Inguna Rībena: Tautību neizvēlas, to var vienīgi mantot

Laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”, 2016. gada 14. jūnijā

«Pēdējā laikā politiskajā apritē ieviešas vārdi «novecojis» un «tumsonīgs». To «maģiskais» spēks ir tikpat universāls kā agrāk izmantotajiem jēdzieniem «kontrrevolucionārs», «buržuāziski nacionālistisks» vai «pretpadomju». Ar pēdējiem savulaik pilnībā pietika, lai bez jelkādiem argumentiem iznīcinātu ideju vai pat cilvēku,» stāsta Inguna Rībena

"Es varu tikai pabrīnīties par ambīcijām revidēt tos latviešu tautas etniskās pašapziņas un morāles pamatprincipus, pie kuriem tā ir turējusies visu savas esības laiku. Šie principi ir izturējuši septiņus grūtus politiskas nebrīves gadsimtus un piecdesmit smagus okupācijas gadus - un te pēkšņi tos pasludina par novecojušiem un netaisnīgiem. Izskatās, ka šim procesam robežu nav,» uzskata Inguna Rībena, komentējot patlaban notiekošo nacionālās identitātes graušanu, jo Saeimā šobrīd izskata likumprojektu Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā. Par to visu šodien intervija ar Saeimas deputāti Ingunu Rībenu (Nacionālā apvienība).

- Nesen Saeimā tika skatīts jautājums par iespējām sveštautieša pasē ierakstīt tautību - «latvietis». 14. jūnijā Saeimas Juridiskā komisija to skatīs atkal. Ko tas nozīmē?

- Par tautības ieraksta maiņu pasē mēs Saeimā runājām jau 2013. gadā. Šis ir viens no absurdākajiem likumprojektiem, kāds jebkad ticis skatīts. Var, protams, lietas novienkāršot, bet vai tiešām nav nekādu robežu? Es tikai priecātos, ja tik vienkārši un mehāniski varētu palielināt latviešu skaitu, kā to bez jebkādām iepriekšējām diskusijām ar sabiedrību iecerējuši likumprojekta autori. Tagad, kad saskaramies ar migrantu milzīgo pieplūdumu Eiropā, šis jautājums kļūst īpaši aktuāls.

Rakstniece Dace Judina internetā komentē: «Mēs nerunājam par simt gadu pagātni, bet par ierakstu «latvietis», ko turpmāk savā pasē drīkstēs veikt afroamerikānis, ķīnietis, turks, jamaikietis, meksikānis... Jo viņi jutīsies šeit emocionāli, kulturāli, valstiski utt. piederīgi.»

Uzņemsim Latvijā, teiksim, 20 miljonu imigrantu, pamācīsim latviešu valodu, diagnosticēsim viņu piederību latviešu kultūrai un - latvietis gatavs! Kā gan šo piederību varētu diagnosticēt? Ar mērītāju uz rokas: vai skrien skudriņas pār kauliem, klausoties Saule, Pērkons, Daugava? Absurds. Rudzupuķe var rakstīt savā pasē, ka ir magone, bet rudzupuķu lauks tāpēc nepaliks par magoņu lauku. Drīzāk otrādi - tas būs magoņu lauks ar rudzupuķu nosaukumu un tikumiem.

- Kā to varētu skaidrot politiski un vēsturiski?

- 1918. gadā proklamētās Latvijas Republikas robežas ir nospraustas pēc etniskā principa un nesakrīt ar vēsturiskajām guberņu un apriņķu robežām. Latvijas teritorija ir latviešu tautas apdzīvotā teritorija jeb tēvzeme - un pats tēvzemes vārds jau ietver ģenētisko tautības principu.

Spraužot Latvijas valsts robežas, nevienam nejautāja: «Kā tu jūties?» Jautāja: «Kas tu esi?»

Latviešu nacionālā valsts ir izveidota pēc tā vienkāršā principa, pēc kāda cilvēce gadu tūkstošiem ir noteikusi un joprojām nosaka cilvēka tautību. Nosaukt šo principu par novecojušu... tas tēmē ļoti dziļi. Tad par novecojušu tiek pasludināts pats pamatprincips, uz kā balstās 18. novembra Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana un teritoriālā nedalāmība.

Gandrīz pirms 100 gadiem latvieši ir konstruējuši savu nacionālo valsti kā savas esības politiski sociālo formu savā tēvzemē. Tagad viss tiek apgriezts kājām gaisā: iznāk, ka nevis tauta konstruē savu valsti, bet gan valsts administratīvi konstruē latviešu tautu. Ja šis likumprojekts tiks pieņemts, šī vairs nebūs 18. novembra Latvija. Likumprojekta autori sola, ka cilvēki, kas jūtas piederīgi latviešu kultūrvidei, vairs nebūs no tās izstumti savas etniskās piederības dēļ. Ko tas nozīmē? Vai ir zināms kaut viens gadījums, kad kāds cittautietis brīvajā Latvijā no latviešu kultūrvides ir juties izstumts vairāk, nekā pats to ir vēlējies?

Mūsu kultūrvide tradicionāli ir daudznacionāla. Satversmes sapulcē ir bijušas pārstāvētas visas nozīmīgākās etniskās minoritātes. Vai Inese Galante, Gidons Krēmers un Gļebs Panteļejevs, nebūdami latvieši, jūtas izstumti no Latvijas kultūrvides?

Latviešu tautas mentalitāte ir veidojusies tā, ka latvieši ar neslēptu nicinājumu skatās uz cilvēkiem, kuri novēršas no savas tēvutēvu tautības. Turpretim ar lielu cieņu attiecas pret cittautiešiem, kas iemācījušies latviešu valodu un darījuši ko labu Latvijai.

Rīgas centrā ir vācieša Merķeļa vārdā nosaukta iela, kas simboliskā veidā ved paralēli Raiņa bulvārim un krustojas ar Krišjāņa Barona un Brīvības ielu. Savukārt Mežaparkā netālu no Poruka un Dārziņa vārdā nosauktajām ielām ir Glika, Stendera un Vatsona ielas. Turpretim tos latviešus, kas sava individuālā komforta līmeņa celšanas nolūkā centās asimilēties vāciešos, latvieši nicīgi dēvēja par kārkluvāciešiem.

Tagad mums tiek piedāvāts, ja tā var teikt, «kārkluvāciešu likums». Īstenā latviešu kultūrvidē tautība pieder pie tām liktenīgajām un svētajām kategorijām, kas paliek nemainīgas visu cilvēka mūžu un nepakļaujas izvēlei. Šaubos, vai citām tautām ir citādi. Tiek piesaukts mūsu civilizācijas noriets. Mēs nemākam atrast Dievu, jo paši esam nostājušies viņa vietā: paši izvēlēsimies sev tautību, dzimumu, izvēlēsimies - dzīvot vai mirt (runāju par batālijām ap abortiem un eitanāziju).

- Daudzi apgalvo, ka asimilācija ir normāls process.

- Tā ir. Bet nevajag ar administratīvām metodēm un kaut kādiem piecpadsmit gadu termiņiem kropļot procesu, kam jānotiek vairāku paaudžu laikā. Krievu armijas ģenerālis Ābrahams Hannibals bija nēģeris, bet viņa mazmazdēls Aleksandrs Puškins - izcilākais krievu dzejnieks. Asimilācija var notikt dabiskā veidā.

Etniskā latvietība gadu simtiem ir bijusi latviešu svētums, ko var vienīgi mantot, nevis izvēlēties. Saskaņā ar likumprojektu etniskā latvietība turpmāk būs iegūstama daudz vieglāk nekā vienas otras sevi cienošas valsts pilsonība. Pieņemot šādu likumu, Latvijas valsts vara patvaļīgi izsniedz sev licenci latviešu tautības piešķiršanai pēc saviem ieskatiem. Nākamais loģiskais solis varētu būt likumprojekts par latvieša tautības atņemšanu.

Bet ja ir tāda brīvība, kāpēc gan mums nebūt liberāliem bez robežām? Kāpēc arī latvieši savās pasēs nevarētu ierakstīties par krieviem, albāņiem vai ķīniešiem, ja viņi tā jūtas?

- Kāds tradicionāli ir bijis latviešu priekšstats par nacionālo identitāti?

- 1885. gadā Krišjānis Valdemārs pie sava Pēterburgas dzīvokļa durvīm pielika plāksnīti ar uzrakstu «Latvietis», tā apliecinot savu etnisko identitāti. Savukārt Gothards Frīdrihs Stenders mirstot vēlējās, lai viņa kapa plāksnē pie Sunākstes baznīcas tiktu iekalts vārds «Latvis». Tas bija cildens piemineklis ilgam un nesavtīgam mūžam, ko Vecais Stenders bija veltījis latviešu tautai. Viņa darbi bija latviešu gramatika, latviešu valodas vārdnīca, pirmā populārzinātniskā grāmata latviešu valodā. Un tomēr nevienam tāpēc nav nācis ne prātā šo uzrakstu attiecināt uz baltvācu mācītāja Stendera vai viņa pēcteču etnisko piederību.

Savukārt mūsu mūzikas klasiķis Jāzeps Vītols bērnībā mājās runāja vāciski un latviešu valodu sāka mācīties tikai Pēterburgā, kad draudzība ar Jurjānu Andreju viņā pamodināja interesi par savu latvietību. Tomēr mēs nekad nešaubāmies, teikdami, ka Jāzeps Vītols ir latviešu komponists.

Ja tādi vīri kā Kronvalds, Alunāns, Valdemārs, Barons, Rainis, Jurjāns, Vītols, Endzelīns, Čakste un citi būtu turējušies nevis pie etniskā tēvu valodas principa, bet gan pie šā likumprojekta autoru proponētā «brīvās izvēles» principa, lai justos komfortabli, tad latviešu inteliģence būtu asimilējusies krievu un vācu kultūrvidē un nekāda latviešu nacionālās valsts ideja pat nebūtu radusies, nerunājot nemaz par Latvijas Republikas nodibināšanu.

- Manuprāt, šī tautības ierakstīšana pasē patiesībā ir pragmatisks solis: kad tautība tur jau būs ierakstīta, būs daudz vieglāk iegūt pilsonību. Gan jau dažādiem tuaristiem (TUA ieguvējiem) būs iespēja kļūt par «latviešiem» un pēc tam drīz vien arī par LR pilsoņiem.

- Jau 2013. gadā es teicu, ka diez vai šā likumprojekta autori ir padomājuši vismaz dažus soļus uz priekšu: kādas var būt tā sekas, ja ģeopolitiskie apstākļi Latvijā iegrozās citādāki nekā toreiz? Patlaban, kad ir tik daudz melu un liekulības, nav nekāds brīnums, ka ik pēc kāda laika atkārtojas šādi «priekšlikumi» par tautības ieraksta maiņu.

- Iespējams, ka esam pārāk dziļi Eiropā, jo arvien vairāk cilvēku sāk nesaprast, kas ir tradicionālā kultūra un tradicionālās vērtības. Varbūt latvieši ir pārāk konservatīvi, pārāk «tumsonīgi», kā tagad mēdz teikt?

- Citēšu Latvijas Universitātes profesoru Hariju Tumanu: «Šobrīd ar Rietumu vērtībām publiskajā telpā visbiežāk saprot politisko dogmatiku - liberāli demokrātiskās vērtības, cilvēktiesības utt., bet tā nav visa Rietumu civilizācija. Rietumu civilizācija ir vismaz tūkstoš gadu senāka par šīm modernajām vērtībām, tā sākās kā kristīgā civilizācija, veidojās un ilgstoši pastāvēja uz kristīgo vērtību pamata. Tagadējās «Rietumu vērtības» ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā, tādēļ lielā mērā tās ir pat pretējas kristīgajām vērtībām. Var pat teikt, ka mūsdienu Rietumu civilizācija ir izveidojusies, noliedzot pati sevi, t.i., atsakoties no saviem pamatiem. To vietā tiek piedāvātas mūsdienu materiālās un politiski ideoloģiskās vērtības, kuras Rietumi nes pārējai pasaulei, uzskatot to par savu misiju. Taču mēs redzam, ka pārējai pasaulei ir iebildumi, un ne visi šīs vērtības grib pieņemt.»

Katras kultūras pamatā ir ideja vai ideāls, kas to iedvesmo un motivē. Ideālus rada reliģija, kas ir kultūras mugurkauls un stūrakmens. Laikā, kad sabiedrība zaudē ideālus, sākas kultūras noriets. Tad arī zūd augstākās vērtības, bet to vietā nāk labklājība, komforta radīta labsajūta, prevalē nauda un bauda, kam seko morālā degradācija. Mūsdienu Rietumu civilizācijā kristīgo ideālu vietā dažkārt valda totalitārs politkorektums un neierobežots egoisms. Tradicionālo vērtību aizstāvji pārstāv tautas imunitātes funkciju, mūsu tautas gribu dzīvot, saglabājot nacionālo, morālo un reliģisko identitāti. Bet kas, apspriežot šos jautājumus, notiek mūsu publiskajā telpā?

Kādreiz proletariāta vadonis Ļeņins teicis, ka valstī vara pieder tiem, kam pieder pasts un telegrāfs. «Pateicoties» Stambulas konvencijas skandālam, ieraudzījām, kā rokās atrodas mediji, pat sabiedriskie. Egils Levits atzina, ka šī konvencija ir mazbūtiska Latvijai. Bet politiskais kopsaucējs ir šāds: nevajag izlekt - ja jau visi, tad mēs arī parakstīsim! Bet ja mēs esam neatkarīga valsts, kāpēc šeit nevarētu būt arī viedoklis, ka Stambulas konvencija nav nepieciešama, jo mūsu vastī tā nav aktuāla?

Arvien vairāk jūtos kā bijušajā Padomju Savienībā, kur bija tikai viens «pareizais» viedoklis. Bet medijos tiek skandināts, ka Stambulas konvencija jāratificē. Pretējā gadījumā tu esi «tumsonis». Bez jebkādiem šķēršļiem, izņemot tieslietu ministra pretestību un četru konfesiju vadītāju vēstuli, konvencija tika parakstīta.

Vai tiešām visa mūsu inteliģence domā, ka šī konvencija ir tik nevainīga? Satriec godaprāta trūkums: šīs konvencijas aizstāvji vairās pateikt, par ko tad īstenībā tā runā. Ne jau par vardarbību! Pret to pie mums cīnās Krimināllikums. Visi slapstās, un pa to laiku valstī tiek ievests Trojas zirgs, lai pavisam cita satura jautājumus ielaistu pa sētas durvīm. Protesta vilnis pret konvenciju bija šļaugans, un es fiziski sajutu, kā tas būtu: stāv desmiti tūkstoši cilvēku un, atrazdamies transā, raud par Staļina nāvi... Lēmums parakstīt Stambulas konvenciju izskatījās līdzīgi: lielākā daļa atradās transā.

- Roko Butiljone, kas 2004. gadā nekļuva par eirokomisāru tāpēc, ka aizstāvēja tradicionālo ģimeni un, atgriezies Itālijā, 2005. gadā kļuva par kultūras ministru, uzsvēra, ka Eiropa globālajā pasaulē būs stipra tad, ja tai būs spēcīga kultūras identitāte un robežas. Izskatās, ka šī identitāte ir vāja.

- Novēršoties no tradicionālajām pamatvērtībām, mēs kļūstam par skaidām, kas tiek aiznestas pasaules okeānā - bez enkuriem un bez pieturas vietām. Jau 2005. gadā Butiljone intervijā Rīgas Laikam sacīja: «Kas tad paliek pāri pēc visu vērtību dekonstrukcijas? Bezdibenīgs tukšums. Visur, bet jo sevišķi cilvēkā. Tur vairs nav nekā. Un cilvēks zaudē motivāciju, pamudinājumu mīlēt. (..) Tikai caur mīlestību sekss var kļūt un kļūst par visvarenāko sabiedrību veidojošo spēku: jums ir bērni, jums ir rūpes par viņiem, jūs «investējat» sevi viņu nākotnē. Taču patlaban ir risks, ka jaunā paaudze var saņemt un saņem no modernajiem intelektuāļiem mācību, ka nevajag iemīlēties, jo sekss ir realitāte, bet mīlestības nav: tā taču beigsies, turklāt tas, kas mīl vairāk, arī vairāk cieš...» Sekojot destruktīvajai, visaptverošajai ideoloģijai, neveidojas ģimenes, tās bieži izjūk, nedzimst bērni, un tie, kas piedzimst, ir jau nolemti nedrošībai. Šis ir Eiropas krīzes visnopietnākais cēlonis.

- Rakstnieks Čingizs Aitmatovs kā ūdenī skatījās, radot literāro tēlu - mankurtu, kas neatceras savu pagātni. Toties dara visu, ko kungi liek.

- 19. gadsimtā, kad Eiropas filozofu aprindās risinājās diskusijas par tautības objektīvajiem un subjektīvajiem aspektiem, Kronvalda Atis savā darbā Tautiski centieni ļoti skaidri noformulēja to latviskās pašapziņas principu, kas vēlāk pārtapa par nacionālas valsts ideju un īstenojās 18. novembra Latvijā: «Mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības un viņas, sevišķi tagad, nevaram ne par kādu naudu pārdot, tādēļ, ka mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas civilizācijas interešu ziņā.».

ELITA VEIDEMANE
www.nra.lv