Rībena: „Tas ir terors pret nācijas morālo identitāti”

laikraksts „Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”, 2012. gada 11. oktobrī

Kad labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) prezentēja savas kūrētās ministrijas paspārnē izdotās, no dāņu valodas tulkotās un latviešu publikai adaptētās „bērnu grāmatiņas” par dzimumu maiņu un citiem homoseksuāliem mudinājumiem, sabiedrībā uzmilza sašutums kā devītais vilnis. Tostarp ministre, komentējot šo uzmilzumu, augstprātīgi izteicās: „Iesīkstējusi izpratne par dzimuma lomām, kas, manā izpratnē, sakņojas ne vien viduslaikos, bet arī padomju laika tradīcijās, kur vīrietis ir tas, kurš strādā, kurš atgriežas mājās, reizēm iekausta sievu, reizēm iedzer, jo tās ir viņa, vīrieša, tiesības, un sieva dzīvo pēc tā, ko vīrietis viņai atļauj, manuprāt, ir degradējoši, aplami, stulbi un tumsonīgi.” „Tumsoņas” pieprasīja ministres demisiju. Premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) šajā prasījumā devīto vilni nesaskatīja, nosaucot to par „vētru ūdens glāzē”.

Vētru, protams, var gaidīt vēlāk – uz vēlēšanu laiku. Ja sabiedriskās domas (lasi – vēlētāju) ignorēšana, pat vēl vairāk – vīzdegunīga izsmiešana – turpināsies tādā pašā intensitātē kā līdz šim, tā Vienotību drīz novedīs līdz sabrukumam. Bet pirms šā trauksmainā notikuma daudziem noteikti būs interesanti pavērot, cik dziļi liekulības dūkstī var iegrimt viena savulaik labi iecerēta partija, piesaucot demokrātiju, to patiesībā ignorējot un demonstratīvi neredzot ciešo saikni starp diviem pagrimuma veidiem, kas patiesībā ir viena koka divi kalstoši zari: morālais un ekonomiskais.

Par latvisko vērtību sistēmas kolapsu, par liekulību un ceļu uz nekurieni – intervija ar Saeimas deputāti Ingunu Rībenu (Vienotība).

– Jūs ļoti drosmīgi portālā Delfi nopublicējāt savas pārdomas par Labklājības ministrijas atbalstītajām bērnu grāmatām Diena, kad Kārlis bija Karlīna un Diena, kad Rūta bija Rihards, bažījoties, ka šī apšaubāmā „literatūra” var kļūt par Vienotības atkāpšanos no deklarētajiem politikas principiem.

– Šos notikumus – Labklājības ministrijas atbalstītās grāmatiņas un sabiedrības aso vēršanos pret tām – tā pati ministrija mēģināja cilvēku apziņā uzzīmēt kā gaismas cīņu pret tumsonību. Tas man atgādināja Oldesa Hakslija antiutopisko romānu Brīnišķīgā jaunā pasaule, kur sabiedrības vienīgās zināšanas par vēsturi ir propagandas kultivēts priekšstats par sliktajiem laikiem „vecajā pasaulē”. Patiesībā rodas iespaids, ka paši „gaismas un progresa nesēji” ar gandrīz akli fanātisku uzticību īsteno no tālā 18. gadsimta mantoto, asiņainās Franču revolūcijas briesmu darbiem apzīmogoto principu Liberté, Égalité, Fraternité ou la mort (brīvība, līdztiesība, brālība vai nāve – franču val.), lieku reizi pierādot, ka nāve ir nevis šādā veidā īstenotas līdztiesības alternatīva, bet gan konsekvence. Nāves priekšā visi cilvēki ir pilnīgi līdztiesīgi, tāpēc nekas tik sekmīgi neveicina līdztiesību pasaulē kā demogrāfiska katastrofa jeb, citiem vārdiem sakot, nācijas pašiznīcināšanās. No saukļa Brīvība, līdztiesība, brālība vai nāve pēdējie divi vārdi vēlāk pazuda, jo tie pārāk asociējās ar 1793./94.gada Lielo teroru, kuru īstenoja – kāda ironija! – Francijas Labklājības komiteja. Var, protams, nemeklēt nekādas paralēles starp bērnu grāmatiņām un Franču revolūcijas šausmām...

– Bet var arī meklēt.

– Jā. Mēs spējam izsekot līdztiesības ideju ceļam no franču filozofu kabinetiem līdz Lielajam teroram vai komunisma ideju ceļam no Kārļa Marksa rakstāmgalda līdz Sarkanajam teroram un Baigajam gadam. Tas, ko šobrīd īsteno Labklājības ministrija, ir terors pret mūsu nācijas morālo identitāti. Tomēr, par spīti daudzu cilvēku iebildumiem, minēto grāmatu tiražēšana un izplatīšana tikšot turpināta. Beigu beigās šķiet, ka neviens Romas pāvests nav bijis tik svēti pārliecināts par savu nemaldību kā šo grāmatiņu izplatītāji par savējo – protams, ja aiz šīs naivās pašpārliecinātības patiesībā neslēpjas apzināts ļaunums.

– Ir jau vēl arī grāmatiņa par pirātprincesēm un pepijprinčiem – metodiskie norādījumi, kā labāk sagatavot bērnus dzimumu maiņai.

– Jā, to es izstudēju rūpīgi. Citāts no šā metodiskā līdzekļa: „Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos.” Jāsecina, ka grāmatas autori par vēlamu un veicināmu uzskata dzimumlomas attīstīšanos tieši homoseksualitātes virzienā. Kā citādi lai izprot šādu tekstu: „Raugoties gan no dzimumlīdztiesības viedokļa, gan no bērnu attīstības viedokļa, ir būtiski, lai zēni un meitenes tiktu mudināti izvēlēties savam dzimumam netradicionālas nodarbes.”

– Ja ticam Vienotības deklarētajiem principiem, šī partija ir demokrātiska, un šajā jēdzienā, domāju, tiek ietverta arī prasme un vēlme uzklausīt citādus viedokļus. Bet šajā gadījumā jūsu partijas biedrene Viņķele pat negrasās to darīt. Vēl vairāk – viņa vienkārši izņirgājas par cilvēkiem, kas domā citādi, ne tā, kā viņa.

– Komunikācijas veids ir nekorekts. Tā vietā, lai skaidrotu un runātu ar sabiedrību, ir nevajadzīga augstprātība un paštaisnums.

– Viens otrs gan viņu uzskata par ļoti perspektīvu politiķi: Viņķeles kundze tiek nosaukta kā iespējamā premjera amata kandidāte, ja nu gadījumā Dombrovskis aiziet uz kādu augstu ES posteni.

– Acīmredzot kāds tā domā... Katrs cilvēks var domāt, ko vien grib.

– Ministru prezidenta amatā ar vērtību brucināšanu var nodarboties vēl efektīvāk.

– Tīmeklī var noskatīties filmiņu par to, kā brūk no 25 000 domino kauliņiem veidota figūra. Sabrukšanas ilgums – nepilnas četras minūtes. Bet cik daudz laika ir bijis vajadzīgs, lai figūru uzbūvētu? Mūsu priekšstati par dzimumu lomām ir veidojušies gadu tūkstošiem. Iespējams, ka tos var sagraut vienas vai divu paaudžu laikā. Bet – ja sekas izrādīsies traģiskas – vai tos vairs vispār varēs atjaunot? Nedēļām veidotu figūru sagrauj nepilnas četras minūtes ilga destrukcija, kas notiek saskaņā ar fizikas likumiem. Bet nav tāda fizikas likuma, kas šo figūru varētu atjaunot. To var vienīgi cilvēka apzināta rīcība. Ja sociālo nosacījumu loma cilvēka dzimumidentitātes veidošanā patiešām ir tik liela, tad nebūs vairs cilvēka spēkos sagrauto dzimumu lomu sistēmu atjaunot – tas būs tikai Dieva rokās.

– Labklājības ministrijas izdotās grāmatiņas ir tikai viens posms latvisko vērtību sistēmas graušanas procesā: tādi bija pirms tam, acīmredzot būs arī vēlāk.

– Nesen runāju Kristīgajā Radio. Saruna bija tieši par latvisko vērtību graušanu, un tā ir dzīvības cīņa ar nāvi. Jau 20 gadu garumā redzu, kā kultūras un mākslas pasaulē tiek realizēta šī iznīcības ideoloģija, graujot nacionālas valsts ideju.

– Konkretizējiet, lūdzu.

– Savulaik, vēl esot Jaunajā laikā, kaut kā jutu, ka nāks regulāri sitieni pa nacionālo identitāti, un tie patiešām – kā tagad redzam – ir cits ar citu saistīti posmi. Toreiz es biju viena no tiem, kas rakstīja valdības deklarācijas kultūras sadaļu, pirmajā punktā prioritāri ieliekot mūsu mūzikas izglītības sistēmu. Manuprāt, mums nav jāizgudro cita Nokia, mums jau ir savējā, un tā ir mūzikas kultūra un mūzikas izglītības sistēma. Ilgi nebija jāgaida: 2009. gadā, kad valdība pirmoreiz – vienas nakts laikā – samazināja līdzekļus, tika noņemts finansējums visām 145 Latvijas mākslas un mūzikas skolām. Sajutu, ka, atrodoties parlamentā, ir sasniegta mana sarkanā līnija. Toreiz ar premjera Dombrovska personisku iejaukšanos situācija tika labota un vajadzīgo 5,7 miljonu latu vietā viens miljons tika paņemts no Nacionālās bibliotēkas būvniecības. Mākslas un mūzikas skolas no septembra līdz decembrim kaut kā izdzīvoja. Nākamajā gadā finansējums atjaunojās vismaz 50% apjomā. Šajā pašā naktī tika noņemts viss (!) finansējums Dziesmu un deju svētku procesam. Konsolidējot pusmiljardu, atņēma pat tos nieka 617 000 latu. Tas bija nacionālais mugurkauls, ierakstīts Dziesmu svētku likumā. Naudas izteiksmē tā nebija liela summa, bet tā bija nozīmīga Latvijai tieši garīgā ziņā. Finansējuma noņemšana bija simboliska, un tā nav atjaunota vēl šobrīd, veto ir līdz šā gada 31. decembrim. Un trešā lieta. Savulaik prezidentam Zatleram bija darba grupa, kuru vadīja Roberts Ķīlis, rakstot valsts Stratēģiskās attīstības plānu līdz 2030. gadam. Rakstnieki man atsūtīja šo plānu, jo bija konstatējuši, ka tajā nav sadaļas Kultūra. Par to runāju ar prezidentu. Vēlāk kultūras sadaļa tika pierakstīta klāt, bet varēja just, ka tikai „pierakstīta klāt”... Un tagad tik ļoti aizņemtajam Ķīļa kungam atradās laiks sēdēt blakus Viņķeles kundzei iepriekšminēto grāmatu atvēršanā. Bet Ķīļa kungs tāpat kā kultūras ministre un es esam Dziesmu svētku padomē. Neatceros, ka izglītības ministrs šajās padomes sēdēs – izņemot pirmo – būtu piedalījies.

– Tā tie latvisko vērtību sistēmas graušanas procesa posmiņi rindojas...

– Diemžēl. Šovasar ārkārtīgi būtiska man šķita Aijas Zariņas darbu izstāde ar nosaukumu „Tēvs”. Māksliniece savā radio intervijā teica: ja mēs nepaliksim pie tradicionālām vērtībām, ja mēs nepaliksim pie kristietības, pie mūsu kultūras, tad – kas ar mums notiks? Ne par velti izstādei bija nosaukums Tēvs, jo mūsu nācijai un valstij ir vajadzīgs atbildīgs un mīlošs tēvs. Visos līmeņos. Reizēm pārņem šaubas: vai Latvija kā nacionāla valsts vispār vēl eksistē? Ir tāda izjūta, ka tuvojamies iznīcībai: viss jau samīdīts, nu ķersimies klāt pēdējai vērtībai, kas palikusi, – ģimenei? Kultūru un vēsturi jau esam piemirsuši... Tā, piemēram, 21. oktobrī Andrejam Eglītim paliek 100 gadu. Vai Latvijā ir valstiska attieksme pret šo izcilo cilvēku un dzejnieku? Nav dzirdēts! Tikko bija Jānim Jaunsudrabiņam trīskārša jubileja, Veidenbaumam jubileja – cik mūsu jaunieši zina kaut ko par šiem dižgariem? Kad 2003. gadā biju kultūras ministre, domāju: lai saglabātu mūsu jaudīgo kultūras mantojumu, katram gadam varētu pielikt klāt tādu kā garīguma vertikāli, tāpēc es to gadu nosaucu par Ojāra Vācieša gadu. Un lietas sāka kārtoties: tas uzreiz tika iekļauts valstiski nozīmīgu pasākumu sarakstā, tam tika deleģēts arī neliels finansējums, tas kļuva saistošs teātriem, muzejiem, izstāžu zālēm. Mana doma bija šādu stratēģiju turpināt, un desmit gadu laikā mēs būtu atcerējušies un aktualizējuši daudzus savus dižgarus. Diemžēl tā nenotika...

– Jūs acīmredzot piederat pie tiem, kas nemeklē ērtības. Bet vai jums ir domubiedri Vienotībā?

– Protams, ir. Man ir nākuši klāt cilvēki arī no citām partijām, no sirds atbalstot manis pausto. Paldies par atbalstu tiem cilvēkiem, kuri rakstīja komentārus manām domām portālā Delfi! No Vienotības mani atbalstīja gan Ingmārs Čaklais, gan Krišjānis Kariņš, kurš rakstīja Vienotības biedriem: „Strādājot jau trīs gadus Eiropas Parlamentā, esmu skaidri iepazinis divas dažādas politiskas pieejas sociāli/morālas dabas jautājumiem. Viena pieeja ir „liberāla”, ko pārstāv Eiropas liberāļu apvienība ADLE, otra pieeja ir „konservatīvi labēja”, ko pārstāv EPP, kuras sastāvā Vienotība atrodas. Rībenas kundze faktiski ir argumentējusi klasisku EPP viedokli, kam, man liktos, mums visiem vajadzētu piekrist. (..) Manā skatījumā, ko apstiprina arī pēdējās Saeimas vēlēšanas, Vienotības vēlētājs drīzāk atbalsta ģimenes vērtības, vienlaikus nenoliedzot dzimumu līdztiesību. Rībenas kundze pareizi norāda uz iespējamām grūtībām nākotnē, ja Vienotības vadošās personas, paužot ideoloģiju, kas neatbilst tradicionālām ģimenes vērtībām, nejauši attālinātu lielu daļu mūsu vēlētāju atbalstu.” Lūk, arī kāds cits epasts: „Mūsu nācijas morāliskajām vērtībām ir pieteikts karš. Pieaugušo savstarpējām cīņām par varu ir savi rakstīti un nerakstīti noteikumi. Bet, kad kāds mēģina šajā karā iesaistīt un izmantot nevainīgus un nepasargātus bērnus, sirdsapziņa iegūst augstāku mandātu ignorēt jebkādus spēles noteikumus un politiskajā vidē iegūtus nosacījuma refleksus. Arī liberālā sabiedrībā bērniem ir jābūt pasargātiem no vardarbības. Tāpēc var, piemēram, dekriminalizēt homoseksuālismu, bet nevar dekriminalizēt pedofiliju.”

– Jā, tās ir dažādas pieejas – liberālā un konservatīvā. Acīmredzot arī Vienotībā ir šis liberālais un konservatīvais spārns.

– Kad veidojās Vienotība, es dažiem mūsu līderiem uzdevu jautājumu: kā būs iespējams vienā partijā sadzīvot cilvēkiem ar konservatīviem, liberāliem un sociāldemokrātiskiem uzskatiem? Uz šo jautājumu atbildi nesaņēmu. Tad sakārtoju sevī domas par to, kā tas būs: Latvijas telpā mēs dzīvojam kopā – cilvēki ar visdažādākajiem priekšstatiem par dzīvi, un kaut kā tomēr jānonāk pie kopīga viedokļa. Tāpat arī Vienotībā mums jānonāk pie kopīga skatījuma uz lietām. Taču parādījies jauns stils: vispār nesarunāties. Manuprāt, dzimumu līdztiesības problēmas Latvijā nav, par tādu problēmu mēs neesam diskutējuši, nekā tāda nav arī partijas programmā, bet pēkšņi publiskajā telpā parādās šādas grāmatiņas, un sabiedrības rezonanse ir milzīga. Piekrītu, nebija glīti no manas puses publiski izteikt savas domas par šo pseidoproblēmu, taču pēdējos desmit gadus esmu bijusi pietiekami politkorekta. Ja partijas biedrene drīkst publiski pasludināt viedokli, ka dzimumu līdztiesība mums tagad ir ļoti aktuāla, tad arī es paudu savu viedokli.

– Nu ko nozīmē „nebija glīti”? Tas bija jūsu viedoklis. Bet tas vēl nebija viss, jo rakstījāt: „Visai zīmīgi, ka grāmatiņas aizstāvēt metas tieši biedrība Mozaīka, kas savus darbus ir paradusi slēpt aiz līdzīgi melīgiem ieganstiem, proti, aiz nepieciešamības cīnīties pret Latvijas sabiedrībā it kā valdošo homofobisko noskaņojumu. Patiesībā mūsu cilvēki nemaz nezinātu, kas tie homofobi vispār ir, ja kāda provokatoru grupiņa nebūtu sākusi viņus par tādiem apsaukāt.” Un tālāk: „Liels apkaunojums man šķiet jaunā ASV vēstnieka Latvijā nesenajā intervijā izskanējusī labā ziņa, ka 2015. gadā Rīgā iecerētais milzu praids nesīšot Latvijai ekonomisku labumu... Vai tiešām pēc pāris mēnešu uzturēšanās Rīgā Pekalas kungs ir iepazinis latviešus kā tautu, kas par dažiem desmitiem nopelnītu tūkstošu viesnīcnieku un krodzinieku kabatās gatava pārdot savu morāli? Varbūt mūsu laika globālais morālais pagrimums – vēl dziļāks nekā finansiālais – sakņojas tieši tajā, ka viss tiek mērīts materiālā ieguvuma dimensijā?” Vai nebaidāties nostāties pret daudziem, kuri lien un izdabā visādām ievazātām „kultūrām”?

– Nevarēju nerunāt. Nedarīju to ne reklāmas, ne savas popularitātes dēļ. Ja klusētu, zaudētu cieņu pati savās acīs.

– Tiek runāts, ka partija gatavojas jums izteikt aizrādījumu par jūsu lielo patstāvību viedokļu paušanā.

– Es jau vairs politikā neesmu tik jauna, lai ar to nerēķinātos. Un es arī zinu, ka pasaules gods maldās un zūd, bet sirdsapziņas gods pastāv mūžīgi.

– Vai jums nav bail, ka tiksiet izslēgta no partijas?

– Diez vai mani izslēgs. Es novērtēju mūsu partijas intelektuālo līmeni.

– Nav skaidrs, kā tas var būt – vienā partijā ir cilvēki ar absolūti pretējiem mērķiem, dažādām, pat karojošām vērtību sistēmām. Vai tad tā ir partija?

– .. Es jau teicu: jāsadzīvo gan liberāļiem, gan konservatīvajiem. Bet, lai sadzīvotu, vajag respektēt koleģialitāti. Mēs nevaram iziet publiskajā telpā ar ļoti ekscentriskiem viedokļiem, pat nebrīdinot kolēģus, – lai tā ūdens šalts nebūtu tik ledaina. Bet atbalsts, ko guvu pēc sava viedokļa paušanas, apliecināja, ka morālās vērtības mums vēl ir stipras un dzīvas. Mūsu pagaidām vēl nesamaitātā morālā identitāte patiesībā ir viens no mūsu vislielākajiem nacionālajiem dārgumiem. Un mums ir ne tikai tiesības, bet drīzāk pat pienākums norādīt dāņiem, ka viņi ir apmaldījušies.

ELITA VEIDEMANE
www.nra.lv