Ingūna Rībena

Ingūna Rībena. Vai brīvība mūs salauzīs?

Portāls aprinkis.lv un jauns.lv, 2018. gada 23. aprīlī

Ingūna Rībena ir latviešu arhitekte un politiķe un Saeimas deputāte jau kopš 8. Saeimas laika, kā arī no 2002. līdz 2004. gadam strādāja kultūras ministres amatā. Tāpat arī Rībena bija Rīgas 800 gadu jubilejas svētku galvenā rīkotāja. Trāpīgu publikāciju autore, kura nevairās paust savu dziļi personīgu bezkompromisa viedokli.

– Politiķus un politiku ierasti saista ar māku meklēt un atrast kompromisus. Jūs esat pilnīgi cita tipa cilvēks – taisnprātīga, tieša savos uzskatos un principos, un tomēr esat politiķe. Kā tas ir savienojams?

– Sāksim ar to, ka pēc būtības es neesmu politiķe un nekad apzināti neesmu vēlējusies kļūt par politiķi. Esmu pienākuma cilvēks. Ja ārā ir trīsdesmit grādu sals, bērni un vecāki vēl guļ, tad ceļos un eju ienest malku. Rīgas astoņsimtgadu svinību organizēšana man – ideālistei – ļāva pilnā mērā ieskatīties mūsu valsts politiskajā virtuvē. Pilsētas vadībā nomainījās trīs politiskās partijas, bet tikumi visām bija vienādi. Skaidri zināju, ka ne tādai valstij audzinu savus četrus bērnus, un kauns skatīties tēvam – 15. divīzijas leģionāram – acīs, jo ne par tādu Latviju mūsu zēni cīnījās kara laukā.

Kad astoņsimtgade bija nosvinēta, vairākas partijas mani aicināja savās rindās. Es atteicos, jo jau biju iepazinusies ar šo partiju darba principiem.

Tobrīd dibinājās pilnīgi jauna politiskā partija "Jaunais laiks" ar ļoti skaidriem un aktuāliem saukļiem "Godīgums. Atklātība. Profesionalitāte". Tas harmoniski sasaucās ar manu pārliecību, un daudzi toreiz ticēja, ka arī šīm trim lietām tomēr var būt sava vieta Latvijas politikā. Arī es tam noticēju. Tā laika domas un darbi plaši atspoguļojas manos rakstos un intervijās, kas apkopotas manā mājaslapā (www.ingunaribena.lv).

Tā nu, lūk, es esmu nonākusi politikā nevis pa kompromisa, bet pa atklātības ceļu. Un faktiski jau mani politiskie mērķi ir tādi, kurus man nav ko slēpt – ne no vēlētājiem, ne no politiskajiem oponentiem. Turoties pie latvietības un kristietības vērtībām, es sargāju, nevis grauju. Tā ir skaidra un atklāta pozīcija. Kompromisam, protams, ir sava vieta politikā, tāpat kā dzīvē; tomēr tikai līdz tai robežai, aiz kuras sākas kompromiss ar sirdsapziņu. Es bieži vien iedomājos, kā jūtas tie politiķi, kas šo robežu ir pārkāpuši. No turienes laikam ir neizsakāmi grūti atgriezties.

– Kas jūs saista politikā?

– Kā arhitektei – mērogs (smaida) un prieks, kad izdevies ko labu radīt, izcīnīt vai nosargāt. Bet vēl – kā pienākuma cilvēks – es domāju par visiem Latvijai uzticīgajiem ļaudīm, kas, līdzīgi man, turas pie latvietības un kristietības vērtībām. Jau mūsu ekonomiskā situācija nav necik spoža, un tad vēl visi atklātie un slepenie uzbrukumi mūsu identitātei... Tīša un mērķtiecīga mūsu tautas morālās identitātes pamatu graušana. Cilvēki, politiķi, kas ir kā infekcija. Viņi grib izraisīt tādu garīgu imunitātes deficīta sindromu, lai tauta vairs nepretotos pati savai bojāejai.

Mēs, tā dēvētie tradicionālo vērtību aizstāvji, pārstāvam tautas imunitātes funkciju, mūsu tautas gribu dzīvot un pastāvēt, saglabājot savu nacionālo, morālo un reliģisko identitāti. Es ceru, ka maniem vēlētājiem ir kaut nedaudz vieglāk un priecīgāk dzīvot, apzinoties, ka viņu vērtības un griba tiek pārstāvētas un aizstāvētas mūsu valsts parlamentā – cik nu stāv manos un manu kolēģu spēkos.

Bet pati politika mani vairāk šķebina nekā saista. Es domāju, ka bez ideāliem un idejām nav iespējama laime. Laime ir kalpot tam, ko tu mīli vairāk nekā sevi pašu. Es mierinos ar domu, ka ne jau katrs darbs virs zemes ir patīkams. Vai tu būtu politiķis, arhitekts, kapracis, sanitārs vai zeltvedējs – laime ir lietderībā.

– Cerat Latviju (pasauli) mainīt? Vai tas ir iespējams?

– Jā, tieši tik lielā mērā, cik katrs cilvēks ir gatavs mainīt sevi. Mainīties jau cilvēks var gan uz labu, gan ļaunu. Manuprāt, mēs pārāk ilgi esam dzīvojuši tajā x, y plaknē, pašā zemākajā, materiālās eksistences fizioloģisko vajadzību līmenī. Ir vēl otrs – emocionālais, dvēseles līmenis un trešais – garīgais līmenis. Man liekas, ka, dzīvojot tikai šajā pirmajā līmenī, esam izsmēluši iespējas virzīties uz priekšu. Ir jāmainās sabiedrības izpratnei par morāli, vispārpieņemtām cilvēciskām vērtībām un to iespaidu uz materiālo realitāti.

Nezinu, kādam jānāk triecienam, lai attaptos. Par to runāju jau krietni ilgi. Jau tad, kad piedzīvojām materiālo krīzi. Tur jau tā lieta, ka garīgu krīzi pamanīt ir daudz grūtāk nekā ekonomisku. Naudas trūkumu savā maciņā pamana ikviens; bet ideālu trūkums, kauna trūkums, prāta trūkums diemžēl ir pamanāms tikai no malas... Tauta, valsts, baznīca, civilizācija, kas patiesību nemīl vairāk par sevi pašu, ir lemta bojāejai – tā nosmok pati savos melos.

Ja neievēro fizikas likumus, tas noved pie ēkas sabrukšanas, bet, ja neievēro garīgos un morāles likumus, tad tas noved pie valsts sabrukuma.

Sabiedrība, kura nevēlas celt augstāk morāles latiņu, ir spiesta celt jaunus cietumus. Izdarīt pēdējo parasti ir daudz vieglāk nekā pirmo.

– Jūs atļaujaties izteikt viedokļus, par kuriem jau iepriekš zināt, ka tie tiks uztverti kā politnekorekti.

– Es arī padomju laikos runāju daudz ko tādu, kas nesakrita ar vienīgās partijas ideoloģiju. Kāpēc tad lai es tagad turētu mēli aiz zobiem? Protams, Atmodas laikā es cerēju, ka varmācīgas cenzūras un verdziskas pašcenzūras laiki manā mūžā vairs neatgriezīsies. Tagad es saprotu, cik šīs cerības ir bijušas naivas.

– Vai jūtaties iederīga mūsdienu pasaulē?

– Emocionāli es mūsdienu pasaulē jūtos aizvien nekomfortablāk. Bet tas ir normāli: kā kristiete es gribu piederēt pie tās valstības, kas nav no šīs pasaules. Drīzāk sev jautāju: vai esmu mūsdienu pasaulē derīga?

Kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru par netiklību, izvirtību, meliem un liekulību, pa ceļam Viņš satika Ābrahamu, kas teica: "Mīļais Dievs, Tu iesi nopostīt šīs pilsētas kopā ar visiem taisniem un godīgiem cilvēkiem, kas tur dzīvo?" Bet Dievs saka Ābrahamam: "Atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus." Ābrahams meklē. Sākumā piecdesmit, tad četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Nespēdams atrast, viņš jautā Dievam: "Dievs, ja es desmit taisnus cilvēkus atradīšu, tu mainīsi savus lielos plānus un nenopostīsi šīs pilsētas?" Dievs atbild: "Atrodi tos desmit." Kā mēs zinām – neatrada pat desmit, tikai vienu – Latu, kuru izveda ārā no pilsētas, un Sodoma un Gomora tika nopostītas.

Šo stāstu man izstāstīja mans draugs – mācītājs, kuru nejauši satiku uz ielas. Uz jautājumu – kā klājas? – atbildēju: "Slikti klājas, es neko nevaru ietekmēt, neko nevaru mainīt; tam, ko es runāju, nav nekādas nozīmes, kļūst tikai sliktāk. Un tie ir mana mūža pēdējie jaudīgākie gadi, kad tiešām varētu vēl ko izdarīt." Viņš klausījās, smaidīja un teica, ka laikam ilgi neesmu lasījusi Pirmo Mozus grāmatu, un izstāstīja šo bībeles stāstu.

Mierinu sevi ar domu, ka, pat ja neko nevar ietekmēt, pietiek, ka Latvijā ir desmit (nosacīti) cilvēki, kas turas pie noteiktām vērtībām un principiem. 16. martā un 8. maijā parasti braucu uz Lestenes Brāļu kapiem. Dažkārt kopā ar savu tēvu. Viņam karš beidzās 1945. gada maijā Berlīnes asinspirtī. Divdesmit vienu gadu vecajam leģionāram nebija nevienas cerības un itin nekādu racionālu argumentu tam, lai paliktu dzīvs. Bet viņš palika dzīvs, un piedzimu es un mana māsa. Un mums ir bērni. Tas man dod cerību, ka arī racionāli bezcerīgās situācijās pastāv iespēja. Viss vēl nav zaudēts. Viss ir mūsu un Dieva rokās.

– Pēc izglītības esat arhitekte. Vai joprojām darāt darbu savā pamatprofesijā?

– Mans jaunākais realizētais darbs ir kopā ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu izveidotais Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas kapu piemiņas ansamblis, ko atklāja 2015. gadā Carnikavas kapos. Arī to var apskatīt manā mājaslapā.

– Cienījama arhitekte, ilggadēja Arhitektūras fakultātes pasniedzēja, bet tagad Saeimas deputāte, un par deputātiem cilvēki bieži vien, maigi sakot, nav tajās augstākajās domās. Vai par to nav žēl?

– Jā, tā ir ļoti dīvaina sajūta: tikt ievēlētai par deputāti – tas ir reizē gods un it kā negods. Būt vienai no "simt gudrajām galvām" un tā tālāk. Protams, cilvēku domās par deputātiem diemžēl ir liela daļa patiesības.

Pēc deputāta amata cilvēks var tiekties arī aiz varaskāres vai mantkārības, un mums nedarbojas tādi filtri, kas vēlēšanu procesā izkāstu kandidātus ar savtīgiem vai nodevīgiem nodomiem.

Līdzīgi bija arī pirmajā brīvvalstī – cik tur nesēdēja šādu tādu darboņu Saeimas krēslos! Bet tur sēdēja arī Kārlis Skalbe un Rainis. Un paldies Dievam, ka viņi tur bija! Es sevi nesalīdzinu ar Skalbi vai Raini, bet par viņiem es iedomājos, kad mani pašu sāk tirdīt jūsu uzdotais jautājums.

– Gribētos šo cilvēku priekšstatu par deputātiem mainīt?

– Nē. Priekšstats ir pareizs. Bēdīga ir realitāte, kas šo priekšstatu rada.

Es jau nesen tiku rakstījusi par to, ka mūsu tautas talantīgākie dēli un meitas diemžēl nolemj dzīvē kalpot savam privātam labumam, tāpēc tautas un valsts labums un gods paliek mazāk spējīga kontingenta vai skaudra mazākuma ziņā.

Latvijas politiku var drīzāk mainīt tas, ko mēs tai dosim, nevis tas, ko mēs no tās prasīsim.

– Jūs esat bijusi arī kultūras ministre, vai joprojām sekojat līdzi jūsu pēcteču pieņemtajiem lēmumiem šajā amatā? Vai tos klusībā kritizējat?

– Kāpēc klusībā? Savu viedokli par konkrētiem jautājumiem es nekad neesmu slēpusi, kaut arī ne vienmēr tas ir izskanējis medijos. Arī šobrīd es neesmu vienisprātis ar kultūras ministri par paredzētās Koncertzāles uz ūdens celtniecības un Mežaparka estrādes ekskluzīvās pārbūves lietderību. Zinot, kā mēdz notikt Rīgā, es domāju, ka blakus pasaules dārgākajam tiltam mums nav vajadzīga pasaules dārgākā estrāde, ja tai pašā laikā pašdarbības un skolu koru diriģenti un kormeistari saņem nožēlojamus grašus, koru skaits rūk un mākslinieciskais līmenis krītas. Simts Rīgas vidusskolās vairs ir tikai 22 jauktie kori un 15 zēnu kori. Kultūras ministrijai jābūt atbildīgai gan par kultūras dzīvo procesu (!), gan vēsturisko mantojumu, gan jaunā būvniecību.

– Latvijas simtgade, ko tā nozīmē jums?

– Man tā nozīmē lielu jautājumu. Mēs esam izturējuši septiņus nebrīves gadsimtus un piecdesmit okupācijas gadus. Vai tiešām brīvība kļūs par to pārbaudījumu, kas mūs beidzot tomēr salauzīs?

– Kādai jākļūst Latvijai un cilvēkiem tajā, lai mēs ar drošu cerību raudzītos uz nākamajiem 100 gadiem?

– Latvija reāli pastāv arī ārpus Rīgas kabinetiem un ekspertu prāta abstrakcijām. Latvija sākas tīrumā, cirsmā, cehā, pilsētas nomales pagalmos, mazā lauku skoliņā vairāku kilometru attālumā no tuvākā asfaltētā ceļa... Tur joprojām visvairāk vajag drošu, absolūtu morāles postulātu: tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!

Ir jāmācās vērtībām kalpot, nevis pār tām valdīt un ar tām rotaļāties. Vienīgi tas, kas prot vērtībām kalpot, ir spējīgs arī vērtības radīt. Bet, ja gribēsim pār vērtībām valdīt, mēs izpostīsim paši sevi.

Mums vajag turēties pie fundamentālām, neapšaubāmām, absolūtām vērtībām, kas ir desmit Mozus baušļi, Kristus mīlestības evaņģēlijs un dainu ētika. Vēl jo vairāk tas būtiski un svarīgi laikā, kurā nepastāv citi ideāli, laikā, kad vienīgais Dievs ir Nauda. Esmu bijusi situācijās, kurās palīdzēt nevar ne piecdesmit miljoni, ne Baraks Obama kā ģimenes draugs. Bet man ir palīdzēts. Un visa mana mūža būs par maz, lai turpinātu pateikties.

Intervēja LIENE OZOLA
www.aprinkis.lv