Ingūna Rībena

Katrs lauku zēns Venēcijā

Laikraksts "Diena", 2003. gada 31. janvārī

Budžeta apspriešana jaunajā valdībā sabiedrībā radīja priekšstatu par apdraudējumu kultūrai un izraisīja diskusijas. Kultūras ministre Ingūna Rībena uzskata, ka nevajag tik asi uztvert premjera izteicienus, un kā sev būtisku uzsver "sirds klātbūtni visā"
Ar kultūras ministri Ingūnu Rībenu sarunājās "Dienas" galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, kultūras nodaļas vadītāja Māra Misiņa un korespondente Evita Prokopova

- Ministru kabineta deklarācijā kā viena no valdības prioritātēm minēta "spēcīga, laikmetīga nacionālā identitāte". Kā jūs to skaidrojat un kā šo identitāti stiprināsiet, uzņemoties kultūras politikas vadīšanu?

- Droši vien jau priekšvēlēšanu laikā sabiedrība būs dzirdējusi manus izteikumus, ka tā morāli ētiskā degradācija, visatļautība, cinisms, kas pašlaik valda pasaulē, nav vairs apturams ne ar jaunām likumu grēdām, ne ar jebkādām augstajām tehnoloģijām. Es domāju, ka cilvēcei, piedodiet, ja pārāk skaļi to saku, atlicis tikai viens vienīgs līdzeklis, un šī dimensija ir sirds. Sirds klātbūtne visā, kas notiek, un sirdi pirmām kārtām uzrunā kultūra un izglītība. Tāpēc, pat ja kultūra atklātā veidā nav definēta kā valdības prioritāte, manās acīs kultūra un izglītība ir un paliek kā absolūtas prioritātes mūsu valstī. Tā ir augstā motivācija, kas mani spārno strādāt šajā pietiekami smagajā laukā.

- Jūs skārāt drīzāk ētiskas problēmas, un domāju, ka 99% pasaules iedzīvotāju piekritīs šādai nostādnei. Jautājums ir par to, kādas būs jūsu prioritātes, lai stiprinātu šo laikmetīgo nacionālo identitāti.

- Neizprast kultūru tikai kā brošu pie svētku tērpa, bet kā ikdienas nepieciešamību. Arī te klāt ir manis teiktais — ar seju pret Latviju.
Tie ir trīs lieli uzdevumi. Pirmkārt, uz kultūras finansējuma nebūt ne mazās bāzes radīt garīgas vērtības un neizniekot to šā vai tā. Otrkārt, padarīt kultūru pieejamu izpratnes līmenī un tajā, man liekas, daudz grēkojuši mūsu kultūras un mākslas vēsturnieki, varbūt pārlieku sarežģīti skaidrojot notikušo un drīzāk demonstrējot savu intelektuālo muskulatūru. Padarīt izpratnes līmenī to pieejamu galvenokārt jau jauniešiem un bērniem — tām mērķauditorijām, ar kurām mēs vēl varam strādāt. Tādā izpratnes līmenī tā vairs nav tikai Kultūras ministrijas kompetence.
Normāli kultūra sākas ģimenē, kur vecāki nav pārstrādājušies divās, trīs vai piecās darbavietās un nekrīt vakarā nost no kājām, kur viņiem ir laiks vakarā bērniem dziesmu nodziedāt un pasaku izlasīt. Tur tiek uzrunāta sirds, lai tālāk sabiedrība, kā es saku, labā nozīmē kļūtu atkarīga no kultūras. Lai jautājums, vai mums ir vajadzīgs nacionālais kino un latviešu teātris, atkristu pats no sevis. Lai tās paaudzes cilvēki, kurus mēs tagad audzinām, šādus jautājumus vairs neuzdotu. Tālāk nāk skola, kur ir jālīdzsvaro eksaktie un humanitārie priekšmeti. Es pieļauju, ka mākslas vēsturei, ētikai, varbūt pat ticības mācībai ir jābūt skolu ikdienas programmās. Tālāk tā ir augstskolas izglītība un, protams, tie ir mediji, it īpaši nacionālā televīzija un radio, un prese, kas var diendienā šīs lietas skaidrot, padarīt garīgās vērtības tik pieejamas, tik vienkāršas, tik izprotamas katram indivīdam, ka tās kļūst par iepazītām no bērnības un pilnīgi neatņemamu dzīves sastāvdaļu.
Viena bija pieejamība izpratnes līmenī, un otra ir pieejamība tīri fiziskā līmenī. Ar to es domāju pieejamību Latvijā arī tiem cilvēkiem, kuri to finansiāli nevar atļauties, un tiem, kuri vienkārši nav informēti. Konkrēts instruments, kā to veidot, ir virkne Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammu, kas, sekojot nacionālajai programmai Kultūra, gadu no gada tiek definētas un pieteiktas un par kurām es ar esmu iestājusies šogad.

- Jūs sakāt, ka vajag pagriezties pret Latviju un pret katru pagastu. Vai uzskatāt, ka līdz šim kultūrpolitikā ir bijusi kaut kāda deformācija?

Es nedomāju, ka bijusi deformācija, bet katrs laiks nāk ar jaunu izjūtu par šobrīd aktuālo. Dzīvojot kā normāls Latvijas iedzīvotājs, es daudzkārt izjutu diskomfortu, ka mūsu kultūras un mākslas cilvēki, kaut kādā mērā garīgie korifeji mūsu valstī, ir pagājuši malā, nav konsolidēti un neiestājas par visu, kas valstī notiek. Tādēļ viens no maniem pirmajiem darbiem bija — nedaudz mainītā sastāvā sasaukt kopā Nacionālo kultūras padomi, kurā tagad darbojas dažādi cilvēki. Ne draugu pulciņš, bet ļoti daudz dažādu cilvēku, kuri arī varētu būt šīs idejas karognesēji.

- Jūs teicāt, ka trīs kultūrpolitikas virzieni ir radīt vērtības, veicināt kultūras izpratni un kultūras pieejamību. Vērtības arī līdz šim ir radītas, izpratne labāka vai sliktāka arī ir bijusi, bet kas tieši ir jūsu vadītās Kultūras ministrijas politikas darbs? Ko tieši jūs kā ministre darīsiet?

- Viens no nacionālās identitātes būtiski nosakošiem lielumiem, manuprāt, ir likums par dziesmu svētkiem, ja mēs tik konkrēti vēlamies runāt. «Ar seju pret Latviju» nozīmē arī to, ka arhitektūrai jākļūst par KM kompetences jomu. Pilnīgi neizvērtēts ir iepriekšējais gadsimts — gadsimts, kurā mūsu valsts ir radusies. Man liekas, mūsu sabiedrībai un īpaši jauniem cilvēkiem ir stipri svešas visas šīs vēsturiskās peripetijas, un mākslā tās ir maz popularizētas. Katrā ziņā lietas vēl nav tā sakārtotas, lai mēs pilnīgi brīvi varētu runāt par vēsturi. Mani, piemēram, apkauno mūžīgā polemika par leģionāriem, vai drīkst viņiem paspiest roku vai ne. Kas tad viņi īsti ir bijuši, kurš to ir izvērtējis? Tāpat, kad parādās daudz un dažādas personālijas, kuru piemiņu it kā vajag iemūžināt. Varbūt viņas ir izrautas no konteksta, varbūt to vajag kopsummā analizēt? Šis ir mūsu valsts 85.jubilejas gads, tieši tādēļ šis ir labs laiks par to sākt runāt. Tāpēc pēc manas un vēlāk arī ministrijas kultūrpolitikas departamenta iniciatīvas Kultūrkapitāla fondā tika izvirzīta mērķprogramma Latvija. XX gadsimts. Tās mērķis būtu dokumentēt liecības, kuras mūsu valstī vēl ir iespējams dokumentēt. Atbalstīt tos cilvēkus, kuri savu atmiņu nastu ir iznesuši cauri un vēl ir dzīvi, un spējīgi to fiksēt, uzrakstīt. To es arī pieskaitu "ar seju pret Latviju".

- Kā par nepieciešamību atbalstīt šīs prioritātes jūs pārliecināsiet kolēģus valdībā? Vai valdība, jūsuprāt, apzinās kultūras nozīmi nacionālās identitātes stiprināšanā, kas, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, būs īpaši svarīga?

- Šie argumenti Ministru kabinetā daudziem ir vairāk saprotami, un drīzāk ir jāoperē ar tiem līdzekļiem, kas viņiem ir tuvāki — ka, ejot uz ES un NATO, visvairāk jūtam apdraudējumu nacionālajai identitātei un atbalsts kultūrai šajā brīdī patiesībā ir atbalsts ES un NATO. Par to vairākkārt esmu iestājusies.

- Valdībā bija asas diskusijas par kino. Vai, jūsuprāt, ministri tās uztvēra kā sabiedrības un inteliģences spiedienu, kuram jāpiekāpjas, vai tomēr tika panākta izpratne būtiskās lietās? Saasinot jautājumu — kas notiks, kad nākamreiz radīsies priekšlikums likvidēt kādu kultūras nozari?

- Nevajadzētu tik asu nozīmi piešķirt premjera dažādiem izteicieniem. Viņš pēc rakstura ir straujš un aizrautīgs cilvēks. Drīzāk tie ir kā mirkļa ekspromti, nekā izvērtēta, pārdomāta un kultūras procesu gremdējoša nostāja.
Slavenais gadījums ar kino. Man šādi gadījumi daudz maksā gan nervu, gan arī laika izteiksmē, jo pēc tam ir ilgi jāpierāda, ka premjers tā nebija domājis. Auglīgākais diskusijā par filmu nozari bija daudzās pārrunas pēc tam interneta portālos un presē, ka tiem, kas piešķir līdzekļus, ir bezgala atbildīgi pret to jāizturas. Es, protams, saprotu, ka mēs, pat visģeniālākajiem autoriem un māksliniekiem kaut ko pasūtot, riskējam, ka tas var neizdoties, bet kaut kā mums tās lietas ir jāizrunā, varbūt jāpiešķir lielāka publicitāte, vēl vairāk atklātības, lai sabiedrības uzticību noturētu.

- Jūs valdības sēdē sacījāt, ka filmu nozarē varētu būt kaut kas līdzīgs valsts pasūtījumam.

- Man liekas, valsts pasūtījumam nebūtu slikta rezonanse sabiedrībā. Piemēram, kādēļ lai nerastos filmas, kas stāsta par mūsu vēsturi, par 1918.gadu, par brīvības cīņām, par izvešanām. Ja neskaita LNT uzņemto Baigu vasaru, pēdējās šādas filmas ir radītas padomju laikā. Tad ko mēs brīnāmies, ka mūsu bērniem nav izpratnes un faktu zināšanu.
Otra lieta — dokumentālais kino. Manuprāt, ir grēks, ka mums aizvien nav dokumentālā kino. Šāds pasūtījums būtu tikai normāls, un esam jau uzaicinājuši speciālistus uz sarunu. Uz to mūs savā ziņā provocēja visas šīs peripetijas, kas radās saistībā ar kino vārda pacelšanu Ministru kabinetā. Ceru, ka šīs sarunas rezultātā izkristalizēsies problēmas, uz kurām mums vajadzētu koncentrēt uzmanību.

- Jebkuru budžeta piešķīrumu pēc būtības var dēvēt par valsts pasūtījumu, bet jautājums ir, kas pasūta un kas izvērtē. Kas saturiski ietekmē vai neietekmē šo izvēli?

- Nevar būt ne runas, ka varētu būt pāris ministrijas ierēdņu vienpusēji definēts pasūtījums. Mana ideja ir, ka viss šis process ir jādecentralizē, atdodot to darīt katras mākslas nozares profesionāļiem.

- Kā jūs vērtējat situāciju, ka no Kultūrkapitāla fonda, kura uzdevums ir uzturēt radošo procesu ar atbalstu dažādiem projektiem, pašlaik mērķprogrammu veidā tiek finansētas vajadzības, kuras kā nepārtraukts process būtu jānodrošina ministrijai. Piemēram, grāmatu vai muzeju vērtību iepirkums, atbalsts periodiskajiem izdevumiem.

- Finansiālā situācija ir tāda, kāda ir, un daļēji tām lietām, ko KM pati nevar atļauties finansēt, ir jālūdz palīdzība no Kultūrkapitāla fonda. Man liekas, fonda mērķprogrammas ir pietiekami labs virziens, kādā attīstās līdzekļu piešķīrums. Sākotnēji ļoti daudzas un dažādas institūcijas iesūta savus priekšlikumus, kas šogad noteikti būtu finansiāli jāatbalsta, pēc tam lemj nozares padomes, un tad jau tas nonāk KKF starpnozaru padomē, kuru es vadu. Tad vēlreiz visi kopā pārrunā, kuras no šīm mērķprogrammām būtu atbalstāmas un kādi bijuši iepriekšējo programmu rezultāti. Pašlaik ļoti atzinīgi tiek novērtēta kamermūzikas mērķprogramma, ziedu laikus piedzīvo arī amatierteātra mērķprogramma, kas daudzviet laukos atjauno amatierteātru kustību. Dažādie speciālisti apjauš, kam valstij būtu jāpiešķir līdzekļi, un es tur nesaskatu neko sliktu. Drīzāk brīžiem grūtāk definēt, kāpēc ir atbalstīta viena vai cita konkrēta mākslas lieta, kas ir vienpatīga un īpaša.

- Kā šī situācija būtu labojama, vai arī pašlaik tas nemaz nav jādara?

- Es domāju — ar laiku. Kad mums būs citādāka veselības aprūpe, citā kvalitātē izglītības sistēma, tad droši vien neatkarīgam, radošam procesam varēsim atļauties lielākas naudas. Bet, kamēr Latvijas kultūras mantojums saņem vienu desmito no tā, ko lūdz, man grūti ticēt, ka mums ir iespējas ar pietiekami lepniem finansiāliem piešķīrumiem atbalstīt dažu indivīdu radošas ekstravagances. Es gan ticu, ka īsti ģeniālas lietas vienmēr atrod iespēju izpausties un arī finansējumu.

- Turpinot sarunu par aktivitātēm, kuras jūs redzat kā nepieciešamas ārpus Rīgas. Vai tās ir tādas, kam agrāk nebija dota nauda un tagad tiks speciāli finansētas? Kādas būs izmaiņas politikā?

- Galu galā esmu šeit pat ne simts dienu, tā kā ceļus, kā to darīt, vēl meklēsim. Kaut vai manis vairākkārt piesauktais dziesmu svētku likums. Tie nav tukši un skaļi vārdi, ka dziesmu svētki ir mūsu nacionālo identitāti simbolizējošs lielums. Likums arī būs viens no sērijas «ar seju pret Latviju», jo ir jānosaka valsts un pašvaldību atbildība, jādefinē darāmais starpposmos, dziesmu svētki jāpadara par vienmēr spēkā esošu procesu ar uzdzirkstījumiem tikai pašos svētkos.
Process ir tas, lai būtu silti kultūras nami, kur sanākt kopā, lai būtu transports, lai būtu diriģenti, kas saņem normālu apmaksu, lai būtu nošu materiāls, tautastērpi un tā tālāk. Domāju, ka dziesmu svētki būtu pelnījuši saņemt kaut kādu procentu no nacionālā budžeta.

- Valdības deklarācijā arī teikts, ka jūs Kultūras ministrijā uzņemsieties atbildību «par Latvijas mākslas virzīšanu pasaulē kā būtisku Latvijas tēla sastāvdaļu». Kādas konkrētas programmas ir domātas un kādos starptautiskos forumos jūs domājat piedalīties?

- Starptautiski un nacionāli būtiski pasākumi bija pirmais Nacionālās kultūras padomes sanāksmes jautājums. Prioritāšu bija ļoti daudz. Nacionālās Operas viesizrādes Maskavas Lielajā teātrī, Nacionālā simfoniskā orķestra viesturneja Japānā, kurā tas pateiksies par dāvinātajiem instrumentiem. Ir plānots liels sadarbības projekts ar Amerikas vēstniecību saistībā ar mākslinieka Marka Rotko 100 gadu jubilejas pasākumiem. Pēc manas iniciatīvas pirmo reizi Kultūras ministrijas "biogrāfijā" notika kultūras un ārlietu ministru tikšanās, lai kaut kā apzinātu to areālu, kādā mums vispār ir būtiski darboties.

- Tie ir vairāk Latvijas tēla propagandēšanas pasākumi ārzemēs, bet kādi būs pasākumi, kur profesionālis apmainās ar profesionāli par to, kas jauns noticis intelektuālajā pasaulē? Ja mēs runājam par spēcīgu laikmetīgu nacionālo identitāti, tad tā nekādā ziņā nebūtu saprotama kā provinciāla vai propagandējoša.

- Es par visiem pasākumiem domāju kā par profesionāliem, par diletantismu droši vien nav runas. Ja jūs man jautājat par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, tad mūs un droši vien arī Nacionālo kultūras padomi mulsināja divas lietas. Pasākumam ar praktiski neierobežotu finansējumu un ar tāda mēroga publicitāti pasaulē un Eiropā, kādu sola it kā šī Venēcijas biennāle, pieteicās tikai divi kuratori. Tas ir slikti, ja mākslinieku vidū nav atbalsta un pasākumam nav autoritātes Latvijā, bet, ja ir, tad, pilnīgi iespējams, nav pieejama informācija.

- Būtu grūti noticēt nepietiekamai informācijai, jo katru Venēcijas biennāli ir mākslinieki autobusiem braukuši skatīties. Gan profesionālā vide ir iepazinusies ar to, kas notiek Venēcijā, gan arī Latvija ir ievērota. Tas, ka ir pieteikušies divi kuratori, varbūt atspoguļo to, cik daudz Latvijā ir cilvēku, kas spēj profesionāli nodarboties ar šādu projektu veidošanu.

- Man savukārt ir grūti ticēt tam, ka mums ir līdzekļu nepietiekamība, ja ir šāds atbalsts un atsaucība uz praktiski nedefinētu finansējumu un tāda mēroga publicitāti, kādu sola šis pasākums. Nesakārtotība ap šo projektu ir gana liela, un divi pretendenti uz pietiekami lielo summu un ārkārtīgi lielo publicitāti, vismaz kā tas mums ir iestāstīts, nepārliecināja ne mani, ne Nacionālo kultūras padomi.

- Nākamgad Venēcijā notiks arhitektūras biennāle. Vai Latvijas mākslinieki tajā piedalīsies?

- Es negribu teikt, ka mēs anulējam vai atceļam Venēciju kā starptautisku prioritāti. Šogad tika prasīti aptuveni 132 000 latu. Ja parēķina, ka, piemēram, investīcijās kultūras mantojuma saglābšanai ir tikai 75 000 latu, bet 132 000 latu vienam šim pasākumam… kaut kā neiederas priekšstatā par sakarīgām proporcijām. Venēcija noteikti netiek svītrota no pasākumu saraksta, es vienkārši domāju, ka pret to jāizturas atbildīgāk un publicitātei jābūt lielākai. Laikmetīgās mākslas centram vajadzēja šo laikmetīgo mākslu daudz aktīvāk un daudz pieejamāk skaidrot visā Latvijā. Man liekas, ka Venēcijas biennāle iegūtu pamatu tad, ja katrs mazs lauku zēns, kopš bērnības zīmējot vai bērnu instalācijas taisot, sapņotu, ka kādreiz dzīvē viņš nokļūtu Venēcijā.

- Vai te nav problēma ar daudzveidību kā kultūras kritēriju? Ja katrs lauku zēns gribēs nokļūt Venēcijas biennālē, iespējams, tā vairs nebūs "Venēcija", būs radies kāds cits mūsdienu mākslas festivāls. Vai mūsdienu māksla izslēdz kultūras mantojumu un vai kultūras mantojums izslēdz mūsdienu mākslu?

- Nekādā gadījumā. Drīzāk tas, ka Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku un mēs kaut kā daudzas lietas noreducējam uz Rīgu un vēl kādu šaurāku sabiedrību. Manuprāt, šai lietai jābūt pietiekami "platai" un pieejamai. Ja nu gadījumā patiesi piesakās kāds lauku zēns…

- Pārtraukums, kas tagad būs Latvijas dalībai biennālē, mums atspēlēsies - pēc trim gadiem būs grūtāk piesaistīt sev uzmanību, un līdz ar to mazāka atdeve būs līdz šim ieguldītajiem līdzekļiem. Arī programma "Kultūra" runā par radošo procesu kā nepārtrauktību, kas paredz naudu arī eksperimentiem, kurus varbūt ne visi sapratīs, bet kuri ir svarīgi. Ja valdība nesapratīs kultūrpolitiku kā nepārtrauktību un radošo procesu, jūs saskarsieties ar nemitīgām cīņām.

- Es par šo nepārtrauktību esmu ļoti norūpējusies, bet diez vai Venēcija būtu tas kolorītākais piemērs. Ir vērts domāt par nepārtrauktību tepat Latvijā. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, mūzikas skolās un akadēmijā nav instrumentu, algas ir nepiedodami zemas, vairs netiek sagatavoti pedagogi — agrāk Dārziņa skolā konkurss bija desmit uz vienu vietu, tagad zemo algu dēļ konkurss ir sarucis līdz pāris cilvēkiem uz vietu. Pirms domājam par sekām un to, kā izskatīsimies pasaulē, ir jādomā par cēloņiem. Par to, kā nepārtrauktību nodrošināt tepat uz vietas. Jo, ja tā nomirs šeit, tad paies desmit vai piecpadsmit gadu un mums arī pasaules acīs nebūs ar ko palepoties, kā mēs to vienmēr esam varējuši.

SARMĪTE ĒLERTE, MĀRA MISIŅA, EVITA PROKOPOVA

Diena
www.diena.lv