts šis amats?

- Tā būs Kultūras ministrijas Eiropas Savienības politikas nodaļas vadītāja Jolanta Miķelsone.
Kā ceturto būtisko uzdevumu gribētu minēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanu. Tik mazai ministrijai kā mūsējā tas ir smags pienākums. 2004. gada laikā esam paredzējuši pabeigt bibliotēkas būvei nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu un atsākt ēkas projektēšanu. Jo šobrīd, kamēr nav drošības par zemes iegūšanu valsts īpašumā, ko ierakstītu zemesgrāmatā uz Kultūras ministrijas vārda, arhitektam Gunāram Birkertam darbs pie projekta bija jāpārtrauc. Nacionālās bibliotēkas projekts sastāv no trim daļām — no pašas bibliotēkas ēkas būvniecības, no vienotās bibliotēku informācijas sistēmas ieviešanas visā Latvijā un no Silakroga grāmatu krātuves otrās kārtas izbūves. Tā jāpabeidz šajā gadā.

- Sakiet, kāda ir kultūras ministra ietekme uz Kultūrkapitāla fonda nozaru padomju lēmumiem?

- No 1. janvāra stājies spēkā jaunais Valsts (ministres izcēlums. — V. K.) Kultūrkapitāla fonda likums. Nosaukumā nu ierakstīts vārds "valsts", jo iepriekš profesionāli cilvēki jauca Kultūrkapitāla fondu ar Kultūras fondu un tamlīdzīgi. Bet Kultūrkapitāla fonds pilnībā ir valsts līdzekļi, kuri deleģēti kultūrai. Sākotnēji, fondam veidojoties, šie līdzekļi bija domāti tikai radošu iniciatīvu atbalstam. Taču līdzekļu trūkuma dēļ daudzas pragmatiskas lietas, kas patiesībā valstij jāatrisina Kultūras ministrijas budžeta ietvaros, risina uz Kultūrkapitāla fonda bāzes. Piemēram, pērn ieviesām mērķprogrammu materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai mākslas un mūzikas skolās. Pateicoties tai, varējām nopirkt instrumentus specializētajām mācību iestādēm. Šogad vairāk naudas veltīsim mazo lauku mūzikas skolu materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai.
Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, man jāteic tā — līdz šim kultūras ministrs bija Kultūrkapitāla fonda starpnozaru padomes priekšsēdētājs. Saskaņā ar jauno likuma redakciju ministrs būs tikai viens no desmit starpnozaru padomes locekļiem. Taču, tā kā Kultūrkapitāla fonds atrodas Kultūras ministrijas pārraudzībā, tad kaut kādā mērā mans viedoklis ir saistošs. Bet nemaz nav viegli brīvās mākslas pasaules ļaudis pārliecināt rīkoties tā, kā kādam ministram šķistu vajadzīgi un pareizi.

V. Krustiņš: - Bet, ja ministrs nav pirmais, bet tikai līdzīgs starp līdzīgajiem, tad kam mēs prasīsim atbildību par mūsu, nodokļu maksātāju, naudas izlietošanu?

- Bet jūs taču droši vien būsit pamanījuši avīzēs izteiktās bažas par demokrātijas apdraudējumu, ka tik, Dievs pasarg, ministram nebūtu lielāka vaļa iejaukties procesā!

M. Zīle: — Tātad, ja Kultūrkapitāla fonda nozaru padomes vadītāji vienosies, ka mums vajadzīga Venēcijas biennāle, tad turp arī brauksim? Nesaku, ka piedalīšanās šādās biennālēs ir slikta, bet varbūt vērtīgāk naudu izlietot sava reģiona robežās Baltijā, kur mūsu uzņemtās filmas varētu būt arī pārdodams kultūras produkts?

V. Krustiņš: — Bet ja valdība atdod savas pozīcijas! Ja Saeimas vadošās partijas atdod savas pozīcijas, ja ministram nedod teikšanu! Tad mums nav no kā prasīt atbildību. Atliek vien izlasīt ar balsu vairākumu pieņemtu protokolu. Un lasītāji smejas par cukurgailīšiem Brīvības pieminekļa formā. Nav jau runa par divsimt latiem no Kultūrkapitāla fonda, bet par principu — vai tas ir valsts interesēs?

- Savā ziņā varu jums piekrist. Taču šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Jebkuri jauni stili, virzieni, impulsi sākumā rodas intuitīvi haotiskos meklējumos, kurus, protams, lielākā sabiedrības daļa nesaprot un nepieņem. Protams, ka šādu, brīžiem traku un lielai sabiedrības daļai vēl nesaprotamu projektu īstenošanai nepieciešams pārdomāts finansēšanas mehānisms. Bet nelaime tā, ka, apelējot pie demokrātijas, piekļūt pie valsts līdzekļiem bezgala atvieglota iespēja ir dažādiem viltus praviešiem. Kā no viņiem izsijāt īstos tīrradņus un ģēnijus, lūk, tā ir problēma. Pie ģeniāliem māksliniekiem, es, piemēram, pieskaitu gleznotāju Aiju Zariņu. Viņa patiesi nekad nav bijusi un nav konjunktūriste.

- Vai jūs, ministre, pirksiet Aijas Zariņas gleznu ar Repši krustā?

- Ministru prezidents Einars Repše ziedoja Valsts mākslas muzejam 25 tūkstošus eiro fondu papildināšanai. Gleznas iegāde ir pilnīgi muzeja vadības ziņā.

M. Zīle: - Jūs reģionālo kultūras institūciju izveidi minējāt kā vienu no būtiskiem uzdevumiem. Kas notiks ar valsts kultūras inspektoriem? Kā jūs redzat šo, pie rajona padomes finansēta galda un bez sava transporta sēdošo kultūras darbinieku misiju patlaban un nākotnē?

- Es redzu vienotu vietējo kultūras centru, kurā būs apvienota gan līdzšinējā kultūras inspektora misija, gan valsts kultūras pieminekļu inspektora pienākumi, varbūt tur strādās arī cilvēks no Kultūrkapitāla fonda. Bet tas viss ir atkarīgs no reģionālās reformas gaitas.

- Kas šīs reformas kontekstā notiks ar lauku bibliotēkām?

- Skaidrs ir vienīgi tas, ka likums par Nacionālo bibliotēku nav grozīts un saskaņā ar to mūsu gaismas pilij durvis jāver 2008. gada 18. novembrī. Un tajā pašā likumā ir ierakstīts, ka visām Latvijas bibliotēkām jābūt saslēgtām vienotā informācijas tīklā 2007. gadā.

- Jūs sacījāt, ka pilnīgi visi arhīvi ir Kultūras ministrijas ziņā, tātad tajā skaitā arī Kinofotofonodokumentu arhīvs. Kā jūs komentētu situāciju, ka mums ir diezgan dramatisks stāvoklis tieši ar pēdējo, neatkarības laiku dokumentēšanu kino? Varam apskatīties 30. gadu hronikas, bet pēc gadiem nebūs iespējas ielūkoties mūsu laikos...

- Valstiski šis dokumentēšanas process nav virzīts ne īsti stratēģiski, ne pārskatāmi. Vairums kinoļaužu šo dokumentēšanas trūkumu neuzskata par problēmu. Gluži otrādi, kad līdzīgu viedokli esmu izteikusi, saņemu iebildi — pateicoties visām jaunajām digitālajām tehnoloģijām, filmēts un dokumentēts tiekot tik daudz kā vēl nekad agrāk. Nacionālais kinematogrāfijas centrs ir tas, kuram jāīsteno valsts politika šajā jomā. Patlaban šādas politikas nav. Tieši tāpēc šogad paredzēts izstrādāt filmu nozares valsts pārvaldes koncepciju un attīstības stratēģiju.

- Bet varbūt nelaime tā, ka mūsu valstī nav ideoloģijas? Šis jēdziens mūsu visu iepriekšējā dzīvē ļoti sasmērēts. Jau izdzirdot šo vārdu vien, redzam sarkanus karogus, sirpi un āmuru un komisārus. Bet vārds "ideoloģija" cēlies no vārda "ideja".

- Jā, tā varētu būt.

V. Krauja: - Tieši par to domāt mudināja arī jūsu atzinīgi vērtētā gleznotāja Aija Zariņa, Rīgas galerijā izstādot gleznu ar Repši krustā. Ko jūs atbildētu uz viņas jautājumu — kādu sabiedrību mēs īsti veidojam un kāda ir mākslas loma tajā?

- Man šķiet, ka mums vajadzētu aicināt cilvēkus būt domājošiem, būt ar savu attieksmi pret notiekošo. Ja kļūsim par patērētāju sabiedrību, kam galvenais paēst un izklaidēties, kā tas aiz okeāna jau tagad lielā mērā notiek, tad ar mums būs cauri. Kamēr vēl saglabājam radošo garu, savu kultūru un valodu, tikmēr mēs esam.
Ziemassvētku laimes akā mēs ar vīru vinnējām divas biļetes uz filmu "Gredzenu pavēlnieks". Līdz tam nebiju bijusi tajā lielajā daudzzāļu kinoteātrī pie Centrāltirgus. Neticami prasta ēka kā lopu mītne, cilvēku armija, kam vienā rokā popkorna tūta un otrā — kola… Viņi visi sēž, grauž savu popkornu, dzer kolu un viņus izklaidē vismodernāko stereofonisko skaņu sistēmu pastiprinātie bļāvieni: "Kill them! Kill them! (Nogalini viņus)" un "Death! Death! Death! (Nāve)"… Aizvainojoši primitīvs sadalījums labajos un ļaunajos.
Vairāk nekā trīs stundu garumā to visu skatoties un klausoties, radās atkal negaidīti spilgti kopsaucēji un vispārinājumi par pasaulē notiekošo. No vienas puses, traģiski ir tas, kas 11. septembrī notika Amerikā. Bet no otras puses — vai amerikāņi ir pārvērtējuši to, ko viņi piedāvā visai pārējai pasaulei? To ideoloģiju, ko viņi naudas un peļņas vārdā pumpē cilvēku smadzenēs? Sarežģīti kontroles mehānismi, augstās tehnoloģijas, pirkstu nospiedumi, kurpju pārbaudes, likumu kalni par ierobežošanu un aizliegumiem… Tas nedos neko. Ir tikai viena iespēja — uzrunāt cilvēka sirdi un sirdsapziņu. Un tas, lūk, ir mākslas pienākums. Taču turpinās pasaules piegānīšana ar tādiem biznesa produktiem kā šīs filmas. Vai tas ko mainītu, ja, piemēram, es, izejot no šā kinoteātra laukā, atteiktos no kultūras ministres amata, lai protestētu pret šādu jaunu cilvēku apziņas izvarošanu un naudas pelnīšanu Latvijā?

V. Krustiņš: - Uzlieciet lielākus nodokļus tādām filmām.

- Šim biznesam ir nopietni lobiji.

- Arī daudzās grāmatās ir pa pilnam nemotivētas vardarbības, asiņu un šausmu.

- Decembrī Kultūras ministrijas preses sekretāre Gundega Blumberga trīs vakarus klausījās mūsu pašu prozas lasījumus, kur dominēja divas tēmas — sekss un nāve. Dažādās svaru kategorijās. Rudens mākslas izstāde bija pilna ar skumjām un depresiju. Kāpēc? Tur nav ko pārmest autoriem. Īsti mākslinieki jau patiesībā ir kā antenas starp debesīm un mums, viņi uztver gaisā vibrējošo. Tomēr nav jau arī tā, ka pasaule tam visam mierīgi ļaujas. Eiropas Savienības audiovizuālā politika ir vērsta uz to, lai mums nebūtu jāskatās tikai Holivudas grāvēji, bet lai mēs varētu redzēt arī labu Eiropas kino.

M. Zīle: - Bet kādu mūsu pašu kino varam piedāvāt, ja nerunājam par padomju laikā uzņemtajām latviešu filmām?

- Ja filmu "Pitons" pilnībā uztaisa par Latvijas nodokļu maksātāju naudu, tad korekti būtu vispirms to parādīt savas valsts iedzīvotājiem un tikai tad sūtīt uz Venēciju. Nevis aizvest filmu tur un tad mums visiem caur avīzēm, kā saka krievi, "vdolbiķ", ka lente ir ģeniāla. Bet runa ir par ko citu. Mēs nepadarām cilvēkus atkarīgus no labas mākslas, mēs viņus nepadarām par sabiedrotajiem, ja viņi skatās filmas, kas neuzrunā viņu sirdis. Šo tukšumu agrāk vai vēlāk aizpilda kaut kas cits. Ja viena paaudze iztiek bez latviešu kinomākslas, iztiks arī nākamās. Kā es cīnīšos par līdzekļiem kultūrai, ja būs izveidojusies sabiedrība, kura vairs nekļūs par manu sabiedroto? Tāpēc mums jāizturas ļoti atbildīgi pret to, kam dodam valsts līdzekļus un ko saņemam pretim.

VITA KRAUJA

Latvijas Avīze
www.la.lv