Bultas lidojums

Žurnāls "Māksla", 2001. gads Nr. 5

Raksta skenētā versija (PDF)

"Pēc trim dienām vai nu jums galvā būs kronis, vai arī tā ripos," Rīgas astoņsimtgades svinību priekšvakarā viņai teica viens no pilsētas domes vadītājiem. Šāds "uzmundrinājums" pirms izšķirīgajiem notikumiem papildināja gadiem ilgušo neizpratni, neuzticību, apvainojumus, palaikam pat vajāšanu, ko no politiķiem un diemžēl arī preses vajadzēja izbaudīt aģentūras "Rīga 800" ģenerāldirektorei. Nelabvēļi kļūdījās. Talantīgi iecerētie un spoži organizētie tautas svētki simboliskajā gadsimtu mijas dienā dāvāja pilsētai pacilājošu labestību. Izrādījās, ka prieks, ko izjūti, skatoties, klausoties, dziedot un dancojot, vienkārši klīstot starp tādiem pašiem priecīgiem cilvēkiem, tavs prieks, saplūstot ar viņējo, ceļ tevi augšup. Šķiet, ka pirmo reizi jaunās neatkarības desmit gados tauta pēc barikāžu dienu dramatiskās vienotības šai dienā sajuta jaunu kopību. Kopību priekā.
Tiekoties ar svētku virsvadītāju Ingūnu Rībenu, mēs nolēmām vairīties no jebkura pārskata par Latvijas vēsturē lielāko multikulturālo akciju, kas todien izvērtās Rīgas ielās, un neminēt arī daudzpusīgās kultūras programmas, kuras galvaspilsētā tika īstenotas četru gadu garumā. Karelam Čapekam ir jokainu stāstu krājumiņš "Kā to dara?" (kā taisa avīzi, kā uzņem filmu u.tml.). Sergejam Eizenšteinam kāds students esot pavaicājis: "Kā kļūt par Eizenšteinu?" Mūs interesēja līdzīgi jautājumi. Kas tas ir - atbildība par norisi, kurā iesaistās miljons cilvēku? Kur tai smeļas spēkus? Kāda ir dvēseles maksa par panākumu? Sarunu sākot, lūdzām atcerēties, kā to dienu pavadīja pati INGŪNA RĪBENA.

TĀ DIENA

Piecēlos agri. Pēc spirgtā lietutiņa rīts bija ārkārtīgi svaigs. Apstaigāju lielāko daļu pilsētas centra. No astoņiem līdz deviņiem Latvijas radio tiešraidē stāstīju par gaidāmo svētku norisēm, devu dažādus praktiskus padomus. Un tad pateicu pašu galveno. Es teicu: "Mēs būsim lieli un mazi, veci un jauni. Un visi esam cienīgi brīnišķi justies šajos svētkos. Lai tas notiktu, lūdzu, cieniet cits citu!" Tas, kas tai dienā notika, izvērtās ne tikai savstarpējas cieņas, bet arī savstarpējas mīlestības brīnumā. Mēs godājām un cienījām visas paaudzes, kas Rīgā dzīvojušas, un tās stāvēja mums klāt. Latvieši mīlēja krievus un ebrejus, un poļus, un vāciešus, un zviedrus, un visus, kas bija atbraukuši. Tieši tāpat viņi mīlēja mūs. Tas noteikti nepazudīs kaut vai enerģētiskajā lādiņā, ko cilvēki ieguva tajā dienā…
Tad es iznācu no Radio, apstaigāju Doma laukumu, devos uz Daugavmalu, nogāju gar pili, paskatījos, kā viss bija ar ozola vītnēm izrotāts. Man šķita, ka pilsēta kā sakopta viesistaba gaida savus viesus. Un ka arī cilvēkiem vajag just, ka Rīga viņus gaida. Kaut kas tāds bija gaisā, visapkārt, man pāri. Es biju tikai tāda maza cilvēciska vienība. Bet man patiesi likās, ka šīs daudzās paaudzes un vēstures liecinieki - Doms un Pēteris, tie, kas svinēja savu dzimšanas dienu, - ka viņi gaidīja.
Pēc tam atlikušo dienas daļu biju aģentūrā. Ar rāciju, ar telefoniem, ar visu iespējamo informāciju. Vienbrīd man piezvanīja premjers Andris Bērziņš. Viņš teica, ka ir izstaigājis divās trīs stundās visu centra teritoriju, ka cilvēki priecājas, ka tas pasākums ir jauks, brīnišķīgs, tad pavaicāja: "Un ko tu dari?"… Bet… Jā, mani tai dienā nepameta apziņa, ka es "nesu atbildību". Zinu, ka latviski tā nesaka, bet "just atbildību" nav tas. Jo, Dieva vārds, es tai dienā nesu atbildību kā krustu Golgātā. Vienīgā īstā atbildība, ko līdz tam biju nesusi, ir atbildība par bērniem. Un tā diezgan monumentāli - divreiz dvīņi iznēsāti. Bet šoreiz slogs bija nesalīdzināms - atbildība par visiem cilvēkiem ielās. Nu jā… Un uz Bērziņa jautājumu es atbildēju: "Sēžu un raudu." "Kāpēc," viņš atvaicāja, "viss taču notiek tik lieliski." Arī Austrālijas goda konsule Ilze Radziņa man zvanīja un teica: "Ingūn, tā diena iet kalnā! Bet kas notiek ar tevi?" Patiesībā es visu to dienu raudāju ik pa brīdim. Vai nu tā bija psihofizioloģiska reakcija uz drausmīgo slodzi, vai arī radās vajadzība pēc kāda atsvara priekam, kas valdīja pilsētā. Un vēl tā diena man rādījās bezgalīgi gara. Četrus gadus laiks bija skrējis kā negudrs. Dienām mūžīgi pietrūka stundu, bet darāmā - vēl pārpārēm. Šī diena ritēja pilnīgi citā dimensijā. Kad man šķita, ka pagājušas kādas trīs stundas, pulkstenis rādīja, ka piecpadsmit minūtes. Starp citu, nākamajā rītā man iepriekšējās dienas norises likās iegrimušas jau tālā pagātnē, kurā laika plūduma mērogs bija pilnīgi izjaukts, un, vakaram tuvojoties, tā gaita kļuva vēl gausāka un smagāka.
Visu dienu es nezināju, kur būšu vakarā. Austrāliešu pirotehniķu vadītājs man bija ieteicis noskatīties uguņošanu no Doma baznīcas torņa. Aģentūras darbinieki nolēma doties uz Daugavmalu, uz lielo skatuvi pie pils. Tur bija jāiet jau laikus, divas trīs stundas iepriekš. Bet man pēkšņi uznāca sajūta, ka pēc šīs garās dienas, kas bija pavadīta starp cilvēkiem, kuri nāca un gāja, ar kuriem bija nemitīgi jārunā, ir nepieciešama vientulība. Es iedomājos par Doma dārzu. Piezvanīju baznīcas direktorei Astrīdai Pantelei, un, kā par brīnumu, viņa tur bija. Sarunājām, ka viņa mani ielaidīs. Noskatījos uz vīru un mazajām meitenēm, nodomāju, ka viņas jau paaugušās un gan jau izdzīvos bez manis… Pat tagad man ir smagi to atcerēties. Un neizdodas atstāstīt. Varbūt arī nevajag. Bet patiesībā tas mirklis bija ļoti nopietns…
Doma dārzs izrādījās tieši tāds, kādu to biju iztēlojusies, it kā gara acīm iepriekš redzējusi. Pilnīgi tukšs. Apkārt - četras melnas sienas. Un tumši zilas debesis virs galvas. Es zināju, ka pēc kāda laika man būs jāuzkāpj tur augšā, tornī, lai redzētu, kas notiek Daugavmalā un vajadzības gadījumā rīkotos. Protams, mēs bijām iepriekš pārdomājuši, ko darīt vissarežģītākajās situācijās, ieskaitot varbūtējas provokācijas, kaut kur ievietotus spridzekļus un tā tālāk, un tā tālāk. Es nevienu mirkli nedomāju, ka tā būs. Patiesībā visā tai smagajā dienā man nebija blakus domu. To var salīdzināt ar bultu, kas izšauta no loka. Tu viss esi kustībā. Kustībā uz mērķi. Nav vietas pieļāvumiem, ka tūdaļ var sākties masu nekārtības vai kas tamlīdzīgs. Bet nedrīkst arī nodomāt: re, cik labi, viss jau būs labi. Jo bulta vēl nav sasniegusi savu mērķi. Līdz ar to - šādu domu nav. Ir tikai lidojums. Lidojums kā ticība…
Tātad es sēdēju Doma dārzā ar apziņu, ka man drīz būs jāceļas un jākāpj baznīcas tornī. Un es pilnīgi noteikti zināju, ka to izdarīt nespēšu. Sāpēja sirds. Cik stipri vien var sāpēt. Kā likteņa klauvējiens. Kas būs lemts, tas arī notiks… Atkal nezinu, cik laika pagāja, kad Doma direktore man ielika klēpī mazu melnu lūgšanu grāmatiņu un teica: "Lasi!" Bija jau tumšs. Cik spēju, sasprindzināju redzi, tomēr lasīt nevarēju. "Tēvreizi" zināju no galvas. Skaitīju ilgi. Tad palūkojos debesīs un ieraudzīju trīs baltus putnus, kas laidās pāri Doma dārzam. Tā kā Brīvības pieminekļa zvaigznes - tik precīzā vienādmalu trīsstūrī izkārtojušies. Turklāt spilgti balti, it kā kāds tos no apakšas ar prožektoru izgaismotu. Vai tā bija zīme? Katrā gadījumā tas bija lūzuma mirklis, kad sajutu, ka esmu izdzīvojusi, spēju dziļi ievilkt elpu un arī uzkāpt tornī.
No augšas redzēju, ka viss ir daudzmaz kārtībā. Iespējams, kādu pusstundu pirms uguņošanas pamanīju, ka Daugavā vēl pārāk daudz peldošu objektu. Sazvanījos ar drošības struktūrām, un tie drīz tika izgaiņāti. Bet pirms pašas svētku kulminācijas nāca pēdējais trakais mirklis. Uz diviem kuģīšiem - "Jūrmala" un "Misisipi" bija savākti Latvijas slimie bērni, patversmju un bāreņu namu iemītnieki. Pēkšņi viens no maniem mīļajiem bērnu kuģīšiem nostājas pie pils tieši priekšā tālvadības līnijai uz viesnīcas "Radisson SAS" 203. numuru, pa kuru jānāk komandai pirotehniski muzikālā priekšnesuma sākumam. Eksistēja arī rezerves nodrošinājums, bet šī bija visprecīzākā līnija. Pa mobilo tālruni kuģīti sazvanīt nav iespējams. Izšķirīgais brīdis tuvojas. Ko darīt? Tie, kas ir lejā, krastmalā, māj ar rokām, lai kuģītis pabrauc nost, bet no tā klāja, domājot, ka tiek mīļi sveikti, priecīgi māj pretī… Viss nokārtojās it kā pats no sevis. Kuģīti uz vanšu tilta pusi panesa straume, līnija atbrīvojās, un precīzi pēc plāna 18. augustā pulksten 23 un 34 minūtēs gaismas un skaņas uzvedums sākās.
Lai gan tai mirklī es sapratu, ka to apturēt vairs nespēj nekas, ka laika apstākļi ir vienkārši ideāli, tomēr atbrīvoties no šīs dienas sasprindzinājuma un baudīt, kā, es ceru, to izbaudīja visi pārējie, man neizdevās. Kad uguņošana beidzās, kāds man piezvanīja pa rāciju, šķiet, tas bija mūsu jurists, un jautāja: "Nu, kā?" "Pavisam normāli," atbildēju. Es biju tik sausa. Es biju nekāda.

Vēl jau mūs visus gaidīja ļoti atbildīgs posms. Lai cilvēki Doma laukumā neizveidotu "korķi". Lai tie, kas ir Daugavmalā, varētu mierīgi izklīst. Mēs pašā svētku priekšvakarā bijām pieņēmuši lēmumu uz lielā ekrāna pie pils vēlreiz nodemonstrēt visas 33 dažādajām rīdzinieku paaudzēm veltītās filmas. Lai tiem, kas uzreiz netika mājās, nerastos stress, neapmierinātība. Balle Doma laukumā tika pārcelta par stundu vēlāk. Un, lai gan vēl man nācās saņemt nepatīkamu ziņu par problēmām Rīgas stacijā ar vilcieniem, tomēr galu galā viss šai dienā - jāpiekrīt Guntaram Pupam - tādā Augstākā Virsvadībā laimīgi atrisinājās.

IZREDZĒTIE

Kad es saņēmu uzaicinājumu piedalīties konkursā uz aģentūras - tolaik biroja - "Rīga 800" vadītājas vietu, atrados slimnīcā - bija apslimis viens no lielajiem dvīņiem. Viņa gultas kājgalī uzrakstīju pieteikumu, kuru noslēdzu ar sekojošiem vārdiem: "Visskaistākais rotājums jebkurai pilsētai un arī Rīgai tās svētkos būtu priecīgi cilvēki ielās. Un, ja viņiem līdzās vēl atrastos bērni, kas ļautu cerēt, ka Rīgai būs arī 900. jubileja, tad vairāk neko mēs vēlēties nevarētu." Kad pēc neilga laika atkārtoju šo domu kādā diplomātu saietā, pāris vēstnieku sejās pamanīju augstprātīgi nicīgus smīnus: ko tā sieviete tur runā, kas tās par sievišķīgi iracionālām kategorijām - priecīgi, smaidīgi. Bet būtībā tas ir tas, kas notika. Tikai toreiz ne man, ne kādam citam vēl nebija nojēgas, kā to panākt, kā jubileja jāsvin. Tiesa, politiķiem, kuru pārraudzībā mums vajadzēja darboties, gan viss bija skaidrs: Rīgas jubileja notiks "BT1" vecajā zālē, Raimonds Pauls sarakstīs mūziku, Rolanda Zagorska režija, Ivars Kalniņš pasākumu vadīs, vieta blakus mēram maksās tūkstoš dolāru un tad jo tālāk no mēra, jo lētāk. Mārketings. Ja manā vietā būtu kāds normāls cilvēks, kas respektē augstākstāvošu personu viedokli, viss tā arī varēja beigties. Es pat ļaunākajos murgos to nespēju iedomāties kā VIP koncertu 800 īpašajiem cilvēkiem. Ka mēs rīkosim svētkus nevis visiem, bet kādai saujai "izredzēto". Tas ir amorāli savā dziļākajā būtībā, visas spalvas saceļas pret to, cik tas ir amorāli.
Ar fantastisku komandu, ko man izdevās savākt, un daudziem gaišiem radošajiem cilvēkiem, kuri ap mums sapulcējās, līdztekus četru gadu programmu īstenošanai izstrādājām arī tautas svētku norises koncepciju. Man kā arhitektei bija skaidrs, ka tie nevar iekļauties vienā laukumā, pat ne trīs laukumos. Tāpat nebūtu pareizi sadalīt svinību norisi pa dažādām pilsētas vietām - stadioniem un tamlīdzīgi - izpaustos atšķirtība un nepietiekams mērogs. Gribējās, lai cilvēki justu, ka svētki risinās līdz horizontam, - lai kur tu ietu, - tie turpinās. Savstarpēji vienotā dažādu norišu daudzveidībā. Un visur notiek viss vienlīdz labs. Kad vienojāmies, ka svētkiem jānorit pietiekami plašā pilsētvidē un arī izvērstā laika dimensijā, atradās īsta pērlīte - Uģa Brikmaņa ideja: 800 minūtēs izdzīvot 800 gadus. Tik vienkārša ideja, ka gandrīz vai ģeniāla. Sumināt jubilāri Rīgu visā tās mūža garumā un bagātībā. Kad ar gatavu projektu atnācām uz Rīgas domi pirms budžeta apstiprināšanas, šo projektu neviens nesaprata. Izstāstījām par daudzajām vietām, par iecerētajām norisēm, rādījām laukumu skices un datorizdrukas, paskaidrojām, kā viss kulminēsies krāšņajā uguņošanā. Taču sastapām pilnīgu iztēles trūkumu. Mums teica: "Dziesmu svētki - jā, to saprotam, teātra izrāde, kinoseansi - jā, zinām. Bet tomēr - kas tur īsti būs?" Un pēkšņi pavaicāja: "Vai vismaz Madonnu jūs varat uzaicināt?" Es tanī mirklī nodomāju: "Nu kaut vai dresētu mērkaķi!" Ja atļauj īstenoties tam grandiozajam projektam, ko esam iecerējuši, tad - vai nu dienu vēlāk, vai kad, vai Madonna vai kāds cits - tas jau neko vairs nevarēs samaitāt. Un, ja šāda nodeva ir nepieciešama, lai lielo projektu izkustinātu no nāves punkta, nu lai tā būtu. Prese mūs par to Madonnu izsmērēja gar sienām. Un labi vien bija, tas palīdzēja no šīs, maigi sakot, ne sevišķi vajadzīgās sadaļas atteikties. Starp citu, tagad man nav žēl, ka netika īstenots arī "Aīdas" lieluzvedums Mežaparkā. Laikam jau atkrita tās lietas, bez kurām varēja iztikt, un bija lemts notikt tam, kas bija absolūti nepieciešams. Un notika tas, ko es uztveru kā brīnumu.
Neskaitāmi cilvēki, kas piedalījās šajos tautas svētkos, apliecināja, ka viņi visi ir izredzētie. Izredzētie dzīvot šeit un šajā laikā. Šai milzu masā katrs apliecināja apziņu, ka tu esi tikpat izredzēts kā viņš. Neviens necentās pagrūst otru, lai pats labāk redzētu. Tā tolerance, kas todien valdīja Rīgas ielās, ir gluži vai apbrīnojama. Pat krievu interfrontes tantes ar zelta zobiem, kuras "Rīga ēd" teritorijā pienāca pie aktiera Andra Bērziņa "Austrumu robežas" ar sarkanām neļķēm un dziedāja "Katjušu", bija pārlaimīgas. Es domāju, ka šai dienā izpaudās visaugstākās pakāpes integrācija. Ne jau mēs, aģentūra, to noorganizējām. Vienkārši Dievs mums parādīja, cik skaisti var dzīvot. Man liekas, visiem ir vieglāk, to piedzīvojušiem. Izrādās - tādi mēs esam - brīnišķīgi, labestīgi, draudzīgi.
Un vēl - šajā dienā Rīga no tiesas apliecināja, ka ir iedvesmas pilsēta. Vairums svētku dalībnieku bija nevis pasīvi vērotāji, bet līdzradītāji. Gan tie, kas no rīta līdz vakaram dziedāja pie Brīvības pieminekļa, gan tie, kas nenoguruši neļāva izsīkt Dejas upei, gan tie, kas pašizpausmei meklēja sevis sagudrotus papildinājumus svētku scenārijam. Piemēram, naktī kaut kādi puiši, līdz vidum izmetušies, dejoja krāsainajā strūklakā pie Kongresu nama, patiesi talantīgi horeogrāfiski apspēlējot ūdens kustību. Vai kāds vīrietis, kurš pēkšņi metās peldus kanālā, lai iepirktos pie viduslaiku tirgotājiem. Kur nu vēl tie daudzie cilvēki, kas piedalījās uz plostiem gadsimtu tērpu parādē. Kādi tikai tur nav stāsti, kā gājis mēģinājumos, kuram gadsimtam kura seja izvēlēta un tā tālāk. Šā uzveduma neprofesionālie dalībnieki, to visu piedzīvojuši, kļūs par gadsimtu ruporiem, stāstīs draugiem, paziņām, bērniem. Un beidzot - mazie, kas Bērnu dienā Doma laukumā būvēja savas smilšu pilis. Es nešaubos, ka, šī Rīgas gaisa briedināti, viņi augs iedvesmas pilni un radoši.
… Vārdadienā kolēģi man uzdāvināja Dalailamas grāmatu. Tā pirmo reizi uzšķīrās, ja nemaldos, 135. lappusē. Tur bija stāstiņš par sengrieķu filozofa mācekli, kuram skolotājs lika maksāt ikvienam, kas viņu apvainos. Māceklis tā darījis daudzus gadus, līdz skolotājs atbrīvojis viņu no šā noteikuma un ļāvis doties uz Atēnām papildināt zināšanas. Pie Atēnu vārtiem sēdējis kāds gudrais un apvainojis visus, kas nāca iekšā, arī šo mācekli. Māceklis sācis burtiski starot. "Par ko tu priecājies?" vaicājis gudrais. "Es taču tevi apvainoju." "Jā," atbildējis māceklis, "bet tu man dod par brīvu to, ko līdz šim esmu pircis par naudu." "Tad ej iekšā šai pilsētā," noteicis gudrais. "Tā pieder tev."
Toreiz likteņa dāvāto vēsti uztvēru kā atbalstu, lai noturētos pret neticību un apvainojumiem, kuri bira pār aģentūru un arī pār mani. Brīnišķie Rīgas svētki, kas notika tā, kā tie notika, atklāja man tajā plašāku jēgu. Šī līdzība attiecas uz mums visiem. Izrādās, neesam tādi, kādus katru vakaru rāda televīzijā: pretīgi, kašķīgi, gatavi cits citu kā izsmēķi pret klonu izrīvēt. Nē. Fantastiska, labestīga un radoša tauta šai dienā spēra soli pāri gadsimtu slieksnim. Pilsētā, kas pieder tai.

Žurnāls "Māksla"
www.makslaplus.lv