Piesmietā brīvība

Laikraksts "DDD", 2006. gada 22. jūnijā

Saruna ar deputāti, Saeimas sekretāra biedri, bijušo kultūras ministri Ingūnu Rībenu

DDD: Jūs iepriekš izteicāties, kolīdz deputāts nokļūst Saeimā, tā aizmirst par sabiedrību un tās interesēm.

Ingūna Rībena: Jā, tā ir absolūta vienaldzība. Tā vien liekas, ka aizmirsts tiek pilnīgi viss. Ignorēts tiek pat tagad tika aktuālais jautājums par to, ka mums vairs nav pilnīgi nekādu īres griestu privātīpašnieku namos. Īsumā pastāstīšu, ka Cilvēktiesību birojs šajā sakarā pieminēja tādu gadījumu Austrijā – Kalahers un Ko pret Austrijas valsti, jo tur, viņuprāt, bija noteikti pārāk augsti šie īres griesti. Un viņi vinnēja valsti šajā prāvā! Bet Latvijā īres griestu vispār nav, un, kā tas korespondē ar mūsu cilvēku maksātspēju?! Tas ir valstiski absolūti nesakārtots jautājums jau no 1991.gada. Neviens vairs neuzdod jautājumus par to, ko Valsts valdības un politiķi ir darījuši, lai nepieļautu sociālekonomiskās spriedzes saasināšanos nu jau 14 gadu garumā? Izskatās, ka gan politiķi, gan īrnieki ir aizmirsuši, ka toreiz noteiktais 7 gadu moratorijs bija noteikts, lai valsts varētu realizēt denacionalizēto namu īrniekiem paredzētās valsts un pašvaldību atbalsta programmas. Minētajā lēmumā bija noteikts, ka Ministru Padomei līdz 1991.gada 1.decembrim bija jāizstrādā likumprojekts par kompensācijām. Jāizstrādā atviegloti noteikumi to denacionalizēto namu īrnieku kreditēšanai, kuri ņemti uzskaitē un, kuri izteikuši vēlēšanos celt individuālo dzīvojamo māju. Pašvaldībām tika uzlikts par pienākumu nodrošināt denacionalizēto namu īpašniekus ar zemes gabaliem dzīvojamo māju celtniecībai un citas, šobrīd gandrīz vai neticamas lietas. Un šīs likumā iekļautās labās lietas ir apzināti laika gaitā aizmirstas un transformētas līdz tādam absurdam, ka politiķi atļaujas šobrīd pārmest denacionalizēto namu īrniekiem to, ko paši līdz pat šim laikam nav izdarījuši. Viss ir sagriezts ar kājām gaisā. Turklāt, pieteikšanās uz denacionalizētajiem namiem vilkās nenormāli ilgi un tika noteikta neaptverami plaša radniecības pakāpe.

DDD: Kas ir par iemeslu šīm nekārtībām, kam tas ir izdevīgi un, kas aiz tā stāv?

I.R.: Tas ir tāpat, kā ar daudzām citām lietām mūsu valstī. Ko gadiem sējām, to tagad pļaujam. Diemžēl jāsaka, ka mums nepiemīt valstiska domāšana. Mums katram pirmām kārtām interesē, kas man personīgi no tā būs. Latvieši pamatā ir viensētās dzīvojoši un katrs par sevi domājoši. Braucot pa pasauli, nekur citur nevar redzēt tik daudz visaugstākās klases automašīnas un tik ārkārtīgi greznas savrupmājas kā Latvijā. Savukārt, tajā pat laikā, ir pilnīgi sabrukušas ielas, pilnīgi nesakārtoti ceļi, kas valstiskā mērogā simbolizē to pie varas jau padsmit gadus esošo valdību attieksmi pret vērtībām.
Esmu daudz domājusi, kā no mūsu saulainās, gaišās absolūti ar pozitīvu enerģiju pildītās dziesmotās Atmodas tas ritenis varēja aizgriezties tik kroplā virzienā, kā tas ir noticis ar mūsu valsti. Patriotisms, dzimtenes mīlestība u.c. jau nav kaut kā mākslīgi ieaudzināmas un ar skolotājiem skolā galvā iebāžamas. Tās lietas nāk no tā, ko vecāki, piemēram, ēdot vakariņas mājā domā un runā par savu valsti. Patriotisms veidojas no šīm sīkajām sadzīviskajām replikām. Mans tēvs stāstīja, ka viņiem 1943.gadā, beidzot vidusskolu, kavējās matemātikas pārbaudījumu darbu izsniegšana. Viņi visi sēdēja un gaidīja uz eksāmenu – zēnu klase, lai īsinātu laiku, dziedāja tautasdziesmas! Tad tāds bija vispārējais noskaņojums. Un, kā pēc tā vēl var brīnīties, ka tik daudzi aizgāja leģionā, cik daudzi aizgāja cīnīties par savu valsti. Viņi cīnījās par SAVU valsti. Vai tagad tā celtos cilvēki kritiskā situācijā? Nezinu... Sarūgtinājums sabiedrībā ir tik ārkārtīgi liels...Tālis Tīsenkopfs no LU Sociālo un politisko pētījumu institūta ir teicis, ka šobrīd uz Īriju nu jau projām dodas veseliem ciemiem, ģimenēm un klasēm. Viņš saka, ka tā, iespējams, nav tikai vēlme izmantot iespējas, kuru te nav, bet neapzināta atriebība par pārdzīvoto pazemojumu. Un ziniet, domājot par šo pazemojumu, jāsaka, ka tā ir tā piesmietā brīvība, ko cilvēki pārdzīvo vēl daudz vairāk, kā to, ka viņiem ik pa laikam nav pietiekami daudz līdzekļu. Man kāda no denacionalizēto namu īrniecēm, kundze jau gados, teica, ka viņa var pārdzīvot to, ka viņai sāp mugura, vai nav pietiekami daudz naudas, lai nopirktu zāles, bet viņa nevar pārdzīvot to netaisnību, ar ko viņai nākas saskarties. Es pieļauju, ka daudzi, it īpaši šai mājā (Saeimā – I.L.) nesaprot, par ko viņa runā...
Kaut kad taču arī tam brīdim ir jāpienāk, kad kārs lielos zagļus, lai gan brīžiem liekas, ka lielāks sods pienākas nevis par reālām nozagtām naudas summām, izcirstiem mežiem vai piesavinātiem uzņēmumiem, bet par morāliem kaitējumiem, apzināti izniekotu un deformētu milzīgu garīgo enerģiju, par pazaudēto savas valsts atjaunotnei ticošo un strādājošo potenciālu, kas bija Latvijā Trešās Atmodas laikā. Šis noziedzīgi izkropļotais potenciāls ir izniekots, un tas varbūt pat ir vislielākais nodarījums mūsu valstij, daudz lielāks par visiem ekonomiskajiem pāri darījumiem. Ja atmodas laikā pašlabuma kultu realizēt sāka saujiņa cilvēku, tad šobrīd tas jau ir nonācis līdz piramīdas pamatnei. Brīžiem man liekas, ka tajā visā ir iesaistījušies simtiem tūkstošu cilvēku visā Latvijā. Mēs kalpojam kaut kādai kroplai un negodīgai sistēmai. Reizēm trūkst padoma, kā no tā visa izkļūt laukā.
Ja mēs katrs šeit tā savu darbu darītu, cik daudz un labi vien mēs spējam: skolotājs savā vietā, valsts vadītājs savā vietā, mēs, domāju, būtu jau uzcēluši savu paradīzi zemes virsū. Tad mēs būtu viena maza valstiņa un... es domāju, vai teikt – brīnišķīgi cilvēki... Kāds mans kolēģis diplomāts reiz teica, ka primitīvas tautas raksturo pazemība laicīgās varas priekšā un liels paštaisnums virtuvē. Man ļoti negribētos domāt, ka mēs, Latvijā dzīvojošie, esam primitīva tauta, bet šīs abas izpausmes, diemžēl ir sadzīves novērojums. Un, kā man viens kungs no Francijas vēstniecības teica, viņš esot bijis ļoti pārsteigts, ka Lavents, apzadzis vai pusi Latvijas, varēja visu savu sodīšanas termiņu nogulēt slimnīcā luksusa palātā, un, ka viņam naktīs pat logi nebija izdauzīti. Tik mierīgi, tik saprotoši, tik aizmiguši mēs esam! Un tā mēs slīgstam aizvien dziļāk un dziļāk.

DDD: Tā ir tautas cena par piesmietu brīvību un nodotām cerībām.

I.R.: Jā, Latvija ir saņēmusi tās lielās, bībeliskās pārbaudes ar varu un naudu. Un, Latvija nav izturējusi ne vienu, ne otru no šiem pārbaudījumiem.

DDD: Vai mēs esam izturējuši pārbaudījumu ar brīvību? Vai Latvija ir uzskatāma par patiesi brīvu valsti?

I.R.: Nē. Turklāt arī šo pārbaudījumu neesam izturējuši, jo brīvība ir pati augstākā atbildības forma. Brīvība nav raust un grābt visu tikai sev un nedomāt par to, kā tas atsauksies uz nākošajām paaudzēm. Te ir jādomā par to, kādi mēs paši esam, kādas kvalitātes domas raisās mūsu galvās.
Skatoties tagad Rolanda Kalniņa, Ulda Brauna un Mārtiņa Brauna kopā izveidoto filmu "Ar Dievu, XXI gadsimt!", nespējot noticēt tam, ka mēs tiešām Otrā Pasaules kara laikā deportācijās, karadarbībā un emigrējot esam zaudējuši pusmiljonu no savas tautas. Brīžiem man skumji ir jādomā, ka savu kvalitatīvāko tautas daļu jau esam zaudējuši – tos cilvēkus, kas nebaidījās un gāja, teica un darīja, kā dēļ viņi tika izkauti... Tādi nu mēs esam un tādiem mums ir jādzīvo uz priekšu.

DDD: Tajā pat laikā, pat no Saeimas tribīnes, jūsu kolēģi sludina, ka nav bijusi okupācija un līdz ar to, arī deokupācija, okupācijas seku likvidēšana nav vajadzīga. Piemēram, Nikolajs Kabanovs atļaujas pateikt, ka deportācijas nebija, jo latviešiem taču atļāva ņemt līdzi mantas tik, cik var panest.

I.R.: Tādas muļķības esmu dzirdējusi ne vien no Kabanova vai citiem cittautībniekiem, tādas muļķības dažkārt runā arī paši latvieši.
9.maijā, kad Pliners pa Saeimu staigāja sev pie krūts piespraudis svītraino Georgija zīmi, es ierosināju mums pārējiem pie krūts piespraust melnas bantītes, jo mums šajā dienā patiesībā sākās okupācijas laiks. Jo, ja Padomju armija nebūtu veikusi visas tās zvērības un noziedzības, ienākot Latvijā 1940.gadā un, karam beidzoties, būtu godīgai aizgājusi no Latvijas teritorijas un, Latvija būtu varējusi dzīvot kā neatkarīga valsts, tad droši vien mēs stāvētu ar ziediem pie Uzvaras pieminekļa un sauktu viņus par saviem atbrīvotājiem. Šobrīd notiek viena vienīga faktu sakropļošana.

DDD: Vai Latvijā, jūsuprāt, ir novērstas okupācijas sekas? Pēc okupācijas veikta deokupācija?

I.R.: Tas ir ārkārtīgi plašs jautājums. Es nezinu pat vairs kā tās novērst, jo okupācijas sekas visvairāk slēpjas mūsu galvās. Viss iepriekš runātais to tikai apliecina un apstiprina. Un, kādā veidā šīs sekas būtu novēršamas? Lai Dievs dod, ka mūsu bērni ieraudzītu brīvu pasauli. Arī pasaule vairs nav brīva, arī tur smagas ideoloģijas tiek pilnīgi štaukātas jauniešiem un nākotnes paaudzēm galvās. Varu tikai teikt gudrus un retorisku vārdus – nu lai mums dzimst gudri un talantīgi bērni, kuri domās paši ar savām galvām, kuri būs pietiekami drosmīgi nekopt tālāk novecojušās tradīcijas.

DDD: Latvieši savā zemē un visās lielākajās pilsētās ir mazākumā. Vai tādos apstākļos ir iespējama tālāka latviešu kultūras attīstība?

I.R.: Nevaru brīvi šobrīd rīkoties ar statistikas datiem, lai pilnībā atbildētu uz jūsu jautājumu. Pirms kāda pusgada lasīju statistikas datus, kuros teikts, ka Latvijas iedzīvotāju skaists katru mēnesi samazinās par 1300 cilvēkiem.

DDD: Turklāt tas ir tikai uz demogrāfijas rēķina, klāt vēl jāpierēķina izbraucēji uz Īriju, Angliju u.c. Situācija mums, latviešiem ir patiesi katastrofāla.

I.R.: Nu tieši tā.
Bet, ja tā statistika ir tāda, kā jūs miniet, tad mēs esam ļoti smagas situācijas priekšā, un tas liek runāt par to, ka mūsu pašu rokās ir savas tautas saglabāšana. Jūs sakāt, ka mēs esam tik ļoti maz, jā, bet tajā pat laikā, valstiskā mērogā mēs, tie paši, kas šeit esam palikuši, tā īsti nevienam neesam vajadzīgi. Un, ņemot to visu vērā, jāatzīst, ka valstiskās prioritātes ir izvēlētas vienkārši smieklīgi un bezatbildīgi. Var jau sapņot par kultūras būvēm pusmiljarda vērtībā, bet, kā es jau Demakovas kundzei no Saeimas tribīnes teicu, lai Dievs dod, ka tad, kad kādreiz, ja vispār šis būves kādreiz tiks uzbūvētas, būtu arī kāda dzīva dvēsele, kas to visu apmeklētu, skatītos un baudītu. Manuprāt, mērķis nav vis kultūras būvju uzbūvēšana, bet gan visa šī procesa baudīšana un līdzekļu bezprātīga šķērdēšana.
Kultūras ministre dzīvo politiskā un mēdiju aizvējā un, visciniskākais ir tas, ka tieši tur šobrīd tiek iestrādātas visnopietnākās ilgtermiņa saistības valdībai ļoti daudzu gadu un ļoti daudzu nākošo valdību garumā. Turklāt, presē pat tika ļoti klaji draudēts, ka šajos ilgtermiņa līgumos ir jāiestrādā tādi punkti un nenormālas soda sankcijas pret valsti, kas šos procesus padarītu par neapturamiem un neatgriezeniskiem.
Man personīgi nav nekāda greizsirdība pret Demakovas kundzes "plašo" vērienu, kā viņa to pati centusies tulkot. Ir tikai viens jautājums, vai kāds, kā tas normāli tiek darīts valstīs, kad tiek uzsākti lieli projekti, būtu mūs iepazīstinājis ar to perspektīvo plānu: kādos laika termiņos, par kādām summām šīs saistības mēs uzņemamies, un plānu, kur mēs atradīsim šos līdzekļus. Tas, ka nav šāda plāna mani uztrauc nevis kā bijušo Kultūras ministri, bet tas mani uztrauc galvenokārt tādēļ, ka es šajā valstī audzinu četrus bērnus. Mani uztrauc, kā viņi, izstiepdamies un saraudamies šeit spēs dzīvot? Līdz kam viņus šie nesaprātīgie plāni novedīs, varbūt līdz tam, lai viņiem vienreiz tā visa būtu par daudz un viņi brauktu projām? Šobrīd Kultūras ministrijas paspārnē tiek šķērdēti prātam nepatverami līdzekļi. Pirms pāris nedēļām presē tika demonstrēti sižeti par to, kā tiek uzsākta Nacionālās bibliotēkas būvniecība, bet patiesībā būvlaukuma vietā tika nojaukti 3 šķūnīši. Šo 3 šķūnīšu nojaukšana valstij izmaksāja 47 000 latu, kur, manuprāt, ja diviem bezdarbniekiem katram iedotu 500 latus, viņi ar lauzni to vienu koka šķūnīti un divas kopā sabūvētās ķieģeļu sienas būtu nojaukuši trīs dienu laikā svilpodami. Tā ir tikai viena neliela nebūšanu detaļa. Tās visas Venēcijas dienas, maketi, izstādes, komandējumi, svītas un eksperti utt. tur aiziet simtiem un simtiem tūkstošu! Zinot, cik ļoti šie līdzekļi trūkst visās iespējamās sfērās Latvijā, man nav, ko teikt. Tā jau ir zināma cinisma laktiņa! Un, kolīdz kāds atļaujas iebilst, vai Latvijai patiešām vajadzētu šobrīd atļauties uzcelt krāšņu koncertzāli uz ūdens, tā viņu nostāda kā kultūras pretinieku. Nu ziniet, šajā gadījumā ir pārspēta pat Andersena pasaka par pliko karali!
Ja cilvēks nevēlas tikt noslānīts, īpaši jau "Dienā", kas ir šobrīd valsti pārvaldošajam korporatīvajam grupējumam kabatas laikraksts. Un tas nemaz nav tik nevainīgi. Šīs kultūras būves varbūt ir tikai finansiālais aspekts, bet tā aizsegā tiek realizēta arī konkrēta ideoloģija.

DDD: Ideoloģisko spiedienu tik tiešām nevar nejust. Jo praktiski neviens no valdības locekļiem nav reaģējis uz Krievijas prezidenta Putina, kopš 2000.gada vairākkārtīgi izteiktajiem aicinājumiem tautiešiem atgriezties dzimtenē. Latvijā ir palikuši ļoti daudz okupantu, kurus neapmierina dzīve šajā zemē. Tauta gaida aktīvu atbalstu no Saeimas puses okupācijas seku mazināšanā un novēršanā.

I.R.: Lai tā reakcionārākā daļa brauc, es viņiem to tīri cilvēcīgi novēlu, jo, atgriežoties Krievijā, viņi tur justos savas dvēseles komfortā, starp savējiem.
Šo neapmierināto cilvēku būtu krietni mazāk, ja viss šis varas un naudas ritenis Latvijā nebūtu tik negodīgi aizgriezies. Mēs neesam plaukstoša, cerīga Eiropas valsts, ja skatās statistiku, kur tik visur mēs neesam absolūti pēdēja vietā. Ja mēs būtu kaut cik labklājības valsts, arī problēmas ar cittautībniekiem būtu atrisinātas daudz savādāk. Turklāt, arī politiskās partijas ne tikai izdzīvo, bet arī veģetē uz šo jautājumu bāzes. Kreiso partijām ir izdevīgi saglabāt šādu gan sociālu, gan politisku nesakārtotību valstī. Kamēr tas tā ir, pastāv arī viņu potenciālais elektorāts, kas par viņiem balso.
Mani uztrauc, ka naturalizāciju var pirkt par naudu, mani uztrauc, ka šajā procesā ir tik daudz negodīguma. Tas ir akmens mūsu pašu lauciņā. Vienīgais cilvēks, kuru tu vari tā īsteni uzlabot un padarīt labāku, esi tu pats. Tas pats attiecas arī uz tautu. Cinisms, naudas fetišs prevalē pāri visām pārējām cilvēciskajām vērtībām. Viss šis laiks kultivē tikai vienīgo, absolūto vērtību. Šis ir laiks, kad ir tikai viena reliģija un tā ir nauda!
Tagad, kad Eiropa pilnīgi, acīm redzami noveco, kad ir pilnīgi skaidrs arī pēc mūsu demogrāfiskā koka, ka pēdējo 15 gadu laikā ir piedzimuši mazāk bērni, nekā kara gados. Jau tagad ir skaidrs, ka katram no šiem bērniem būs jāuztur vismaz divi pensijas vecuma cilvēki un, Dievs vien zina, kas vēl maksās šos astronomiskos valsts kredītus, tai skaitā, kultūrā iestrādātos. Mani šie projekti patiešām no sirds iepriecinātu, ja vien kāds pateiks, kur mēs dabūsim tam līdzekļus. Ir pētījumi, ka manai paaudzei, cilvēkiem, kam tagad ir ap 50 gadiem, nav absolūti nekāda pamata cerēt uz pensijām. Vienīgais, uz ko mēs, piecdesmitgadnieki un jaunāki varam, cerēt, ka šis pensijas vecuma limits visu laiku tiks paaugstināts, līdz ar to katrs atbilstoši savām spējām un novecošanas tempiem varēsim bezgalīgi ilgi piedalīties darba tirgū, darot aizvien zemākas un zemākas kvalifikācijas darbus.

DDD: Sociālās problēmas ir tikai viens no kopainas aspektiem, bet, ja tver situāciju dziļumā, tad atkal jāpievēršas atzinumam, ka, ja pamatnācija savā zemē ir zem 75%, tad tauta vairs neattīstās, tieši tāpēc mēs iestājamies par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju, lai neļautu latviešu tautai aiziet bojā. Ir jāatjauno normāla etniskā proporcija. Visas jūsu minētās problēmas ir sekas tam, ka tauta vairs neattīstās. Patreizējos apstākļos nav vairs ne atjaunotnes, ne perspektīvas. Labklājība un attīstība ir laicīga ilūzija. Tiem, kam šeit nav labi, ir jābrauc projām, jāveic dekolonizācija/ repatriācija.

I.R.: Jā, mūsu tautas ķermenis ir metastāziski slims visdažādākajos veidos. Jūsu teiktā kontekstā gribu piebilst, ka mani arī ļoti satrauc tas, kāpēc tik daudz latviešu jaunieši aizbrauc prom no Latvijas, kāpēc daudzi arī perspektīvā neplāno atgriezties Latvijā, kāpēc šobrīd lielai daļai mūsu sabiedrības Latvijas vēsture un citas svētas lietas vairs neizsaka pilnīgi neko? Domāju, ka risinājums slēpjas mūsos pašos, ja kāds tūlīt uztaisītu ķirurģisku griezienu un visi sveštautieši pēkšņi vienā rītā aizbrauktu, mūsu problēmas neatrisinātos. Jāsāk visupirms ir ar savu apziņu, domāšanu, vērtībām, tad atrisināsies arī citas problēmas. Visupirms mums, pašiem latviešiem, ir jāapzinās sava piederība šai valstij, Latvijai. Bet mums diemžēl nav valstiskas apziņas, mēs esam tendēti domāt tikai par sevi, nevis savu tautu.
Mans tēvs ir leģionārs. Šogad, braucot uz Lestenes kapiem, es viņam jautāju, vai viņš jūtas labāk kā pirms 61 gada, zinot, ka tajā laikā viņam karš beidzās 21 gada vecumā Berlīnē, zinot arī, kā viņi, latviešu zēni, atceroties 1940. gada zvērības, vairākas dienas slēpās un gribēja nošauties, jo labāk ir nošauties pašam, nekā nonākt sarkanarmiešu rokās, kas tevi spīdzinās, kropļos un darīs sazin ko. Un, ziniet, ko viņš man atbildēja? Viņš teica, ka viņš jūtas labāk, jo toreiz viņam nebija neviena cerība un nekāda pamats kaut vienai domai, ka viss varētu beigties labi. Tajā brīdi es sāku aizdomāties par to, ko mans tēvs man saka. Mana šobrīdējā izjūta par Latviju tā racionāli, analītiski domājot, ir visai bezcerīga. Mēs esam iestrēguši starp bezgalīgo nabadzību un grandiozu korporatīvo līdzekļu šķērdēšanu. Neviens vairs nedomā ne par savu līdzcilvēku, tautu un valsti. Brīžiem es neredzu nevienu loģisku ceļu, kā to visu pavērst par labu. Es vienīgi klausījos, ko saka mans tēvs un domāju, ka arī tad, kad it kā vairs nav nekāds ilūzijas vai ceļa, kaut kā pastāv arī tā iespēja, ka šī lietas varētu nokārtoties.

DDD: Kā vērtējat valdības histēriju pēdējo gadu 16.martos, it īpaši šā gada izgājienu ar Brīvības pieminekļa slēgšanu un neskaitāmajiem arestiem?

I.R.: Jā... teikšu Ievas Zoles vārdiem, viņa to ir pateikusi tik skaudri, kā arī es to domāju. Par to, ka meli, blefošana, iztapības, liekulība, bailes un pašpazemošanās, kas nebeidzas un nebeidzas, man liek kaunēties par savu valsti un tās politiķiem. Vai nebūtu pienācis laiks skaļi pateikt, ka mēs neesam brīva, tiesiska un demokrātiska republika, bet okupēta, un, ir vienalga vai de iure, vai de facto, politiski, ekonomiski vai garīgi, valsts. Tad 16.marta notikumi, kad par notikumu izvēršas centieni visām varītēm novērst uzmanību no notikuma, būtu, mazākais, saprotami, kaut arī sāpīgi. To nu laikam tiešām neviens, (ne)valdot saviļņojuma asaras tautas manifestācijās, sagaidot neatkarības balsojumu, nevarēja iedomāties, ka 2006.gadā gribēsies kaukt no aizvainojuma. Tie tūkstoši, kas leģiona rindās savas cīņas veltīja Latvijas brīvībai bija pelnījuši savu bērnu un mazbērnu aizstāvību, nevis nodevību. Mēs paši esam verga dvēseles... Un viena no šī laika perversijām ir tā... ziniet, kāpēc es šogad 16.martā, būdama Lestenē, neuzkāpu pie pieminekļa un neko neteicu, par ko pēc tam uzrakstīja "Latvijas Avīze", ka Rībena stāvēja pūlī – es nestāvēju pūlī, es stāvēju savas tautas vidū, es neko neteicu tikai tādēļ, ka arī būt par latvieti, būt par patriotu dažam labam jau ir kļuvis par darbu, par ko tiek saņemta nauda. Un es tur neuzkāpu tikai tādēļ, lai kāds neiedomātos, ka es priekšvēlēšanu periodā sev vācu pozitīvos punktus... Šobrīd tiek apgānīti visi ideāli un visas svētās lietas piedalās tirgū, nekas vairs netiek turēts godā: ne tēvs, ne māte, ne Tēvzeme, nekas no tā, kas normālam cilvēkam būtu svēts. Man ir organiska nepieciešamība šajā liekulības tirgū nepiedalīties.

DDD: Tik tiešām valda liekulības tirgus. 9.maijā okupanti ar Staļina bildēm dzerstās un ārdās pie Uzvaras pieminekļa, bet latviešus 16.martā arestē par to, ka viņiem rokās ir ziedi. Šajā sakarā jāpiebilst, ka ir bijis attaisnojošs tiesas spriedums par to, ka 16.martā notikušais mūsu arests ir bijis nelikumīgs.

I.R.: Bet, kā to atspoguļoja prese? Tik ar nelielu piebildi! Redzot notiekošo, man mēdiju videi vairs nav nekādas uzticības. Tāpat es neņemtos arī apgalvot, ka mēs dzīvojam demokrātiskā un tiesiskā valstī. Es nekad neesmu lielījusies ar saviem amatiem, taču, ja Latvijas Republikas Saeimas Prezidija loceklim nav iespēja paust savas domas masu saziņas līdzekļos, tad par ko te var būt runa? Es esmu presē un mēdijos visumā ignorēts cilvēks. Ja man nav šādu iespēju izteikties, tad par kādām iespējām var cerēt un domāt vienkāršs ierindas cilvēks?

DDD: Arī man, jau manā vecumā un ar manu pieredzi nav vairs ticības ne demokrātijai, ne tiesu sistēmas taisnīgumam. Pret LNF, arī mani personīgi ir ierosinātas absurdas krimināllietas, kuru ietvaros tiek liegtas visas iespējas mums aizstāvēt savas tiesības, kas jau tieši norāda uz tiesu sistēmas beztiesiskumu un tendenciozu negodīgumu.

I.R.: Neesmu tik ļoti šiem jautājumiem sekojusi līdzi, bet varu saprast jūsu nostāju. Tā vien liekas, ka krievvalodīgā prese tik ļoti nekaunīgi un bieži kāpj pāri tai robežai, cik lietas var pretrunīgi pasniegt un vērtēt. Tajā pat laikā ne jau lielākajās latviešu avīzēs mēs sastapsimies ar tik pat radikālu vai asu kaut kādu lietas novērtējumu, un, tik cik esmu lasījusi jūsu avīzi, visā visumā neko likumu pārkāpjošu vai aizskarošu neesmu pamanījusi. Publiskajā telpā "DDD" ir pretspars radikālajam un asajam viedoklim krievvalodīgajā presē.
Lai sniegtu argumentētāku vērtējumu, man būtu vairāk un dziļāk jāseko līdzi visiem preses izdevumiem.

DDD: Jā, līdz tiesas lēmumam pēc likuma mēs esam uzskatāmi par nevainīgiem, taču Prezidijs ar Ūdres gādību, ir jau izteicis spriedumu "DDD" un atņēmis akreditācijas.

I.R.: Mani, kaut arī esmu Prezidija locekle, diemžēl neviens nav iepazīstinājis ar šim faktiem. Taču es tam pievērsīšu uzmanību.

DDD: Vai valsts prezidente drīkstēja represēto apvienības biedriem parādīt žestu ar pirkstu pie deniņiem par to, ka viņi tai pārmeta par Brīvības pieminekļa slēgšanu 16.martā? Vai tā ir valsts vadītāja cienīga rīcība?

I.R.: Nu es domāju, ka tur vispār nav, ko komentēt. Ikviens politiķis, ārsts, sociālais darbinieks, pārdevēja, ikviens, kurš strādā saskarē ar cilvēkiem saprot, ka ir jābūt gatavam uzklausīt dažādus cilvēku viedokļus un domas. Šajā gadījumā prezidentei bija jābūt stabilizatoram, situācijas mierinātājam, nevis... Tā bija tik muļķīga epizode, ka nav pat komentējama.

Sarunu pierakstīja Ilze LIEPA

DDD
www.dddlnf.com