 Runas |
Raksti |
Intervijas |
Publikācijas |
Domubiedri |
Par Rīgas pili un mums pašiem
Laikraksts „Brīvā Latvija”, 2014. gada 21. janvārī
Žurnālistes Sallijas Benfeldes saruna ar 11. Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu
Kas notiek ar Rīgas pili? Var saprast, ka sabiedrībai nav nekādas informācijas, kamēr izmeklēšana nav pabeigta, un atliek cerēt, ka uzzināsim, kas patiesībā noticis un kas vainojams ugunsgrēkā. Tomēr nekādi nav saprotams, kāpēc nevar uzlikt kārtīgu pagaidu jumtu, kāpēc viss notiek tik lēni.
Patiesībā Rīgas pils degšanu, kas notika īpašā datumā – latviešu īstajos vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, es drīzāk uzskatu par simbolisku zīmi, nevis par parastu negadījumu. Liktenīgā kārtā mēs abi ar vīru tovakar braucām mājās no Dzintaru koncertzāles un pēc vienpadsmitiem vakarā bijām uz Vanšu tilta. Es savām acīm redzēju šo apokaliptisko ainu – augstās liesmu mēles uz naksnīgo debesu fona. Tajā brīdī, zinot, ka Latvijas Nacionālajā vēstures mūzejā ir izstāde „100 nacionālie dārgumi”, man tā likās baisa zīme – pils, kas ir nostāvējusi cauri visiem vācu, zviedru, poļu, krievu laikiem, deg sarkanās liesmās tagad, kad esam neatkarīga valsts. Cerīgi bija tas, ka viens no Militārās policijas kareivjiem pēc savas iniciātīvas izglāba karogu, pils tornis nesabruka un šis karogs tornī plīvo joprojām. Tā ir labā zīme. No otras puses, tas bija nopietns brīdinājums, un arī es gaidīju ātru un izlēmīgu rīcību. Sekoja Dziesmu svētki, kas, protams, bija skaists laiks un apliecināja īpašu solidāritāti un vienotību sabiedrībā. Atkal nebija atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem, rīdziniekiem un lauku ļaudīm u.c. Dziesmu svētki nāca ar īpašu gaišumu, tas nomierināja un vedināja pavisam uz citām domām.
Tomēr Rīgas pils joprojām bojājas – notiekošo grūti nosaukt citādi.
Kad dienas desmit pēc Dziesmu svētkiem sākās lielās lietavas, mūzeja darbinieki man atsūtīja ar telefonu nofilmētu video. Mūzejā, kas atrodas nevis bēniņos, bet stāvu zemāk, cauri griestiem lija lietus kā lauka vidū. Sapratu, ka ir jārīkojas un nav laika atvilkt elpu, kā biju nodomājusi. Sazinājos ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdi, un mēs sasaucām Saeimā komisijas ārkārtas sanāksmi, kur visas puses tika aicinātas kopā. Kopš ugunsgrēka bija pagājis vairāk nekā mēnesis, un visi domāja, ka norit operātīvi pils glābšanas darbi un ka Valsts Nekustamo īpašumu aģentūrai, kas atrodas Finanču ministrijas paspārnē, ir kaut kāda apjēga par tām vērtībām, kas atrodas viņu pārziņā. Rundāles pils direktors, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis pamatoti sacīja, ka Rīgas pils ir mūsu Baltais nams un Luvra vienlaikus, jo tur atrodas Rakstniecības un mūzikas, Ārzemju mākslas un Nacionālais vēstures mūzejs, kā arī Prezidenta kancelejas interjera un mākslas vērtības.
Izrādījās, ka darbi nav pat sākušies, – nebija pat izvesti samirkušie būvgruži. Izrādās, viss ticis pakļauts bažām par to, ka, kaut ko pakustinot, apdrošinātāji nesegs zaudējumus vai arī Valsts policijas veiktā izmeklēšana tiks traucēta. Kad komisijas sanāksmē jau bija aizritējusi stunda un visi runāja kā no grāmatas, jau šķita, ka esam sanākuši kopā karstā vasaras dienā, lai paklausītos, cik brīnišķīgi viss notiek, lai gan patiesībā bijām sapulcējušies, lai uzzinātu, kāpēc nekas nenotiek. Komisijas sēdei tomēr šajā ārkārtas situācijā bija būtiska loma, jo trīs dienu laikā pēc sanāksmes sākās vismaz kaut kāda kustība, tika izvākti slapjie būvgruži, organizēti citi darbi.
Kas notiek tagad?
Pēc Jaunā gada atkal tikāmies komisijas sēdē ar Valsts Nekustamā īpašuma aģentūras, celtnieku, Kultūras ministrijas un citu institūciju pārstāvjiem. Beidzot ir izcīnīta cīņa par mūzejiem, tie saiņo savas mantas un lēnām dosies projām no pils. Protams, tas ir liels un apjomīgs darbs. Arī policijas izmeklēšana ir pavirzījusies uz priekšu. Dīvaini ir tas, kādu līgumu ar apdrošinātājiem ir noslēgusi Valsts Nekustamo īpašumu aģentūra, jo apdrošinātāji pagaidām vēl nav samaksājuši neko. Celtnieku darbība arī ir apdrošināta, un viņi no apdrošinātājiem jau kaut ko ir saņēmuši. Valdība arī ir piešķīrusi līdzekļus, un kaut kādi darbi pilī notiek. Minētā aģentūra mums apgalvo - lai radītu projektu – nu jau vairs nevis restaurācijas, bet izdegušās pils atjaunošanas projektu, – tas neesot ātri izdarāms. Ja cilvēki absolūti pret jebko izturas ar ierēdniecisku mieru, nespējot atšķirt ārkārtas situācijas un īpašus valsts nozīmes objektus no ikdienišķiem, tad tā notiek. Celtnieki varētu strādāt daudz ātrāk un jaudīgāk, bet nevar to darīt, jo nav projekta. Projekts tikšot izstrādāts tikai martā, tā mums solīja. Tāda šobrīd ir situācija.
<Vai valsts institūcijas, jūsuprāt, no notikušā gūs kādu mācību?
Nezinu, vai atceraties, bet savulaik kultūras ministre Helēna Demakova visus ministrijas pārziņā esošos īpašumus – kultūras pieminekļus, tostarp arī Rundāles pili un Brīvdabas mūzeju, atdeva Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai pārvaldījumā. Toreiz es biju viena no tiem, kas nostājās pret šādu rīcību. Nebiju ministre, un maniem vārdiem nebija īpaša svara. Savā ziņā šo loģiku var saprast – ja visi valsts īpašumi pieder vienai institūcijai, tā var tos operatīvi apsaimniekot. Toreiz tika solīts, ka naudu ņems no valsts īpašumiem, kas pelna, un ieguldīs tajos, kuŗiem vajag, un visvairāk vajag kultūras objektiem. Tagad visu laiku financējums tiek prasīts no valsts, nekas netiek pelnīts. Iespējams, ka ģimenē, kuŗā ir piecpadsmit bērnu, uzmanība un attieksme pret katru atsevišķi ir krietni mazāka nekā ģimenē, piemēram, ar pieciem bērniem. Veicot kaut kādas reformas, vienmēr ir jārēķinās ar reālo izpildītāju kvalitātes un vērtību izpratnes līmeni.
Lai piedod man aģentūras darbinieki, kuŗus visus es, protams, nezinu un nepazīstu, bet pēc šīs divreizējās tikšanās ar aģentūras vadību un pārstāvjiem, man ir radies priekšstats, ka šo cilvēku izpratne par to, kas ir Rīgas pils mums - valstij, neatšķiŗas no izpratnes par vienu parastu ķieģeļu māju. Papīru birokratija jau ir sasniegusi tādus augstumus, ka tai vairs nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Var jau uzrakstīt vēl kaudzi visādu noteikumu, bet diez vai tas mūsu dzīvi padarīs jēdzīgāku un sakarīgāku. Iespējams, ka tiem papīru kalniem ir pamatojums, jo visam pāri kā Damokla zobens stāv Valsts kontrole, kuŗa gan līdz šim neko reālu nav varējusi panākt, bet drīzāk ir bijusi kā tāds tvaika nolaidējs. Tiek sekots, lai jebkuŗa rīcība precīzi atbilstu visiem papīriem, bet neviens nevar un nespēj kļūt par īstu vadītāju ārkārtas situācijās.
Toreiz vasarā Valsts Nekustamo īpašumu aģentūras vadītājai sacīju, ka viņai jākļūst par tādu kā lāpu, kas aizdedzina pils glābšanas un atjaunošanas procesu, bet nekas tāds nenotika. Jāpiebilst, ka diemžēl arī finanču ministrs nekādu attieksmi pret notikušo nepauda. Var sacīt, ka valsts rīcība Rīgas pils gadījumā raksturo tās attieksmi pret visu mūsu kultūras mantojumu. Starp citu, atceros, kad 2002. gadā mani uzrunāja, lai kļūstu par kultūras ministri, aiz muguras bija Dvīņu torņu traģēdija Amerikā, un toreiz sacīju, ka nekādas augstās technoloģijas un likumu grēdas neko nespēj glābt, jo glābiņš var nākt tikai no cilvēka paša, no viņa sirds. Bet sirdi uzrunā kultūra, izglītība un ticība. Šī kopīgā vērtību izpratne sabiedrībā par to, kas ir ļauns un labs, joprojām nav aktuāla.
Jūs pieminējāt Dziesmu svētkus, – tas bija liels, skaists notikums, kas vienoja cilvēkus. Tomēr brīžiem šķita, ka cilvēki, kuŗi rada šos svētkus, un tie, kas grib tajos piedalīties par skatītāju, ir piemirsti.
Dziesmu svētku biļetes tika mirklī izpirktas, un sabiedrībā veidojās ļoti liela neapmierinātība, ka nav iespējams tās iegādāties. Tad Valsts aģentūras Tautas mākslas centrs šo jautājumu atrisināja, pieņemot lēmumu, ka koncertu būs vairāk. Tie bija ļoti gaŗi, vienā dienā pat divi, bet neviens dalībnieks nesūdzējās. Visu cieņu, viņi to izturēja, izdzīvoja lielajā karstumā un slodzē. Cik tas bija fiziski grūti, to es zinu ne jau pēc baumām. Viena no manām jaunākajām meitām, kuŗa dziedāja korī, divpadsmitos dienā koncerta laikā atsūtīja īsziņu: „Ā-ā-ārprāts, bet es vēl esmu dzīva!” - ar septiņiem gaŗajiem „ā”. Viņai bija Vidzemes raibie brunči, ar kuŗiem pārtraukumā varēja apsēsties sūnās un atsliet kājas augšup pret priedi, bet Latgales sievām, kuŗām bija baltie tērpi, pat tas nebija iespējams.
Kad kļuva skaidrs, ka būs vairāk koncertu, Kultūras ministrijai un Tautas mākslas centram bija lūgums pasludināt nākamo dienu pēc Dziesmu svētkiem Latvijā par oficiālu brīvdienu, lai dalībnieki var aizbraukt mājās un attapties no milzīgās slodzes. Tas būtu bijis tikai pašsaprotami, jo tā ir mūsu tauta un tie ir mūsu svētki - mūsu identitātes mugurkauls. Jā, dziesma ir mūsu nacionālā identitāte, jo, svešu varu jūgā dzīvodami, no paaudzes paaudzē varējām nodot tikai to, kas bija nododams no mutes mutē. Reizi piecos gados taču varam nākamo dienu pēc Dziesmu svētkiem atļauties brīvu! Kāpēc gan cilvēki visā Latvijā, kuŗi netika uz Dziesmu svētkiem, lai mājās pie televīzoriem nedzīvotu līdzi lielajam nobeiguma koncertam un sadziedāšanās norisei līdz rītam!? Bet mani kollēgas Saeimā, arī no Vienotības, kārtējo reizi nodemonstrēja nacionālās pašapziņas trūkumu, uztraucoties, vai tikai kāda investora bizness netiks traucēts. To bija grūti saprast un pieņemt. Toreiz apskaitos un nolēmu savu nacionālo pašapziņu demonstrēt, visu tveicīgo Dziesmu svētku laiku staigājot smagajā 13. gadsimta lībietes tautastērpā. Sagšas un seģene vien sveŗ vairāk nekā desmit kilogramu.
Ikdienā, domājot par maizi un rēķinu maksāšanu, bieži piemirstas tās vērtības un pašapziņa...
Manuprāt, tas, ko teicu vairāk nekā pirms desmit gadiem par glābiņu, kas meklējams cilvēkos pašos, kļūst aizvien aktuālāks. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā skatījāmies, kādus līdzekļus no Eiropas struktūrfondiem varētu piesaistīt kultūras jomai. Diemžēl tikai fiziski taustāmām un redzamām lietām – būvēm, ražojumiem, pieminekļiem, bet garīgajām, nemateriālajām vērtībām, kas ir kultūras īstā jēga un virsvērtība, šo financējumu tērēt nedrīkst. Vēl bēdīgāk – nav pat sarunu, ka kaut kas tāds būtu nepieciešams.
Vai piekrītat, ka bieži meklējam vainīgos Austrumos vai Rietumos, bet reti kad esam ar mieru paskatīties spogulī? Nevar samaitāt to, kas skaidri atšķiŗ labo no ļaunā.
Notiekošais pierāda, ka šīs skaidrības nav, ka šis kalpu gars gadsimtu gaitā, iespējams, iedzīts ļoti dziļi. Tāpat kā mūsos sēž vagara gars – vienam latvietim būt par kungu un izkalpināt otru. Ir taču skaidrs, ka stipra nacionāla Latvija nav vajadzīga ne Austru- miem, ne Rietumiem. Jautājums ir – ko mēs paši darām, kā rīkojamies, kā veidojam savu valsti? Cik mums ir cieņas pašiem pret savu tautu, kas reizi piecos gados sabrauc no visas Latvijas un no visas pasaules, lai būtu Dziesmu svētkos un kopā!? Atgriežoties pie sacītā par brīvu dienu pēc Dziesmu svētkiem, gribu pateikt, ka no Saeimas Kultūras, izglītības un zinātnes komisijas esam devuši rīkojumu Kultūras ministrijai Dziesmu svētku likumā iekļaut normu, kas nodrošinātu, ka turpmāk Dziesmu svētku pēdējā diena ir oficiāla valsts svētku diena. Tā parasti ir svētdiena, tātad jākompensē ar brīvdienu pirmdienā.
Šogad ir Saeimas vēlēšanas – vai paliksit polītikā un kandidēsit uz nākamo Saeimu?
Nekad apzināti karjēru neesmu veidojusi. Žurnālisti man bieži par to jautā, pieminot gan „Rīga – 800” ģenerāldirektores, gan kultūras ministres amatu, gan to, ka esmu bijusi deputāte četros Saeimas sasaukumos. Es dzīvoju pēc principa: dari, kas jādara, un notiks, kam jānotiek. Daudzus notikumus manā dzīvē – kaut vai to, ka liktenis mani divas reizes apbalvoja ar dvīņiem, – nav bijis manos spēkos ietekmēt. Domāju, notikumi sakārtosies tā, ka parādīs manu īsto ceļu tālāk. Architektūras un interjera pasaulei salīdzinājumā ar darbu, ko esmu darījusi pēdējos gadus, ir cits mērogs. Tas, ko man visvairāk gribētos un ko es Visaugstākajam lūdzu Ziemsvētkos, - lai man tiek dota iespēja vēl atlikušo mūža daļu nodzīvot ar jēgu, augt un attīstīties, iet savu cilvēka ceļu šajā pasaulē.
http://www.brivalatvija.lv/sakumlapa/par-rigas-pili-un-mums-pasiem
