Ingūna Rībena

Piecas minūtes pirms 17. septembŗa - jauna sākuma

Laikraksts „Laiks”, 2011. gada 14. septembrī

Laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija priekšvēlēšanu diskusija. Jautājumi un komentāri

Diskusijā piedalījās polītisko partiju pārstāvji - Inguna Rībena (Vienotība), Sandra Sondore-Kukule (Zatlera Reformu partija) un Einārs Cilinskis (Visu Latvijai!/Tēvzemei un Brīvībai/LNNK). Viņus iztaujāja polītisko notikumu komentētāji Kārlis Streips, Sallija Benfelde, Ojārs Celle un laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija galvenā redaktore Ligita Kovtuna. Diskusijas dalībniekus interesēja, kā partijas sagatavojušās 11. Saeimas vēlēšanām, un citas norises mūsu polītiskajā dzīvē.

„Stundu stāvu domādama, kam lai...
... atdodu savu balsi”?

Tā, pārfrazējot populārās tautasdziesmas vārdus, varētu iedomāties situāciju pirms 11. Saeimas vēlēšanām. Centrālajā Vēlēšanu komisijā iesniegti 13 partiju saraksti, no kuŗiem vēlētāji aicināti izvēlēties vienu, par ko balsot.

Kārlis Streips: Uz diskusiju uzaicināti triju partiju pārstāvji, 17. septembrī es varētu balsot par Vienotību un Zatlera Reformu partiju. Ja mana balsij nebūtu nulles vērtība, es vēl varētu balsot par Pēdējo partiju, kuŗai vienīgajai starp Latvijas partijām ir liberāla attieksme pret sociālajiem jautājumiem, kas man ir svarīgi. Par Visu Latvijai!/TB/LNNK es nebalsotu.

Ojārs Celle: 11. Saeimas vēlēšanās Vienotība, VL!/TB/LNNK un Zatlera Reformu partija Rietumos droši vien būs vispopulārākās un daudzi vēlētāji cer, ka šīs partijas izveidos valdošo koaliciju, kaut gan ir šaubas par to. Ceturtais populārākais polītiskais spēks tā dēvētajā trimdā ir Zaļo un Zemnieku savienība. Tai ir vecas saknes jau kopš tiem laikiem, kad latvieši izbrauca bēgļu gaitās. Dažās sabiedrības daļās zemnieki ir  diezgan populāri. Tautieši īsti labi nesaprot, kādu lomu šajā partijā spēlē Lembergs, un to ir grūti izskaidrot. Viņi vairāk kavējas vecajās atmiņās. Ulmaņa laikos Zemnieku savienībai bija sava avīze – Brīvā Zeme. Bija pierasts, ka katrai polītiskajai partijai varēja būt sava avīze. Tagad tā ir Francijā, un tas ir normāli.

Pie vēlēšanu urnām ārzemju latvieši

Sallija Benfelde: Sazinos ar daudziem ārzemju latviešiem, saņemu no viņiem e-pasta vēstules, tāpēc varu spriest par viņu izjūtām un noskaņojumiem šajā priekšvēlēšanu laikā. Čikāgas Ziņu redakcijas pārstāvis sacīja, ka ārzemju latvieši sašķēlušies trijās daļās: 10. Saeimas vēlēšanās absolūtais vairākums nobalsoja par Vienotību, arī tagad daļa balsos par šo partiju. Taču vēstulēs lasāmas arī aizvainojuma notis – Vienotība esot viņus vairākos jautājumos nodevusi. Kopumā ārzemju tautiešu balsis sadalīsies starp Vienotību, ZRP  un VL!/TB/LNNK. Par proporcijām grūti spriest, jo pie viņiem nenotiek socioloģiskās aptaujas, kā tas ir Latvijā. Kopumā balso tie, kuŗus mēs saucam par Rietumu latviešiem. Tiekoties ar tautiešiem, kuŗi bija aizbraukuši uz Īriju, saklausīju, ka viņi jūtas aizvainoti un pat neietu balsot, ja arī vēlēšanu iecirknis atrastos blakus.

K. S.: Ārzemēs balsošanā piedalās neliels skaits cilvēku  un viņu izvēle neietekmē vēlēšanu iznākumu kopumā, vienīgi „pabīda” kādu kandidātu uz augšu vai leju.

S. B.: Pagājušās vēlēšanās balsotāju skaits bija neparasti liels, apmēram 14 tūkstoši. Taču traucē tas, ka vēlēšanu iecirkņi ir tālu, jāziedo vesela diena, lai līdz tiem nokļūtu. Arī līdzekļi nepieciešami. Turklāt daudzās valstīs sestdienās ir jāstrādā. Vēlēšanu kārtība būtu jāmaina, un nākamajai Saeimai būs iespēja to mainīt. Taču ir viens „bet”. Polītiķi nemaz negrib, lai ārvalstīs balsotāju skaits pieaugtu, piemēram, līdz simt tūkstošiem. Daži polītiskie spēki zina, ka ārzemju latvieši par viņiem nenobalsos, tāpēc lai paliek viss pa vecam.

Inguna Rībena: Tagad daudzi cilvēki brauc prom no Latvijas, un arī viņi varētu izvēlēties, par ko balsot.

K. S.: Vēlēšanu iecirkņi atrodas tālu no viņu dzīvesvietas, ne visi ir Latvijas pavalstnieki, un tie, kuŗi aizbrauc, atmetuši ar roku Latvijas polītikas norisēm. Arī balsojums pa pastu nav ērti izmantojams.

Sandra Sondore-Kukule: Labi, ka izvirzījāt jautājumu par balsotāju skaitu ārzemēs. Prezidents Valdis Zatlers Saeimā izskatīšanai bija iesniedzis vairākus priekšlikumus, arī par dubultpavalstniecību trimdas tautiešiem.

Jautājumi VL!TB/LNNK: Karstais vēstures „kartupelis”

K. S.: Man nav pieņemamas dažu nacionālās apvienības VL!/TB/LNNK biedru izteikumos saklausāmās antisemītisma izpausmes.

Einārs Cilinskis: Vai Streipa kungs varētu precīzēt, kur  mūsu partijā parādās antisemītisms?

K. S.: Jūsu partijas valdē ir cilvēks, kas rakstījis, ka iespējams inteliģents antisemītisms. Pēc tā secināms, ka var būt arī inteliģents rasisms, inteliģenti cita veida aizspriedumi, un tas 21. gadsimtā  ir absolūti nepieņemams. Tad vēl – jūsu partijas Visu Latvijai! spārns katru gadu svin 16. martu un visai pasaulei atgādina, ka Latvija Otrā pasaules kaŗa gados bijusi Hitlera pusē. Tas nav tikai Krievijas propagandas jautājums, jāraugās arī, kā to uztveŗ Rietumi. Staigāšana ar lāpām atgādina nevis to, kas vajadzīgs, bet gan nacistus. Visu! Latvijai! skatās nevis nākotnē, bet tikai pagātnē, glorificē vienīgo diktātūru, kas bijusi Latvijā pag. gs. 30. gados. Ja runājam par tēvzemiešiem, tad jūs pagājušajās vēlēšanās saņēmāt  pelnītu sodu. Jūsu valdīšanas laikā tautsaimniecība tika iegrūsta bedrē. Lai gan es esmu latvietis un Latvijas patriots, šo iemeslu pēc es nevaru atbalstīt šo kustību.

E. C.: Ja diskusijas mērķis ir parādīt, ka esam fašisti un oligarchu pakalpiņi, tad, šķiet, ka mana līdzdalība šajā diskusijā nav nemaz nepieciešama.

K. S.: Es neesmu lietojis vārdus fašists un oligarchu pakalpiņi.

E. C.: Jūs savu viedokli izteicāt maigākā formā, bet secinājums bija tieši tāds. Ja atbalstāt tikai šīs divas partijas, tad lai arī ar to pietiek.

S. B.: Kollēga uzdeva jautājumu pārāk skarbā formā. Taču daļā sabiedrības ir radies tāds priekšstats. Par šo temu esmu intervējusi zvērinātu advokātu Jāni Bordānu. Pirms 10. Saeimas vēlēšanām viņš bija Ministru prezidenta Valža Dombrovska tieslietu padomnieks, bet 11. Saeimas vēlēšanās, būdams biedrības „Demokratiskie patrioti” pārstāvis, kandidē no Nacionālās apvienības saraksta Latgales vēlēšanu apgabalā.vislatviešiem viņš sacīja: Šajā sakarībā par

Viņu ideoloģija atspoguļojas viņu rīcībā, kādus likumprojektus viņi ir virzījuši, nevis retorikā, kādu reizēm ir izmantojuši atsevišķi cilvēki. Dokumentos, kas pauž viņu ideoloģiju, un arī reālajā rīcībā nav nekā radikāla. Tas ir vidusmēra eiropiskais patriotisms, kas lasāms viņu programmā, tā ir nacionālas valsts nostāja – bez nodevības un zemošanās. Raugoties no tiesiskā aspekta, es neredzu radikālismu. Ceru, ka es, būdams jurists, kuŗš nekad nav izcēlies ne ar kādām galējībām, kuŗš saprot viņu centienus, palīdzēšu viņiem, nostājoties blakus un stāvot kopā ar viņiem. Ja par radikālisma izpausmēm Visu Latvijai! var ko pārmest – tad acīmredzot vienīgi to, ka daži cilvēki ir atļāvušies nepārdomātus izteicienus. Domāju, uz to jāraugās saprātīgi, jo šiem izteicieniem bieži vien pievērš uzmanību konkurenti, kuŗi vēlas uz to pakāpties.

Bordāna atbilde pārliecināja daudzus cilvēkus. Tie ir jautājumi, kas cilvēkus interesē.

K. S.: Vai var būt inteliģents antisemītisms?

E. C.: Nu man jāsāk taisnoties par vienu no konteksta izrautu frazi. Jautājums bija, kādus komentārus  izņemt vai neizņemt no portāla.

I. R.: Nebūtu jau nu gan te jāstrīdas par šādiem jautājumiem. Mani -  sievieti un māti - aizvainoja Kārļa Streipa teiktais par 16. martu. Iedomāsimies – ja jums būtu bērni un ja jūs būtu dzīvs, un ja jūs atcerētos datumu, kad bojā gājuši jūsu bērni.  Toreiz Otrā pasaules kaŗa laikā cīņās pie Veļikajas upes divu dienu laikā bojā gāja tūkstošiem manas tautas bērnu. Kamēr es esmu dzīva un atceros šo datumu, jūs taču nevarat ierosināt, lai es aizmirstu savas mammas dzimšanas un miršanas datumu un sāktu svinēt šo datumu tad, kad ir mirušo piemiņas diena, kad man piedāvā to darīt valstiski. Jūs, dzīvojot Amerikā, varējāt baudīt patiesu informāciju par Latvijas vēsturi. Tā paaudze, kas padomju laikā gāja skolā, to nezina. Līdz ar to šeit ir galīga nekompetence un nezināšana. Mēs strauji ielēcām no Padomju Latvijas uz mantiskām vērtībām orientētajā sistēmā. Mēs nekad neesam savu vēsturi izrunājuši, jaunieši neko nezina.  Esmu savulaik runājusi ar ārlietu ministru Aivi Roni. Viņš sacīja, ka šos jautājumus pasaulei neskaidro pat mūsu vēstnieki, jo viņi arī tos nezina. Arī viņi ir bijušie padomju cilvēki, un arī viņiem neviens tos nav izskaidrojis. Kad strādāju par kultūras ministri, biju pārsteigta, ka ārzemnieki par daudziem jautājumiem neko nezina, jo Ārlietu ministrija neko nav skaidrojusi. Tāpēc jābūt skaidrībā par pamatpozicijām. Jūs Latvijas vēstures sarežģītos jautājumus skaidrojat no savām ārzemju latvieša pozicijām. Jāievēro arī, ka latviešu ģimenēs šos jautājumus uzskatīja par labāku noklusēt. Leģionāru jautājums nav novērtēts patiesi un godīgi un cieņu pret šiem cīnītājiem. Mans tēvs arī bija leģionārs, vēlāk tika izsūtīts. Atmiņas par leģionāriem mums palīdzēja cauri okupācijas gadiem iznest  brīvības ideju. Jūs palīdzējāt to iznest cauri trimdā. Ja mēs gribam, lai Latvijas tālākajam ceļam ir svētība, tad ar cieņu jāizturas pret iepriekšējām paaudzēm un godīgi jānovērtē to domas un darbi. Kad tas tiks izdarīts, tad jautājumu varam nolikt malā. Bet šobrīd tas ir parāds, kas nav izdarīts.

K. S.: Ko teikt cilvēkam, kuŗš ilgāku laiku ir polītikā? Es jums neliedzu svinēt visu, ko jūs vēlaties. Par šo tematu esmu daudz rakstījis un allaž uzsvēris, ka man ir vislielākā cieņa pret leģionāriem un pret to, ko viņi darījuši. Jautājums ir cits. Piekrītu Vairai Vīķei-Freibergai, ka mēs savus kritušos kaŗavīrus pieminam un godinām 11. novembrī. Taču, kā jau teicu iepriekš, 16. marta pasākumi pasaulei atgādina, ka latvieši bijuši Hitlera pusē. Un mēs varam skaidrot, cik vien spējam, kādos apstākļos tas viss noticis, taču Otrā pasaules kaŗa vēsture ir uzrakstīta. Uzvarēja tie, kuŗi bija pret Hitleru, un uzvarēja ar Padomju Savienības palīdzību. Ja divdesmit gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas ir daudz jauno cilvēku, kuŗi domā, ka 11. novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena, tad pie tā vainīga ir izglītības sistēma un vainīgs ir katrs cilvēks, kas sēdējis Saeimā kopš 1993. gada. Ja Latvijas skolās nevar nodrošināt Latvijas  vēstures mācīšanu, tad kaut kas ir ļoti „gaŗām”.

O. C.: Trimdā vienmēr cienīta un populāra grupa  būs Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, tagad kopā arī ar Visu Latvijai!. nedomāju, ka viena cilvēka izteicieni kaut ko varētu mainīt partijas polītiskajā nostājā. Latviešu tautai nekad nav piemitis antisemītisms. Tādi uzskati varbūt bijuši tikai atsevišķiem cilvēkiem. Šo jautājumu pētījuši vēsturnieki un nonākuši pie secinājuma, ka par to nebūtu jāuztraucas. Latvijā notika briesmīgas holokausta izdarības, taču latviešu tauta tur nevarēja neko ietekmēt.

O. C.: Zinu jau zinu tavus argumentus...

K. S.: Holokausts Latvijā notika ar latviešu aktīvu piedalīšanos. Arājs nebija vācietis.

E. C.: Ja saruna šādi aiziet trimdas presē, tad labāk, lai tādas nebūtu.

Ligita Kovtuna: Nevajadzētu gan apvainoties.

E. C.: Man ar jums, Kārli Streip, nav ko runāt, jo jūsu izteikumi ir pilni ar štampiem. Jūs varat pie šādas pārliecības palikt un – visu gaišu! Varat stāstīt, ko gribat, mani neinteresē ne jūsu viedoklis, ne jūsu komentāri. Mēs arī turpmāk iesim gājienā 16. martā un 18. novembrī ar lāpām. Man būs prieks skatīties uz jūsu reakciju, ka jums tas riebjas.

K. S.:  Es priecāšos, ka jūs priecāsieties, labi, ka mums ir demokratija, kur katram var būt savs viedoklis.

L. K.: Jūs, būdams, VL!/TB/LNNK partijas pārstāvis, skaidrojiet  šo poziciju, un opozicionāru viedoklis arī būs vienmēr, paldies Dievam.

I. R.: Mūsu žurnālistus dīvainā kārtā daudz mazākā mērā satrauc tas, ka 9. maijā televīzijā no Krievijas tiek p;arraidītata  okupētājvalsts militārā parāde. Tajā dienā es sajutos tā, it kā dzīvotu Padomju Latvijā Nr. 2. Plašsaziņas līdzekļos tas netika komentēts. Arī šeit droši vien Kārlim Streipam būs savs sakāmais. Saeimā es kollēgām ieteicu vairs nelietot vārdu Latvijas Republika. Dīvainā kārtā mēs notikumus 9. maijā neakcentējam, bet uzsvaru liekam uz 16. martu.

K. S.: Katru gadu es 9. maijā rakstu to pašu, ko 16. martā.

S. B.: Tā ir taisnība.

Jautājumi Zatlera Reformu partijai: uz tautas sajūsmas viļņa

K. S.: Zatlera Reformu partijai ir ļoti apšaubāms ministru prezidenta amata kandidāts, kas sabiedrībai nav spējis īsti izskaidrot, kāda viņam ir izglītība.

S. B.: Kāpēc jūs, Kukules kundze, būdama profesionāla juriste, nolēmāt „iekāpt” polītikas lauciņā un izvēlējāties jaundibināto Zatlera Reformu partiju, un nevis jau esošās partijas?

S. S. K.: Prezidents Valdis Zatlers Saeimā izskatīšanai bija iesniedzis priekšlikumus – par polītiskās sistēmas reformu, parSatversmes grozījumiem arī saistībā ar dubultpavalstniecību trimdas tautiešiem. Tikai viena no viņa iniciātīvām  tika pieņemta un arī  vienīgi tā dēvētā 14. janvāŗa ultimāta ietekmē – par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu. Iniciātīvas, ar kuŗām arī es strādāju, iestrēdza Prezidenta kancelejā. Tikai no Saeimas pēdējās sēdes pienāca laba ziņa – noteikta kriminālatbildība par partiju financēšanas likuma pārkāpšanu lielos apmēros. Diskusija par šo jautājumu Saeimā ilga trīs gadus, un lēmums tika pieņemts Saeimas ārkārtas vēlēšanu gaisotnē. Kopumā ar diviem valsts prezidentiem esmu nostrādājusi divpadsmit gadus. Redzēju, ka daudzas iniciātīvas paliek pusceļā un Saeimai nav polītiskās gribas. Notika ZZS un SC bloķēšanās, opozicijai tika „piespēlētas” arī pozicijas balsis. Kļuva skaidrs, ka, Saeimai tā turpinot strādāt, nekāda virzība uz svarīgu reformu pieņemšanu nenotiks. Es biju lieciniece tam, kā tika pieņemts 14. janvāŗa „ultimāts”, kā prezidents ieradās valdības sēdē, kur bija jāpieņem izšķirīgs lēmums par budžeta konsolidāciju. Izvēle, ko Valsts prezidents un viņa izdotais Rīkojums Nr.2 mums visiem deva 28. maija vakarā, ir liels izaicinājums. Viņš iedeva mums visiem iespēju iesaistīties un kaut ko darīt. Mans morālais pienākums bija atbalstīt Valdi Zatleru arī turpmāk, tāpat kā to darīja arī citi viņa komandas locekļi. Pēc Saeimas atlaišanas ierosināšanas un prezidenta vēlēšanām 2. jūnijā Zatleram bija vairāki ceļi, kuŗus izvēlēties: pievienoties Vienotībai, nedarīt neko, kļūt par eksprezidentu ar pensiju un sekretāri, par polītikas vērotāju no malas. Taču Zatlers pieņēma grūtu lēmumu – veidot savu polītisko spēku.

Pēc Rīkojuma Nr. 2 izsludināšanas Latvijas sabiedrībā bija liels emocionālais pacēlums. Pie Rīgas pils tajā vakarā pulcējās tūkstošiem cilvēku, kuŗi izteica atbalstu Zatleram. Vēlāk pienāca vēstules, zvanīja telefons. Mūs pārsteidza lielā cilvēku atsaucība. „Spiediens” uz prezidentu liecināja, ka process iesācies un nav vairs morālu tiesību mest plinti krūmos un kļūt par polītisko notikumu komentētāju. Tad arī notika mana izšķiršanās, kaut arī zināju, kādas grūtības sagaida jaunās partijas veidotājus. Valdis Zatlers mūs uzrunāja par iespēju veidot alternātīvu, jaunu polītisku piedāvājumu, iesaistot jaunus cilvēkus, jaunu polītiķu paaudzi, kas līdz šim nav bijusi polītikā un nav saistīta ar negātīvajiem polīskajiem procesiem, kas bijuši divdesmit gadu gaŗumā – privātizāciju, stipendiātiem utt.

Domājot par vēlēšanu iznākumu, skaidrs, ka par Saskaņas centru, īpaši Rīgā, balsos daudz vēlētāju, arī latvieši. Viņu motīvācija ir – mēs gribam balsot par polītisku spēku, kas nekad līdz šim nav bijis pie varas valsts līmenī, viņi neko sliktu nav izdarījuši, ir tīri un balti. Tam, ko izdarīja Valdis Zatlers, bija mērķis izveidot alternātīvu latviešu elektorātam – arī izvēlēties jaunu polītisku spēku ar jaunu piedāvājumu.

Plašsaziņas līdzekļos daudz kritizētas mūsu partijas „jaunās sejas”. ZRP jaunās sejas ir jaunas pēc piedalīšanās partijā, bet nav ne jaunas no polītiskās sistēmas izpratnes viedokļa. Vēlēšanu apgabalos startē bijušie prezidenta komandas locekļi, kā arī culvēki, kuŗi strādājuši valsts pārvaldes institūcijās un orientējas polītiskajos procesos. ZRP biedri nav nokrituši no Marsa, bet saprot, uz kurieni viņi iet un ko dara. Ar kandidātu atlasi un iztaujāšanu nodarbojās Ētikas komisija. Ja radās šaubas par kandidāta iesniegumu uzņemšanai partijā, jautājumu rūpīgi izskatīja.Tika pārbaudīti arī ziņojumi par šaubīgajiem ziedojumiem.

S. B.: Vai ZRP  ir plāns par veselības aprūpes sistēmas uzlabošanu?

S. S. K.: Zatlera prezidentūras laikā četros gados nomainījās pieci veselības ministri. Nav taisnība, ka nekas nav ticis darīts. Pieņēma grozījumus Krimināllikumā. Tas paredz sodu par tā dēvēto aplokšņu pieņemšanu. Savu pilnvaru robežās Zatlers tikās ar visiem veselības ministriem, izveidoja darba grupas, taču nevienam nav izdevies jautājumu sakārtot līdz galam. Situācija jāskata kopsakarībā ar veselības aprūpes struktūrālo reformu. Mēs varam cīnīties ar sekām, bet gudrāk būtu meklēt cēloņus. Uzbūvēja lielisku slimnīcu Krāslavā, bet trūkst pacientu. Netika noskaidrots, kuŗu novadu centros slimnīcas patiešām būtu vajadzīgas. Par to un citiem jautājumiem 2009. gada 15. septembrī prezidents Zatlers sasauca valdības ārkārtas sēdi. Ir notikusi arī traumpunktu reorganizācija. Nopietnu reformu īstenošanu apgrūtina valdību krišana un biežā ministru nomaiņa.

Viens no ZRP  polītiskās sistēmas reformas ierosinājumiem ir konstruktīvās neuzticības balsojums Saeimā. Pirms valdības gāšanas ir jābūt skaidram jaunās valdības sastāvam.Abiem balsojumiem jānotiek vienlaicīgi. Tāda norma konstitūcijā tika ieviesta Vācijā pēc Otrā pasaules kaŗa.

S. B.: Vai četros prezidentūras gados Zatlers nepamanīja valsts naudas sadalīšanu slimnīcām saskaņā ar pacientu daudzumu? Iznāk, ka veselības ministriem bijusi tikai otršķirīga loma un naudas plūsmu nosaka pavisam citi cilvēki – viņa draugi un studiju biedri?

S. S. K.: Kā jau teicu, Zatlers iesniedzis vairākus priekšlikumus veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai. Manā ieskatā augstākā līmenī tā dēvēto valsts nozagšanu jeb polītisko lēmumu nopirkšanu varētu izbeigt, Saeimā ieviešot atklāto balsojumu visu nozīmīgāko lēmumu pieņemšanā. Līdz šim valsts varas autoritāti grāvuši aizklātie balsojumi par Ģenerālprokurora un tiesnešu apstiprināšana u. c. Šajos balsojumos arī Saskaņas centram ir savi grēki.

O. C.: Vai ZRP  ir spējusi pietiekami nozīmīgā skaitā piesaistīt  nelatviešus savai organizācijai?

S. S. K.:  ZRP mērķis bija nojaukt etniskā balsojuma robežas. Tāpēc visi cilvēki, kuŗiem pieņemamas Latvijas valsts vērtības, ir mūsējie. Mūsu finanču ministra amata kandidāts ir krievs, Rīgas sarakstā ir krievs Viktors Makarovs. Arī citos sarakstos ir krievi  un citu tautību cilvēki. Rīgas sarakstā apzināti iekļāvām šos cilvēkus, lai vēlētāji zinātu, ka ZRP nav etnisku problēmu.

E. C.: VL!/TB/LNNK sarakstā trešajā vietā ir skolotāja Ludmila Sočņeva. Viņa plašsaziņas līdzekļos ir paudusi savu viedokli par polītiskajām norisēm Latvijā, sākot no Atmodas laikiem. Šobrīd viņa aktīvi komūnicē ar krievu auditoriju. Mūsu ieskatā ar vēlētājiem būtu jārunā latviski, bet Sočņevai runāt krieviski atļauts izņēmuma kārtā. Vēlme nojaukt etniskās barjeras ir vairākām latviešu partijām, un tas ir pozitīvi. Cerams, ka šo vēlēšanu rezultāti to visu nesabojās. Izmantojot izdevību, aicinu ārzemju latviešus balsot par Ludmilu Sočņevu, listē iepretim viņas uzvārdam ievelkot krustiņu. Ievēlēšanas gadījumā viņa dotu lielu pienesumu Saeimas darbā.

K. S.: Varu derēt, ka latviešu vēlētāji Sočņevu viņas uzvārda pēc novirzīs listes apakšā. Būs tāpat, kā Saskaņas centra elektorāts dara ar kandidātiem, kuŗiem ir latvisks uzvārds. No Vienotības saraksta sava uzvārda pēc tika izsvītrots lieliskais libāniešu ārsts Hosams Abu Meri.

Trimdas latviešiem un laikraksta lasītājiem es gribētu atgādināt, ka Latvijā nekad nav dzīvojuši tikai latvieši. Tiem, kuŗi gaužas, ka latviešu valoda izmirst, vajadzētu paskatīties uz lībiešiem, kaut arī viņu valodu prot tikai septiņi cilvēki. Tie cilvēki, kas te dzimuši un auguši, netaisās nekur braukt. Ir jāatrod veids, kā viņus iesaistīt valsts polītiskajā dzīvē, protams, uz latviešu valodas un kultūras pamata. Igaunijā šis jautājums ir atrisināts.

O. C.: Latvijas sabiedrībā diemžēl dominē uzskats, ka krievs ir krievs un mūžīgi būs krievs un tāpēc par viņu balsot nav nekādas jēgas.

K. S.: Latvijas vēsturē neviena cita partija nav nākusi klajā ar paceltu godīguma karogu.

O. C.: Uz balta zirga Saeimā kā jaunais spēks ienāca arī Jaunais laiks.

K. S.: Zatlera Reformu partijas nosaukums nav vērtējams citādi kā mēģinājums apiet noteikumu par kandidātu saraksta „lokomotīvēm”.

S. S. K.:Nepiekrītu tādam vērtējumam. Pasaules vēsturē ir cilvēki, kuŗu vārdi iemieso vai iekodē konkrētas lietas. Zatlers 28. maijā pirmo reizi Latvijas vēsturē oficiālā līmenī lietas nosauca īstajos vārdos. Zatlera Reformu partijas nosaukumā Zatlera vārds simbolizē virzību uz jauna ceļa sākumu.

K. S.: Plašsaziņas līdzekļos daudz rakstīja par tā dēvēto „Zatlera dīvānu” lietu.

S. S. K.: Jāsaprot, ka Latvijas Valsts prezidents ir bruņoto spēku augstākais vadonis un NATO dalībvalsts vadītājs. Tāpēc gan Rīgas pilī, gan rezidencē ir nepieciešamas speciāli aprīkotas telpas sarunu vešanai. Šīs telpas veic arī valsts reprezentācijas funkciju, jo klasificētas sarunas notiek arī ar citu valstu vadītājiem. Otrkārt, minētās mēbeles nav pirktas Valža Zatlera personiskajām vajadzībām un paliek valsts īpašumā. Treškārt, mēbeles  un cits minētās telpas aprīkojums tika iepirkts tādā veidā, kādā to ieteikušas valsts drošības iestādes. Valsts kontrole ir secinājusi, ka likuma prasības mēbeļu iepirkuma procesā ir ievērotas. Par šo iepirkumu atbildīgā persona Valsts prezidenta kancelejā bija Kancelejas vadītāja vietnieks Ēriks Ozols. Viņš turpina darbu arī šobrīd Valsts prezidenta Andŗa Bērziņa administrācijā. Lēmumu par šo iepirkumu nav pieņēmis nedz Valdis Zatlers, nedz kāds no viņa padomniekiem.

O. C.: Par kādu naudu tika izdarīti pirkumi?

S. S. K.:  Par valsts budžeta naudu.

S. B.: Vai jūsu darbošanās polītikā netraucēs jūsu vīra ekonomiskie sakari un intereses? Turklāt bija dīvains gadījums, kad jūs ar draugiem apbraukājāt Eiropu atpūšoties un tas tika pasniegts kā valstisks uzdevums un projekts.

S. S. K.: Ja „paraktos” vēl tālāk manā pagātnē, varētu atrast vēl kaut ko. Bet tāda jau ir cilvēka daba – meklēt otrā negātīvo, bet aizmirst pozitīvo, kas izdarīts divpadsmit gadu laikā. Domāju, ka nav neviena likumprojektu, kas būtu atdots vai neatdots atpakaļ parlamentā, ievērojot kādas ekonomiskās grupas vai mana vīra intereses. Visus šos gadus esmu nodalījusi valsts intereses no savām interesēm. Vairas Vīķes-Freibergas un Valža Zatlera likumdošanas darbībā jūs neatradīsit nevienu veto, kas liecinātu, ka tiek lobētas kādas ekonomiskās grupas intereses. Personiskajā dzīvē mēs diskutējam par polītiskajiem jautājumiem, par pēdējā laika notikumiem mums ar vīru ir pretēji viedokļi, taču allaž nošķiŗam darbu no sadzīves.

Jā, par to Eiropu... Atbalstīju projektu, jo tā bija laba iniciātīva un saistīta ar trimdas latviešiem. Apmeklējām tautiešus Īrijā, kontaktējāmies ar Daugavas Vanagiem. Braucu par saviem personiskajiem līdzekļiem, samaksāju viesnīcas un aviobiļetes, par to esmu jau  skaidrojusi intervijās plašsaziņas līdzekļiem. Sava atvaļinājuma laikā pievienojos grupai, kas īstenoja šo projektu. Valsts nauda tika ņemta no reklāmas budžeta, ko bija veidojuši uzņēmumi un novirzījuši šim pasākumam. Atskatoties uz šo notikumu, varu teikt ar tīru sirdsapziņu, ka neesmu tērējusi nekādu citu naudu kā vien savējo.

Jautājumi Vienotībai: veto tiesību nebūs

O. C.: Solvita Āboltiņa un Edgars Jaunups savulaik apgalvoja, ka ir sarkanās līnijas jautājumā par tiem, ar kuŗiem varētu sadarboties koalicijā. Tagad Āboltiņa saka, ka tāda līnija vairs nepastāvot.  Daļas trimdas tautiešu ieskatā Saskaņas centrs ar Ušakovu un Urbanoviču ir Krievijas Putina piektā kolonna Latvijā,  un viņi par to ir ļoti nobažījušies. Vienotībā nav skaidrības, vai sarkanā līnija, vai nav. Arī Valsts  prezidentam var rasties lielas problēmas šajā jautājumā, ja latviešu partijas to nevar saprast.

Ir arī jautājums, vai Vienotībā pašā joprojām darbojas veto princips, kad maza grupiņa bloķē kāda jautājuma izšķiršanu. Reiz trīs cilvēki no Sabiedrības citai polītikai neļāva tēvzemiešiem pievienoties Vienotībai. Ar šādiem gājieniem pēc Vienotība Rietumos ir zaudējusi populāritāti un daļu atbalstītāju.

I. R.: Vienotībā  apvienojušies cilvēki ar diezgan atšķirīgu polītisko procesu redzējumu. Ir liberālidomājoši, ir nacionāli konservātīvi, sociāldemokratiski, karjēristi – tāpat kā citās partijās. Apvienošanās notika ar mērķi izveidot vienu lielu latviešu partiju par pretspēku Saskaņas centram. Tur arī bija grupējumi, bet viņi spēja apvienoties un piesaistīt lielu krievvalodīgo vēlētāju elektorātu. 17. septembrī visu izšķirs vēlētāji, uzzināsim arī cilvēkus, kuŗi būs iekļuvuši Saeimā.  Deputātu vietu skaitu nāksies dalīt ar Zatlera Reformu partiju, un vietu būs mazāk nekā 10. Saeimā (34). Saviem vēlētājiem sakām, ka no Rīgas saraksta, par ko balsos arī ārzemju latvieši, vajag izvēlēties sešus viņuprāt viskompetentākos darbam Saeimā. Mums nav mažoritārā vēlēšanu sistēma, bet vēlētāji saka –visus polītiķus vajadzētu ierakstīt vienā listē, un tad mēs izvēlētos tos, kuŗus zinām un pazīstam. Tāpēc Vienotības deputātu saraksts ir tieši tāds. No tā, kādus cilvēkus balsotāji izvēlēsies, būs atkarīga Vienotība – vai tā būs nacionāli konservātīva vai citādi polītiski orientēta.

Solvitas Āboltiņas intervija plašsaziņas līdzekļos par iespējām koalīcijā iet kopā ar Saskaņas centru patiešām izraisīja viļņošanos partijā. Sasaucām frakcijas ārkārtas sēdi, un jautājums tika izskatīts. Nolēmām, ka partijas biedru personisko viedokli nedrīkst paust kā visu partijas biedru kopējo viedokli.

Tagad atsevišķas Vienotības daļas ir apvienojušās vienā veselā, un veto tiesības vairs nav iespējamas.

S. B.: Inguna, tu esi sava ceļa gājēja, neatkarīga domātāja un savā ziņā dumpiniece. Kāpēc piekriti vēlreiz balotēties no Vienotības saraksta? Vai tu tiešām tici, ka spēsi kaut ko mainīt partijas darbībā, ja būs „dzelzs siena” pret jebko? Vienīgais rezultāts varētu būt, ka tu pieduļķosi savu dvēseli.

I. R.:  Ja deviņu gadu gaŗumā neesmu savu dvēseli pieduļķojusi, tad mēģināšu izturēt arī turpmāk. Bet, ja nopietni, tad skaidrs, ka ērtāk un patīkamāk jau būtu atrasties līdzīgi domājošu cilvēku pulciņā. Tad es zinātu viņu domas un viņi – manas. Taču es esmu konservātīvs cilvēks un nemēdzu neko viegli mainīt savā dzīvē. Vienotībā ir daudz nacionāli domājošu cilvēku, un es justu nodevību pret viņiem, ja paliktu malā. Tāpat, ja no viņiem kāds aizietu, es justu nodevību pret mani. Ir kā Bībelē teikts: „Iesākumā bija vārds.” Gadu gaitā no maniem iesētiem vārdiem izaugušas lietas. Redzami manas darbības rezultāti. Man ir ieteikts pāriet uz Visu Latvijai!, jo tur esot man īstā vieta.

Smaidu izraisa stāsts par jaunajām sejām Saeimā. Trešā daļa  cilvēku, kas iesaistījušies Zatlera partijā, iepriekšējās vēlēšanās balotējušies no citām partijām. Pieci vai seši cilvēki bijuši oligarchu partijās. Mani arī varētu uzskatīt par „jaunu seju”, kaut arī polītikā esmu septiņus gadus. Jāpaiet ilgākam laikam, lai varētu saprast, kas ir kas, kādi ir polītiskās spēles noteikumi. Ar jauniem cilvēkiem ir vieglāk manipulēt nekā ar tiem, kuŗi sapratuši, par ko ir stāsts. Būtībā ZRP ir pilnīgi neprognozējams lielums. Latvijā vispār grūti atrast cilvēkus, kas būtu ar mieru iesaistīties polītikā, jau iepriekš sagatavoti pārbaudei ar varu un naudu. No VL! un Vienotības ir aizgājuši cilvēki, kuŗi nav izturējuši šo pārbaudījumu. Tāpēc mēs esam daudz vairāk prognozējami un Latvijai noderīgāki.

S. B.: Ko darīsit, ja kāds jūsu cilvēks nebūs izturējis Saeimas eksāmenu un kaut kur paklupis?

E. C.: Palūgsim viņu aizstāt ar citu.

I.R.: Vienotība jau tā ir darījusi – tagad vairs nekandidē ne Mūrniece, ne Kampars.

K. S.: Vienotības biedri plēšas savā starpā, partijas iekšienē nav vienotības, kaut arī atsevišķās partijas tagad sanākušas kopā.

Kāds vārds par korupciju

E. C.: Rīgas domes iepriekšējā sasaukumā es vadīju pretkorupcijas komisiju. Vienu otru gan pieķēra, diemžēl par maz. Tad prese Rīgas domes vadībai klupa virsū par korupciju. Taču drīz vien šo komisiju... likvidēja. Tagad kungi sēž tajās pašās vai augstākās vietās. Līdz ar jaunās domes ievēlēšanu neviens vairs  neinteresējas par korupcijas jautājumiem. Privātā sarunā ar profesionāļiem uzzināju, ka stāvoklis šajā jomā ir pasliktinājies, taču visi ir apmierināti. Prese par to neraksta, mēs esam ieguvuši „labāko pilsētas galvu”, kāds jebkad ir bijis. Daļai latviešu arī ir  tādi paši uzskati.

S. B.: Ušakovu virsotnē uznesa arī atļauja pensionāriem bez maksas braukt sabiedriskajā transportā.

E. C.: Mani bažīgu dara doma, ka pēc vēlēšanām mēs varam iegūt arī „labāko” valdību Latvijā. Zināt jau, ko saka Saskaņas centrs: neievērosim budžeta defisitu, starptautiskos aizdevējus pasūtīsim vienu māju tālāk, tērēsim līdzeklus, attīstīsim ekonomiku saskaņā ar Džona Keinesa liberālo teoriju. (Šis speciālists iesaka ekonomiskās grūtības atrisināt, tērējot vairāk naudas, nevis savelkot jostu ciešāk. – Red.)   Kaimiņvalstī Baltkrievijā par batjku (tētuku)  dēvētais prezidents Lukašenko sekmīgi attīsta traktoru ražošanu, ir vairākas reizes devalvējis savu naudu – rubeli. Līdz ar to ir tikai viena valsts, no kuŗas šādā situācijā var dabūt aizņēmumu.

K. S.: Tāpēc jājautā visiem trim partiju pārstāvjiem: kad Latvijas valsts sāks vērsties pret šādu polītiku?

E. C.: Tāpēc ir skaidrs, ka šo partiju nedrīkst laist pie varas grožiem. Ja jau vieni apgalvo, ka mēs esam antisemīti, citi atradīs vēl kaut ko vai kašķēsies savā starpā, tad var pienākt brīdis, ka visas partijas, izņemot mūs, 17. septembŗa naktī vai 18. septembŗa rītā stāvēs rindā pie Saskaņas centra durvīm un lūgsies, lai ņem koalicijā.

K. S: Ir saprotams, kāpēc VL!/TB/LNNK nevar iet vienā koalicijā ar saskaniešiem. Tā būtu partijas nāve. Bet, ja SC Saeimā iegūs apmēram  30 vietas, tad tas būs zilonis polītiskajā laukā un viņu nevarēs ignorēt. Un tad radīsies jautājums, vai koaliciju varētu izveidot bez tiem, kuŗi bijuši viskorumpētākie iepriekšējā Saeimā.

Tas ir mans jautājums visiem diskusijas dalībniekiem. Par korupciju Latvijā polītiķi nedomā nemaz.

Pēdējos sešos mēnešos Vienotība ir izlikusies, ka tai nav absolūti nekādu problēmu par to, ka Latvijas ekonomikas ministram ir slepens līgums ar slepenu uzņēmēju par slepenu jomu. Nekas netika teikts par Silvas Bendrātes slepeno līgumu ar Lembergu. Savukārt Zatlera Reformu partijai ir problēma, ka Zatlers apsolīja, bet neko nerisināja, lai atrisinātu jautājumu par korupciju medicīnā – „maksājumus zem galda”. Un tad vēl prezidenta rezidences dārgie dīvāni... To visu vērojot, ir brīnums, ka pagaidām vēl Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojs nav pilnīgi iznīcināts. To gan centās ar paša priekšnieka Vilnīša rokām izdarīt.

E. C.: Ja konstatējām, ka visas Latvijas polītiskās partijas ir korumpētas, tad latvietim neatliek nekas cits, ka balsot par to partiju, kas nav korumpēta. Kārļa Streipa pārmetumi būtībā ir vietā. Droši vien tā tas ir. Mūsu partijas „aizdomīgie” cilvēki ir aizgājuši prom, bet arī pie palicējiem var šo to atrast. Nav jau tā, ka visi ir godīgi un tīri.

Kā jau iepriekš teicu, plašsaziņas līdzekļi savulaik „purināja” Rīgas domi un daudz cieta toreizējais pilsētas galva Jānis Birks. Cerēju, ka kaut kas līdzīgs notiks arī tagad – ka komplektā „ņems priekšā” Ušakovu un Šleseru. Bet nekā. Pēc manām domām, SC nedrīkstētu dot aprūpē Labklājības un Veselības ministriju. Ja nu tomēr dod, tad SC jādod arī Finanšu ministrija, kas kontrolētu lielos tēriņus. Ir arī līdzekļu nozagšanas risks.

I. R.: Tas ir maigi teikts. Saskaņas centrs ir bloķējies ar ZZS un piedalījies nekrietnos balsojumos.

10. Saeima ir vēsture. Kā dzīvosim tālāk?

K. S.:Manuprāt, ir neprāts teikt – nekādā ziņā neiesim kopā ar Saskaņas centru. Sliktāk būtu atkal pie teikšanas laist zaļos zemniekus.  Ir pierādījies, ka viņiem godīgums ir svešs jēdziens. Viņu lielais krusttēvs ir Aivars Lembergs. Protams,  Saskaņas centra aprūpē nevar nodot Ārlietu, Finanču, Ekonomikas un Izglītības ministriju. Bet, ja viņi tik ļoti sakās atbalstām sociālos jautājumus, tad kāpēc viņiem neatdot  mūžīgi „nelaimīgo” Veselības un Labklājības ministriju?

S. B.: Šo ministriju aprūpe ir SC plānos, tiek meklēti ministri.

K. S.: Tautas nobalsošanā deputātu darbavietu – Saeimu atbalstīja ļoti niecīgs iedzīvotāju skaits. Tas nav normāli. Ko varētu darīt, lai celtu Saeimas prestižu? Nav nekas dzirdēts korupcijas jautājumā. It kā bija priekšlikums Saeimā atjaunot Pretkorupcijas komisiju.  Iepriekšējā Saeima to nolikvidēja vienā no pirmajām sēdēm. Manā ieskatā Latviju pametuši tik daudz iedzīvotāju tāpēc, ka netic valsts pārvaldes sistēmai.

O. C.: Izbraukušo ekonomisko bēgļu skaitu neviens precīzi nezina. Stasta, ka apmēram 400 tūkstoši, bet, ja atskaita nost krievus, tad patiesībā varētu būt ap 200 tūkstošu. Tie ir cilvēki, kuŗiem līdzšinējās Latvijas valdības nav varējušas  nekādā veidā piekļūt. Viņi pametuši valsti, jo ir sarūgtināti par šeit notiekošo. Ja salīdzina Rīgu ar pārējo Latviju, tad dzīves standarts Rīgā ir tāds pats kā Čechijā, citur – kopumā zemāks nekā caurmērā Bulgārijā. Tas ir nožēlojams stāvoklis, kas izraisījis šo emigrācijas vilni. Emigrantus neviens nav spējis savākt kopā. Ārlietu ministrijai vajadzēja būt tai instancei, kas rūpējas par tautiešiem ārzemēs, bet nekas netiek darīts.

S. S. K.: ZRP ir konkrēts priekšlaikus – Saeimā visiem balsojumiem jābūt atklātiem, arī tiem, kuŗi tagad ir aizklāti. Pašreiz ir tā, ka Saeimas deputāts nebalso savā vārdā, bet tā, kā norādīts frakcijā. Vēlētājiem ir tiesības zināt, kādās pozicijās ir deputāti, kāds ir viņu balsojuma motīvējums.

Otrs jautājums ir par deputātu imūnitāti. Tas arī bija pēdējais piliens Rīkojuma Nr.2 izsludināšanas sakarā. Mūsu ieskatā jautājums par deputātu kratīšanu un citu izmeklēšanas darbību veikšanu jāizlemj profesionāļiem, Augstākās tiesas tiesnešiem,  nevis deputātiem. Aizklātie balsojumi un deputātu imūnitāte ir demokratijas instrumenti, kas radušies Rietumu pasaulē, lai aizsargātu opozicijas deputātus no nepamatotas vajāšanas par viņu uzskatiem. Pie mums  šie instrumenti tiek izmantoti ačgārni, lai piesegtu konkrētu interešu lobēšanu vai pat atriebību tiesu varas amatpersonām par konkrētiem lēmumiem. Tiesu varas neatkarību tas skaŗ vistiešāk. Tiesnesim, kas virzās pa savas karjēras kāpnēm, katrā posmā jāiet uz Saeimu pēc balsojuma. Tas ir tiesu varas apdraudējums.

I.R.: Man, kultūras pārstāvei, juridiskie mechanismi šķiet pārāk piezemēti. Manuprāt, mūsu sabiedrībai pietrūkst morāli ētisko imperātīvu kaut kādai vērtību sistēmai.

Bībeles desmit baušļiem varam pielikt klāt vēl kaut ko labu. Kultūras un mākslas misija būtu iedzīvināt tos morāli ētiskos imperātīvus, kas mums ir zuduši. Līdz ar to varētu iztikt bez jebkāda juridiska akta. Piedaloties 2002. gada diskusijā „Milžu cīņas”, pretendējot uz kultūras ministres amatu, teicu vārdus, kas šobrīd kļuvuši vēl aktuālāki. Cinisms, visatļautība, morāles un ētikas normu ignorēšana, kas šobrīd valda pasaulē, skaidri uzrāda, ka nevis augstās technoloģijas, nedz likumu grēdas neko vairs nespēj ne nosargāt un glābt. Aizsardzība var nākt tikai no cilvēka paša, no iekšpuses, no sirds. Bet sirdi uzrunā izglītība un kultūra. Kā mūsu ķermenim ir nepieciešama dienišķā maize, tā mūsu dvēselei un garam – kultūra un izglītība. Tāpēc garīgo vērtību radīšanai, saglabāšanai un pieejamībai jāiegūst cits, īpašs statuss Latvijas prioritāšu hierarchijā. Šobrīd tas ir polītisks jautājums, kas jārisina visas valsts līmenī. Kultūra ir nevis krāšņa broša pie valsts uzvalka, ko piesprauž svētkos, bet ikdienas nepieciešamība. Kultūras ministrijas uzdevums ir panākt, lai kultūra būtu ne tikai elitāru grupu intelektuālas rotaļas, kā tas palaikam notiek Latvijā. Kultūrai jāpavēršas ar seju pret cilvēku, kļūstot par mierinājumu, atbalstu, par labā un patiesā apliecinājumu.

Kultūrai, izglītībai un mākslai ir liela loma morāli ētiskā imperātīva uzturēšanā sabiedrībā. Ja tas tiktu iedzīvināts, ja likumi būtu ierakstīti mūsu sirdī, tad nebūtu vajadzīgi daudzie likumi, par ko runāja Sandra Sondore-Kukule.

K. S.: No tavas mutes Dieva ausī, bet tas bija skaists Jaunā laika kandidāta paziņojums, īpaši pirmais teikums. Bet, kad Repše tika pie varas, pirmais darbs, ko viņš izdarīja, bija algu paaugstināšana. Pēc tam viņš paziņoja, ka nav labu latviešu kinofilmu.

I. R.: Tas ir mīts, kas man jāklīdina. Atceros to Ministru kabineta sēdi, mums steidzīgi bija jāpieņem 2003. gada budžets. Pirmo apsprieda Kultūras ministrijas budžetu. Tam ir vairākas sadaļas. Kino bija izdalīts atsevišķi. Vienīgais, ko Repše pajautāja, kāpēc kino apakšprogrammā izdalīts atsevišķi no kultūras bloka, kuŗā ietilpa teātŗi, mūzeji, koncertzāles utt. Vēlāk plašsaziņas līdzekļos tika nepareizi atspoguļots šis notikums.

E. C.: Man jākliedē cits mīts. Kad paaugstināja algas, strādāju Vides ministrijā par valsts sekretāra vietnieku. Mana alga bija ievērojami lielāka par ministra algu.

I. R.: Ministra alga toreiz bija 600 latu. Varēja saņemt dažādas piemaksas.

E. C.: Tāpēc pamatots bija lēmums, ka ministra alga jāpaaugstina.

K. S.: Jums ir taisnība, taču vai ar algu paaugstināšanu Repšem bija jāsāk darbs?

Par plašsaziņas līdzekļiem. Pēdējā laikā pat Diena kļuvusi par Saskaņas centra ruporu. Kādā komentārā ir teikts - ja nelaidīsim SC pie valdīšanas, tad būs ļoti slikti.

S. S. K.: Viss mērķtiecīgi tiek pavērsts pret konkurentiem, apejot vēlēšanu ierobežojumus. Arī sabiedriskajā televīzijā  diskusiju līmenis ir ļoti zems.

I. R.: Nolasīšu mazu citātu no Reinharda Selema grāmatas „Izlūkdienests kaŗš”,  kas izdota Maskavā 2004. gadā. Citāts: „Lielākā māksla ir salauzt pretinieku bez kaŗa darbības, tāpēc noārdiet visu labo un vērtīgo pretinieka valstī. Iesaistiet valdošās aprindas nelikumīgā darbībās, graujiet viņu pozicijas un reputāciju, pakļaujiet publiskām ķengām pavalstnieku acīs. Izmantojiet sadarbību pat ar neliešiem. Visiem līdzekļiem traucējiet valdības darbībai. Izplatiet konfliktus un nesaskaņas pretinieka zemē, sanaidojiet jaunatni ar vecākiem, visādiem līdzekļiem ārdiet ierīces, apgādi un kārtību. Diskreditējiet vecāku tradicijas un dievus, neskopojoties ar piedāvājumiem un dāvanām ziņu un to piegādātāju pirkšanai. Netaupiet naudu un solījumus, jo tie nes augstas dividendes.”

Acīmredzot mūsu žurnālisti īsteno kāda gudri izstrādātu scenāriju, vai arī viņiem tas tā pašiem no sevis izdodas? Vakarā skatos televīziju un salīdzinu pārraidēs atspoguļoto ar to, ko pati esmu piedzīvojusi klātienē. Piedzīvotais un redzētais atšķiŗas kardināli. Tā rodas mīti, līdzīgi tam, kādu minēju par Repši, - ka viņš iznīcinājis Latvijas nacionālo kino. Pilnīgi tukšā vietā tiek uzpūstas leģendas. Rodas paviršība, seklums un lētums.

E. C.: Arī man ir „rozīnīte” šajā jautājumā. Ir tāda grāmata: Aleksandrs Bergs un Jāns Sēderkvists  „Netokratija” , izdota Latvijā  2005. gadā, ārzemēs agrāk. Lūk, ko viņi saka:

Mediju stratēģija cīņā ar valsti ir veidota ap izdomājumu „Vēlētāji nicina polītiķus”. Mīta kodols ir doma, ka vēlā kapitālisma sabiedrība vidusmēra iedzīvotāju ievēlētus polītiķus uztver kā korumpētu blēžu grupu, kas uz  vēlētāju nodokļu maksātāju rēķina iedzīvojas un apzināti nepilda uzdevumus, kuŗu risināšanai ir ievēlēti. Katrai nācijai ir pašas kultūrai atbilstoši šī mīta varianti. Visās valstīs uzskata, ka polītiķi pārkāpj vissvētākās kultūras vērtības. Piemēram, Amerikā polītiķi ir laulības pārkāpēji, Eiropā viņi iesaistās blēdībās ar kreditkartēm un vēlēšanu rezultātu viltošanā un nodokļu nemaksāšanā.

Tātad, ja var ticēt plašsaziņas līdzekļiem, pilsoņi riebumā novēršas no polītiķiem. Problēma ir tāda, ka šis apgalvojums piepildās pats no sevis. Nemitīgi runājot par iedomāto nicinājumu pret polītiķiem, plašsaziņas līdzekļi radījuši  mediju fainomenu, kas ar savu eksistenci vien uzkurina nepieciešamību pēc šokējošām ziņām.

Par iespējamo koaliciju: kā sastiķēt 51 balsi?

I. R.: Kādu koalīciju varētu uzskatīt par ideālu? Nevajadzētu saukt palīgā Saskaņas centru, bet valdību veidot visām trim latviskajām partijām – Vienotībai, VL!/TB/LNNK un ZRP. Patīkami, ka laika gaitā vislatviešiSaskaņas centru. kļuvuši par prognozējamiem partneŗiem. Sarežģītāk ir ar Zatlera Reformu partiju. Zatlera vārdu partijas nosaukumā var dažādi tulkot. „Pareizi” izrunāt to prot dažādi demagogi. Pirms Saeimas atlaišanas ierosinājuma prezidents Zatlers tikās ar Saeimas priekšsēdi Solvitu Āboltiņu un Ministru prezidentu Valdi Dombrovski. Uz viņiem tika izdarīts spiediens veidot valdību kopā ar

O. C.: Beigsim diskusiju uz optimistiskākas nots. Cik vietu katra partija cer iegūt 11. Saeimas vēlēšanās?

I. R.: Vienotībai bija 34 vietas, tagad nāksies dalīties ar Zatlera Reformu partiju. Varam varbūt cerēt uz 20 vietām.

S. S. K.: Esmu māņticīga un tāpēc atturēšos prognozēt. Protams, ZRP ir mērķis iegūt pietiekami plašu pārstāvību Saeimā, lai varētu īstenot mūsu plānus. Pietiekami būtu 51 balss, taču Latvijas apstākļos tas nav reāli. Varbūt tiks 20 vietas. Laikam nāksies elektorātu dalīt ar Visu Latvijai!. Iespējams, kādas balsis iegūsim no ārzemju latviešiem. Viņi ir vīlušies Vienotībā un tagad domā, par ko atdot balsis. Varbūt kāda balss nāks no tiem vēlētājiem, kas iepriekšējās vēlēšanās nobalsoja par Saskaņas centru, jo viņiem nebija alternātīva piedāvājuma.

I. R.: Iepriekšējās vēlēšanās tika pieļauta nepiedodama kļūda, kad, veidojot Dombrovska valdību, koalicijā neiesaistīja nacionālo apvienību.

E. C.: Neesam neko prognozējuši. Varu tikai minēt savu izdomāto skaitli. Ceram uz vairāk vietām, nekā ir pašreiz.

S. B.: Par iespējamo koaliciju. Labākais variants  būtu ZRP + Vienotība + Vl!/TB/LNNK. Sanāktu 51 balss.  Bīstami ir Saskaņas centrs+ ZZS. Tad nav skaidrs, kas notiks ar Vienotību. Vienā variantā iznāk 51 balss ar Saskaņas centru, citā variantā – 51 balss bez Saskaņas centra.

Visu izšķirs vēlētāji.

Nobeigumā laikrakstu Laiks  un Brīvā Latvija galvenā redaktore Ligita Kovtuna pateicās diskusijas dalībniekiem par aktīvo piedalīšanos un viedokļu apmaiņu un aicināja 17. septembrī visiem iet uz 11. Saeimas vēlēšanām.

PUBLIKĀCIJU SAGATAVOJUŠI PĒTERIS KARLSONS UN OJĀRS CELLE

www.laiks.us