 Runas |
Raksti |
Intervijas |
Publikācijas |
Domubiedri |
Rībena: Rīgas kultūras infrastruktūra neatbilst Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam
Nacionālā ziņu aģentūra LETA, 2013. gada 29. oktobrī
Daļa kultūras objektu patlaban ir tik sliktā stāvoklī, ka tos būs kauns rādīt Eiropas kultūras galvaspilsētas viesiem, intervijā aģentūrai LETA uzsver Saeimas deputāte, bijusī kultūras ministre un Rīgas 800 gadu svinību organizatore Ingūna Rībena (V), uzdodot jautājumu, vai, nacionāla līmeņa nozīmīgākajām kultūras institūcijām atrodoties šādā stāvoklī, Rīga pēc būtības atbilst Eiropas kultūras galvaspilsētas kritērijiem. Intervijā Rībena arī atzīst, ka viņas pārstāvētajai partijai „Vienotība” tā arī nav izdevies saliedēt dažādi domājošos partijas veidotājus.
Ar kādām cerībām vai ilūzijām jūs ienācāt lielajā politikā?
No 1994. līdz 1997.gadam biju Rīgas domes deputāte no priekšvēlēšanu apvienības „Saimnieks”. Tā bija nejaušība, ka nokļuvu pašvaldībā. Toreiz tikko bija piedzimušas manas jaunākās dvīnes, tāpēc ļoti saasināti uztvēru visas mediju ziņas, kas saistītas ar vardarbību pret bērniem. Atceros, šajā sakarā pat uzrakstīju vēstuli toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, mans viedoklis tika publicēts arī laikrakstā „Diena”. Pēc tam man zvanīja vairāki lasītāji, tajā skaitā vīrieši, kuri apgalvoja, ka ir pārdomājuši savu attieksmi pret ģimeni un bērniem. Tā iezīmēju sevi publiskajā telpā. Pavasarī bija pašvaldību vēlēšanas. Mani paziņas no Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Celtniecības un arhitektūras fakultātes kādu sestdienu burtiski „iebruka” manā mājā un piedāvāja līdz pirmdienai piekrist kandidēt Rīgas domes vēlēšanās. Sākotnēji vēlējos atteikties, jo mani neinteresēja politika, man patika darbs augstskolā. Tomēr likās: ja liktenis ko piedāvā, vajag piedalīties, nevis atsacīties. Tā tiku ievēlēta Rīgas domē, kur iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Drīz vien sapratu, ka „Saimnieka” frakcija īsti nav mani domubiedri, un arī frakcijas vadītājs saprata, ka neesmu viņu cilvēks. Nākamajās Rīgas domes vēlēšanās netiku ievēlēta.
Atgriezos darbā augstskolā. Strādājot Arhitektūras fakultātē par pasniedzēju, es ar savu maģistra grādu pēc nodokļu atvilkšanas 1997.gadā saņēmu vien 56 latus mēnesī. Vīrs tikko bija atvēris privāto arhitektu biroju, vēl nebija skaidrības, vai ar to izdosies nopelnīt, bet dubultdvīņi bija jāaudzina. Domāju, ko darīt ar savām zināšanām. Nāca liktenīgs piedāvājums piedalīties konkursā par biroja „Rīga 800” vadītāja amatu, un es, sēžot pie tikko izoperētā dēla gultas slimnīcā, uzrakstīju Rīgas astoņsimtgades svētku vīziju. Uzvarēju konkursā, kurā piedalījās sešpadsmit pretendenti.
Vēl līdz galam toreiz nesaprotot, kas notiek politiskajās partijās, bet redzot, kā tās strādā un kādas ir to vērtības, vienu gan sapratu – savus bērnus neesmu audzinājusi tādai valstij. Toreiz kādā intervijā sacīju, ka ceru – Rīgas astoņsimtgade mūs visus iedvesmos jaunam, kvalitatīvi cita laika lokam. Nav sanācis, esam gājuši to pašu taku vēl dziļāk purvā.
Pēc Rīgas 800 gadu svinībām mans vārds bija atpazīstams Latvijā. Pirms 8.Saeimas vēlēšanām mani savās rindās aicināja vairākas politiskās partijas. Einars Repše tajā laikā dibināja savu partiju „Jaunais laiks”, kuras saukļi bija godīgums, atklātība un profesionalitāte. Šīs trīs lietas man likās būtiskas. Šī bija otrā reize, kad es izvēlējos sekot likteņa piedāvājumam. 2002.gadā mani ievēlēja Saeimā, un tūlīt pat kļuvu par kultūras ministri.
Vai nenožēlojat gadus, kas pavadīti politikā?
Nekad neskatos atpakaļ un nenožēloju to, ko esmu izdarījusi. Pirms pieņemu kādu lēmumu, ļoti daudz domāju. Protams, raugoties no gadu distances, bieži vien lietas un procesus ieraugām citā gaismā, bet es cienu sevi – ja tā esmu lēmusi, tad toreiz tā bija pareizi. Manī parasti iedegas iekšējā signalizācija – sirdsapziņa. Tas notiek tik kvēli un nepārprotami, ka tajā brīdī skaidri zinu, kas ir jāsaka vai jādara.
Kādā intervijā jūs teicāt, ka, pirms iet tālāk, vajag saprast, kas notika, un visu nosaukt īstajos vārdos.
Ar valsts vēsturi ir tāpat, kā ar notikumiem cilvēka dzīvē – ja neizvērtē smagus un nepatīkamus notikumus, ja nesaproti, kas un kāpēc notika, un neizdari vajadzīgos secinājumus, šie notikumi mēdz atkārtoties. Ja mēs iepriekšējo paaudžu domas, darbus un centienus patiesi un no sirds, ar cieņu un godu pret šīm paaudzēm neizvērtējam, tad mums, ejot tālāk, trūkst viņu svētības. Un, ja trūkst iepriekšējo paaudžu svētības, mums trūkst arī Dieva svētības. Neesmu slimīga vēstures auklētāja, bet, manuprāt, neesam šīs lietas izdarījuši. Visur pieminam igauņus un to, ka viņi tikuši daudz tālāk, bet igauņi, piemēram, izvēlējās savai atjaunotajai valstij par prezidentu cilvēku, kurš nekad nebija koķetējis ar okupācijas varu. Mēs par savu konformismu klusējam, to nevērtējam. Igauņi nomainīja arī gandrīz visu savu vēsturnieku korpusu, aizvietojot viņus ar cilvēkiem, kas uz vēstures zinātni raudzījās ar citām – padomju ideoloģijas neaizēnotām acīm. Latvijā tie, kas mācīja PSKP vēsturi, sāka mācīt neatkarīgās Latvijas vēsturi.
Vai Latvijas kultūra patlaban ir tādā stāvoklī, lai 2014.gadā Rīga kļūtu par Eiropas kultūras galvaspilsēta?
Daļa kultūras objektu patlaban ir tik sliktā stāvoklī, ka tos būs kauns rādīt Eiropas kultūras galvaspilsētas viesiem. Valsts prezidenta mājvieta – Rīgas pils – ir nopietni cietusi ugunsgrēkā, Nacionālā vēstures muzeja un Rakstniecības un mūzikas muzeja eksponāti nav apskatāmi, Okupācijas muzeja rekonstrukcija tā arī nav sākta, bet pārāk dziļās jaunās apakšzemes zāles izbūves dēļ ir radušās plaisas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturiskās ēkas sienās un kupolā. Jaunais Rīgas teātris dzīvo pārcelšanās gaidās uz pagaidu telpām, kurā tas darbosies savas ēkas remontdarbu laikā.
Uz visa šī fona ir grūti runāt par to, ka Rīga jau pēc pāris mēnešiem būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Varu piekrist, ka vienmēr ir labāk kaut ko darīt un rosīties, jo tas, iespējams, cilvēkus aktivizē. Turklāt pārmetumi par pašreizējo situāciju ir jāizsaka nevis tiem cilvēkiem, kas ikdienā nodarbojas ar svētku programmas veidošanu, bet valsts politiskajiem vadītājiem – kultūras ministriem un Rīgas pašvaldības vadītājiem.
Vai tas, ka jau mēnesi nav kultūras ministra, var ietekmēt Eiropas kultūras galvaspilsētas norises?
No vienas puses, ja mums būtu kultūras ministrs – garīgs līderis, personība, autoritāte, kas spēj būtiski organizēt un ietekmēt šos procesus, radīt “vilkmi” kaut vai Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai –, tad varētu teikt, ka kultūras ministram ir būtiska un neatsverama loma. Bet, ja kultūras ministri ir tādas maigas un pakļāvīgas, vienmēr piekāpties gatavas personas, tad Kultūras ministrijas aparāts funkcionē arī bez ministra klātbūtnes.
Vai nākamajam ministram būtu jābūt kādas kultūras jomas profesionālim, vai arī par kultūras ministru var kļūt jebkurš politiķis, kas ir apguvis mārketinga zinības?
Tas ir drosmīgs solis – ienākt vidē, kurā ministrs, kā tautā saka, “nepazīst drēbi”. Iepriekšējā kultūras ministre [Žaneta Jaunzeme-Grende] daudz laba gribēja, kopā ar Nacionālo apvienību „Visu Latvijai”- “Tēvzemei un brīvību”/LNNK viņa panāca, ka nākamā gada valsts budžetā kultūrai paredzēts piešķirt par 10,5 miljoniem latu vairāk. Tomēr uzskatu, ka, tikai gadu gadiem sekojot līdzi ne vien cilvēku vārdiem, bet darbiem vienā vai otrā jomā, īsajā laika periodā, kas mūsu valstī tradicionāli ministriem atvēlēts savu ideju īstenošanai, iespējams ko paveikt. Jāņem vērā arī to, ka kultūra ir ļoti sarežģīta un ļoti emocionāla nozare.
Kā jūs vērtējat stāvokli Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO) un Latvijas Nacionālajā operā (LNO) pēc vadības maiņas tajos?
Situācija Nacionālajā operā un LNSO veidojusies atšķirīgi. LNSO bijušais galvenais diriģents Karels Marks Šišons gadiem runāja par mūziķu zemajām algām, sliktajiem darba apstākļiem. Šišons runāja par to, ka pasaules klases orķestris nevar kvalitatīvi strādāt, ja mūziķiem ir tik liela pārslodze, cīnoties par izdzīvošanu. Šišons vērsās pie kultūras ministres un cīnījās par savu kolektīvu. Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā strādāju desmit gadus un zinu, ka LNO bijušais direktors Žagars nekad nav nācis uz parlamentu cīnīties par operas saimnieciskajām lietām. Iespējams, viņam kuluāros vieglāk izdevās panākt līdzekļu papildu piešķīrumu vai fiskālās disciplīnas neievērošanas piedošanu. Operas arodbiedrības gadu gaitā gan ir ļoti aktīvi vērsušās Saeimā, jo bija neapmierinātas ar darba apstākļiem, zemajām algām un slikto mikroklimatu kolektīvā.
Kad sāku strādāt kultūras ministres amatā, bija neapmierinoša situācija LNSO. Visi bija tik tālu sastrīdējušies, ka orķestris bija uz izjukšanas robežas. Toreiz liku lietā visu savu cilvēcību un Dieva dotos mammas talantus, mēģinot iekustināt “šūpoles”, lai tās celtos uz augšu. Atceros, kā viena pati stāvēju uz Lielās ģildes skatuves un zālē sēdēja LNSO mūziķi. Finansiālā situācija bija tāda, ka acumirklī pie algas nevarēja pielikt ne latu. Pieaugums bija iespējams pēc vairākiem mēnešiem. Tomēr būtiski bija tas, ka cilvēkus uzklausīju, ka atklāti izrunājāmies.
Manuprāt, šādām lietām Andrejam Žagaram pietrūka laika. Arī bijušās kultūras ministres [Jaunzemes-Grendes] komunikācija ar LNO direktoru Žagaru nebija veiksmīga un taktiska. No publiski paustā izriet, ka reizēm viņš ministres viedokli par sevi un stāvokli operā uzzinājis no medijiem, nevis no sarunas klātienē. Iespējams, ja agrākais operas direktors sākotnēji nebūtu tik aizvainots par šo komunikācijas veidu, viņš piekristu kļūt par LNO valdes padomnieku. Žagars LNO ir nostrādājis 17 gadus, iespējams, viņam pašam patiktu sevi apliecināt kādā citā kvalitātē - kā režisoram un vienlaikus būt mūsu operas vārda nesējam un reklamētājam pasaulē. LNO saimnieciskās lietas varētu savest kārtībā cilvēki ar citām kvalitātēm un prasmēm. Kad Saeimā tapa grozījumi Nacionālās operas likumā, kas noteica, ka LNO turpmāk vadīs nevis viens direktors, bet trīs valdes locekļi, apspriešanā piedalījās arī Kultūras ministrijas pārstāvji un Žagars ar LNO juristiem.
Vai „Vienotībai”, ko jūs pārstāvat parlamentā, ir izdevies saliedēt to veidojošās trīs partijas – „Jaunais laiks”, „Pilsoniskā savienība”, „Sabiedrība citai politikai” – un Sarmītes Ēlertes „Lietussargu grupu”?
Ne tikai nav izdevies, bet neviens to īsti nav darījis. Jau sākotnēji bija grūti saprast, kā izdosies saliedēt vienā kolektīvā nacionāli konservatīvi, liberāli, sociāldemokrātiski domājošus cilvēkus. Savulaik domāju, ka „Vienotībā”, tāpat kā Latvijas sabiedrībā, nāksies sadzīvot ļoti dažādu uzskatu pārstāvjiem, būs bezgalīgas diskusijas un polemikas, kuru rezultātā par kaut ko izdosies vienoties. Tomēr šādā veidā procesi nevirzās. Cilvēki ir pietiekami inteliģenti, savaldīgi, neizpauž savu viedokli, lai partijas iekšienē neradītu liekus asumus, jo skaidri zina, ka kādam citam kolēģim ir absolūti pretējs viedoklis.
Manuprāt, līdzīgs stāvoklis ir arī „Saskaņas centrā”, kur kopā turas visai atšķirīgu uzskatu cilvēki, lai krieviski runājošiem vēlētājiem būtu viena liela partija, par ko balsot.
Normāli būtu, ja Latvijā partijas evolucionētu atbilstoši politiskajai pārliecībai. Pirms gada frakcijas priekšsēdētājam teicu, ka Saeimā vajadzētu taisīt “dzimtļaužu brīvlaišanu”, lai no dažādiem sarakstiem ievēlētie deputāti apvienojas pēc saviem uzskatiem: konservatīvie, liberāļi, sociāldemokrāti, nevis turpina dzīvot politisko partiju žņaugos. Arī citās partijās ir cilvēki, kurus es pilnīgi noteikti uzskatu par saviem domubiedriem. Tas nav nekāds noslēpums, mēs visi to jūtam neatkarīgi no tā, vai par to runājam vai nē.
Vai gatavojaties kandidēt arī nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Patlaban par to domāju. Lielākās lietas, kas ir notikušas manā mūžā, nav notikušas pēc mana „scenārija”. Gan divreiz dvīņu piedzimšana, gan nokļūšana atbildīgos amatos. Man nav bijusi iepriekš iecerēta karjera. Drīzāk mana formula ir „Dari, kas jādara, un notiks tas, kam jānotiek”. Pieredze liek domāt, ka arī turpmāk mani vedīs mans liktenis.
Desmit gadus neesmu darbojusies savā pamatprofesijā – arhitektūrā. Šobrīd strādāju pie dzejnieka Ojāra Vācieša un viņa dzīvesbiedres Ludmilas Azarovas atdusas vietas iekārtošanas Carnikavas kapos. Mans projekts uzvarēja konkursā pirms 30 gadiem, bet mainījās laiki, un projekts netika realizēts.
Diemžēl nevaru teikt, ka arhitekta darbs mani tagad ļoti vilinātu. Neatkarīgi no tā, ka jēdziens “politiķis” šodienas Latvijas sabiedrības acīs drīzāk ir pazemojošs, nevis cilvēku ceļošs, tomēr darbība politikā – tas ir cits mērogs nekā dzīvokļa vai privātmājas celtniecība.
EMĪLIJA KOZULE
