Par nacionālismu bez augstprātības. Saruna ar Ingunu Rībenu

Laikraksts „Latvijas Avīze”, 2014. gada 25. jūlijā

Pēc 12 gadiem “Jaunajā laikā”  un “Vienotībā” Saeimas deputāte INGUNA RĪBENA pametusi šo partiju un pievienojusies Nacionālās apvienības rindām. Kas viņu pamudinājis uz šo soli? Un kāda ir nacionālās ideoloģijas vieta mūsdienu pasaulē? Par šiem un citiem jautājumiem viņu iztaujāja “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

V. Krustiņš: – Kādi pragmatiski vai idejiski apstākļi jums lika izšķirties par soli mainīt partiju?

– Reizēm dzīvē tā gadās, ka vari nemainīt ne sirdsapziņu, ne kreklus, bet apkārtējā ainava tā mainās, ka pēkšņi vairs nesaproti, kur atrodies. Diemžēl politiskā ainava arī nu jau bijušajā “Jaunajā laikā” ir mainījusies līdz nepazīšanai. Pēdējo trīs četru gadu laikā tas papildinājies ar “Pilsonisko savienību”, “Sabiedrību citai politikai”, tā saukto lietussargu grupu un tagad arī Reformu partiju un reģionālo partiju cilvēkiem. Nākuši klāt ļaudis ar atšķirīgiem ideoloģiskiem uzstādījumiem vai vispār bez tādiem. Nolūkojoties šajā ainavā, sapratu, ka man ir izvēle – vai nu atrasties kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem “Vienotībā”, vai iet uz citu partiju, kur arī, protams, ir nezināmi cilvēki, bet ar līdzīgu nacionāli konservatīvu vērtību vektoru.

Ģ. Zvirbulis: – Vai tie bija tikai ideoloģiski apsvērumi? Klīst runas, ka Nacionālās apvienības sarakstos jums bija iespēja saņemt daudz augstāku pozīciju kandidātu sarakstos nekā “Vienotībā”.

– Par vietu sarakstā tiešām neko nezinu, bet jau 11. Saeimas vēlēšanu sarakstā man bija pietiekami zema vieta – devītā. Neskatoties uz to, jau ceturto reizi mani ievēlēja parlamentā ar cieto mandātu, apejot dažu labu, kurš bija pirmajā trijniekā un uz kuru tika tērēti partijas reklāmas un publicitātes resursi. Ja runājam par subjektīviem apsvērumiem, tad drīzāk izšķirošs varēja būt psiholoģiskais diskomforts, kurā man ilgu laiku nācās dzīvot. “Jaunajā laikā” arī bijām cilvēki ar dažādiem uzskatiem, bet sarunu rezultātā pratām savstarpēji vienoties un piekāpties viens otram. Diemžēl, pārtopot par “Vienotību”, šī tradīcija izzuda. Vēl lielāku diskomfortu jutu, tiekoties ar saviem vēlētājiem, kuri atbalstīja manas domas un idejas. Apzinājos, ka diez vai spēšu tās īstenot, jo partijā nav atbalsta. Tādēļ godīgāk šķita aiziet.

V. Krustiņš: – Kā jums šķiet, vai mūsu politiķi īsti apzinās ideoloģijas nepieciešamību? Ne tikai par partiju ideoloģiju, bet arī valsts ideoloģiju. Bet vai maz daudzi no tiem, kas šo vārdu piesauc, paši saprot, ko ideoloģija nozīmē?

– Es domāju, ka Latvijā no tautas nemaz nav īsta pieprasījuma pēc ideoloģijas. Mūsu vienīgā ideoloģija divdesmit gadu garumā bijusi labklājība. Cilvēkus vairāk uztrauc praktiskas un piezemētas lietas. Viņiem vajag, lai noasfaltē kādu kilometru ceļa, lai skolai uzliek jumtu, lai sūkņu staciju salabo. Un ir pilnīgi vienalga, kas to dara – godīgi vai negodīgi cilvēki, šādas vai tādas ideoloģijas nesēji.

Jūs minējāt valsts ideoloģiju. Pirmā brīvvalsts spēja radīt tādu valsts ideoloģiju, kas tautas apziņā izdzīvoja visus 50 padomju okupācijas gadus un vēl parādīja savu spēku atmodas laikā. Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisku pašapkalpošanos varbūt var lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru apmērs skaitāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram.

– Jūs minējāt labklājību. Bet vai tad spēcīga valsts ideoloģija un augsta labklājība ir savstarpēji izslēdzošas lietas?

– Gluži otrādi. Ja mūsu cilvēki vairāk būtu audzināti patriotisma un savas zemes mīlestības garā, tad varbūt arī tik ātri nepamestu Latviju, par vērtību uzskatot strādāšanu un kalpošanu savai valstij. Labklājība nedrīkst būt vienīgais mērķis. Jābūt arī kam garīgam un augstākam, uz ko tiekties. Lai dzīvotu labklājībā, mums nav nepieciešama Latvija. Pašlaik esam samainījuši savu valsti tādā sīknaudā kā mājas, mašīnas, lietas, ceļojumi… Pieļauju, ka tas atspoguļo pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados formulēto postmodernisma filozofiju, ka laime ir bauda vai vismaz komforta radīta labsajūta. Baudām jau mēs pārsvarā ar ķermeni, pietrūkst garīgās vertikāles.

Piemērs nav tālu jāmeklē – kā redzam, veselības ministra meklējumi beigušies ar neveiksmi, jo neviens nevēlas riskēt ar karjeru salīdzinoši nelielā ministra atalgojuma dēļ. Nav ideālistu, un nevienu nevilina gandarījums par iespēju palīdzēt savai valstij, saviem cilvēkiem. Viss tiek mērīts primitīvā naudiskā izteiksmē.

– Ar šo vērtību audzināšanu vajadzēja sākt nodarboties jau uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Taču mums visu šo laiku vairāk vai mazāk dominē liberāļu principi. Jūs kandidēsiet arī nākamajās Saeimas vēlēšanās, kas būs vēl izšķirošākas nekā iepriekšējās. Sakiet – ­
kādēļ Latvijas iedzīvotājiem būtu vajadzīga Inguna Rībena politikā?

– Domas, kas mani politikā ir vadījušas jau ilgstoši, var izteikt pāris vienkāršos teikumos. Latvijas kā nacionālas valsts nākotne ir katra mūsu individuālā atbildība, un nav nekādu muguru, aiz kurām aizslēpties. Pat ne aiz Nacionālās apvienības muguras. Mūsu vienīgā identitāte ir mūsu kultūra, valoda un vēsture. Tie ir mūsu enkuri, lai neaizklīstu bezdibenīgā tukšumā. Pēc Otrā pasaules kara un nacionālsociālisma pieredzes, terminam “nacionālisms” ir pielipušas negatīvas konotācijas. Taču es uzskatu, ka ar nacionālismu ir līdzīgi kā ar intelektuālismu – nacionālisms ceļ, bet nacionāla augstprātība pazudina. Intelektuālisms arī var kļūt ļoti bīstams, ja tas novēršas no vērtībām, kuras tagad apkopotas Satversmes preambulā.

Diemžēl man šķiet, ka tās lietas, par kurām esmu iestājusies 20 gadu garumā, nevis atrisinās, bet samilst vēl vairāk. Daudzu Latvijas tā saukto intelektuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu.

Neesmu fanātiska ultranacionāliste, bet, manuprāt, ikvienam cilvēkam jācenšas saglabāt savu nacionālo valsti, visiem kopā uzturot pasauli tādā daudzveidībā, kādu Dievs to radījis – ar dažādām valodām un kultūrām, ar atšķirīgu vēsturi un pieredzi. Negribētu dzīvot pasaulē, kur ir viena globalizēta valoda, viena globalizēta melodija un tā tālāk.

Mēs no padomju laikiem tik strauji nonācām pie savas brīvvalsts un tik ļoti aizrāvāmies ar materiālajiem labumiem un liberālajām vērtībām, ka valodai, vēsturei mums vispār nepietika laika. Tie, kas mēģināja runāt par Latvijas un Austrumeiropas īpašo pieredzi, tika kušināti – sak’ Eiropā un pasaulē visi punkti uz “i” ir salikti, par to nerunāsim. Vēsture joprojām nav izrunāta, un varbūt tikai tagad Eiropa sāk apzināties lietu patieso stāvokli.

– Starp citu, kāda jūsu bijušajā partijā ir Dāldera kunga loma. Ar ko viņš izpelnījies tādu uzticību, ka jau otrajam “Vienotības” premjeram ir padomnieks un reiz arī pats ticis minēts valdības vadītāja amatam?


– Grūti teikt. 12 gadu laikā ne reizi neesmu bijusi ne “Jaunā laika”, ne “Vienotības” valdē, iespējams, tur kandidatūras tiek apspriestas.

Taču varu vērtēt viņu kā kultūras ministru. Atceros to 2009. gada jūnija nakti, kad budžets tika konsolidēts par pusmiljardu, tostarp noņemot finansējumu visām Latvijas mūzikas un mākslas skolām. Toreiz nevis kultūras ministrs Dāldera kungs, bet es pārliecināju premjeru kaut vai nelielu finansējumu kultūras izglītības iestādēm saglabāt. Tagad, klausoties mūsu dziedātājus pasaules koru olimpiādē vai koncertā “Dzimuši Rīgā”, saprotu, ka iestāšanās par valsts budžeta dotācijas saglabāšanu mūzikas skolām toreiz bija viens reāls panākums, par ko priecāšos līdz mūža beigām.

– No kultūras un izglītības nedaudz pievērsīsimies drošībai. Pirms jums šai krēslā sēdēja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, un divas stundas runājām par valsts aizsardzības politiku. Kā jūs skatāties uz šiem jautājumiem?


– Es domāju, ka mūsu saruna valsts drošības jautājumiem ir pat tuvāk nekā saruna ar Vējoņa kungu. Jaunākās paaudzes karadarbība nav cīņa par teritorijām vai cilvēku ķermeņiem, bet gan par prātiem. Piekrītu, ka nepieciešama jauna pretgaisa aizsardzības aparatūra, bet vēl vairāk nepieciešama ideoloģiskās frontes aizsardzība. Tādēļ es priecājos, ka Kultūras ministrijā pašlaik tiek veidota mediju politikas nodaļa. Diemžēl Latvijas vēsturnieki joprojām nesaņem pietiekamu finansējumu, un šis resurss ir pārāk vājš. Šobrīd būtiskāk nekā jebkad agrāk ir veicināt cilvēku prātos inteliģenti nacionālas valsts ideju.

– Brīžiem izskatās, ka Nacionālā apvienība gatava nomainīt nacionālo jūsmu pret koalīcijas politiskās spēles noteikumiem. Ņemot to vērā, vai nebaidāties vilties arī savā jaunajā partijā?


– Esmu politikā ar ilgstošu pieredzi un vairs tik viegli neviļos. Uzskatu, ka Latvijai šobrīd ļoti nepieciešama nacionālā ideja, un cilvēki, kuri šo ideju nesīs, vēlētājiem pašiem būs jāizvēlas. 18 augstskolā nostrādātajos gados nekad neuzskatīju par savu vienīgo uzdevumu studentu kā tukšu kausu piepildīt ar zināšanām – pareizais virziens ir studentu kā lāpu aizdedzināt, aizraut. Ja cilvēks ir pārņemts ar ideju, kvēlu pārliecību, pats atradīs iespējas atrisināt sarežģītas situācijas. Ceru, ka darbība NA man ļaus iedvesmot un aizraut jaunus cilvēkus.

ĢIRTS ZVIRBULIS
www.la.lv