Dažādība ir mūsu vērtība

Laikraksts "Vienotība", 2009. gada 23. augustā

- Kādu pirms 20 gadiem jūs iztēlojāties Latviju?

- Pilnīgi noteikti ne tādu, kāda Latvija ir šodien. Tā kā mani vecāki ir Latvijas laika cilvēki, padomju gados man tika stāstīts viss par Latvijas pirmo brīvvalsti, par vērtībām, kas toreiz bija cieņā un godā, un uz kurām šī valsts tika uzbūvēta. Visas mirušo piemiņas dienas kopš es spēju sevi atcerēties - 4, 5, 6 gadu vecumā, ir bijušas vienas vienīgas vēstures stundas - tēvam pie rokas Brāļu kapos, Meža kapos un citur.
Man nebija šaubu, ka atliek tikai mūsu tautai tikt brīvībā, un tās pašas vērtības, tie paši ideāli manifestēsies. Pirmā brīvvalsts sākās nevis, līdzībās runājot – uz krāsmatām, bet vārda vistiešākajā nozīmē – no krāsmatām, un 20 gadu laikā uzplauka par ziedošu valsti. Mans tēvs 1943. gadā beidza vidusskolu un zēnu klase, gaidot matemātikas uzdevumus, kas kavējās, dziedāja tautasdziesmas. Komentāri lieki...
Patreizējā Latvijas valsts, kas sākās relatīvi normālos miera laika apstākļos - mēs visi bijām paēduši, mums visiem bija siltums un jumts virs galvas - 20 gadu laikā ir nodzīvojusies līdz krāsmatām, vismaz līdz pilnīgai vērtību krīzei.

- Vai varam atgriezties uz tās takas, no kuras esam nomaldījušies?

- Šobrīd ir aizmetņi grupām, kurās tiek runāts par identitātes jautājumiem, par tādām vērtībām kā nacionāla valsts, mūsu kultūra un valoda. Ļoti ilgu laiku mēs vispār nerunājām šādās kategorijās. Bet tas ir fragmentāri. Teikt, ka par to runā sabiedrība, es nevaru. Visaptveroša aizvien ir tā banālākā vērtība, kas gan ir pacelta absolūta elka, vienīgā pielūdzamā Dieva vietā - tā ir nauda.
Domāju, ka šobrīd pasaule strukturāli mainās un līdzšinējie stabilitātes garanti, tās vērtības, kuras sabiedrībai bija aktuālas līdz šim – vara, nauda, īpašumi - zaudē savu nozīmi. Naudu var pazaudēt, gadsimtiem eksistējušas bankas pēkšņi bankrotē, īpašumus var aizskalot plūdi, noslaucīt taifūni. Kas tad ir tas, kas paliek? Ir cilvēki, kas nokļūst tik traģiskā situācijā, ka izdara pašnāvības, jo viņiem vairs nav nekā. – Izdzīvo tie, kuriem ir vēl kaut kas, pie kā pieturēties – citas vērtības - nemateriālas, netaustāmas. Man liekas, ka šī nav tradicionāla krīze, kurā notiek tradicionālā viļņošanās. Notiek daudz būtiskākas un lielākas pārmaiņas.

- Vai latviskums būs rītdienas Latvijas saturs?

- Pat absolūti merkantili par to domājot, bez emocijām, bez patriotisma, bez visa tā, ko mēs kā latvieši izjūtam pret latvisko, tā būtu nožēlojama pasaule, ja mums paliktu viens globalizēts zieds, viens globalizēts putns, dzīvnieks, melodija utt. Un, cik dzirdu no kolēģiem Eiropā, tad šobrīd par to runā aizvien vairāk. Grūti noticēt, ka par to ir tik daudz jārunā, jāpierāda, jāpārliecina. It kā tas nebūtu pats par sevi saprotams, ka dažādība ir mūsu visu kopēja fantastiska vērtība – katrs zieds, kas ir atšķirīgs, katrs cilvēks, tauta, kas ir atšķirīga!

- Varbūt jūs varētu izteikt cilvēkiem kādu "Baltijas ceļa" atcerei veltītu novēlējumu?

- Vairākus gadus atpakaļ es no Saeimas ar lepnu mašīnu braucu uz Lesteni un biju paņēmusi līdzi savu tēvu un viņa draugu. Tas laikam bija 8. maijs un ārā bija spoži zilas debesis, saule un brīnišķīga diena. Es pagriezos pret viņiem, zinot kādā elles pirtī tēvs 21 gada vecumā pabeidza karu Berlīnē un viņa draugs Vilnis Bankovičs vēl citur, tātad, es pagriezos pret viņiem un teicu: "Šodien taču jūs jūtaties labāk nekā 65 gadus atpakaļ?" Abi kara biedri šo manu saulainās dienas repliku uztvēra ārkārtīgi nopietni. Iestājās klusums... Un tad tēvs teica: "Zini, toreiz man nebija neviena cerība, neviena loģiska domu gājiena vai pavediena, kāpēc lai viss beigtos labi, kāpēc lai es paliktu dzīvs…"
"Ak, Dievs, papu, kādu cerību tu man tikko devi!", es teicu, "Šobrīd Latvijai nevaru iedomāties nevienu veidu, nevienu ceļu, kā mēs varētu tikt no patreizējā purva laukā."
Ieelpojot ir mirklis, kad viss apstājas un tad sākas izelpa. Kad pulkstenis ir nogājis lejā līdz sešiniekam, ir mirklis, kad virzība uz leju pārtop virzībā uz augšu. Es domāju, ka šobrīd mēs esam ļoti tuvu tam mirklim, varbūt jau esam tajā mirklī, kad notiek šī kustību maiņa. Ir laiks, kad galva ir tukša un tukšs ir maks, un mēs nezinām, kā dzīvot tālāk. Tomēr ļoti ceru, ka lielie laika loki mums parādīs īsto ceļu un mēs paši arī – ar labu gribu, ticību un darbu.

Vienotība
www.vienotiba.lv