VITA MATĪSA

Politika un dvēseles pārgrozības

Mīļais Dievs, glāb mūs no tiem cilvēkiem, kuri Tev tic, — šādi vārdi uzskrīpāti uz kādas sienas Vašingtonā dažas dienas pēc 11. septembra notikumiem.

Osama bin Ladens un viņa sekotāji ir bīstami fanātiķi, toties nevar noliegt, ka viņu motivācija ir reliģiska. Viņu acīs — svēta, cēla, sirdšķīsti morāla motivācija. Mūsu acīs — viņi mūs biedē, jo, starp citu, viņi neprasa neko tādu, kas mūsu pragmatiskajam prātam būtu viegli aptverams. Viņi neaģitē par savām cilvēktiesībām, viņi necīnās par vietu kādas starptautiskās organizācijas locekļu skaitā, viņi nekaro, lai iegūtu vai aizstāvētu kādu teritoriju. Viņi izpilda savu morālo, reliģisko pienākumu, par kura īstenošanu viņiem tiek solīta paradīze, nudien visiekārojamākā no visām valstībām.

Al Queda terorisms ir islāma ticības kropļojums, kāda islāma pamatidejas ekstrēmā izpausme. Bet pamatideja — proti, tas, ka Dievs ir Cēzars — paliek arī šīs reliģijas mērenākās izpausmēs. Laicīgā un garīgā vara islama ticībā nav šķirtas. Tāpat konfūcismā laicīgā un garīgā vara ir viena — tikai, ja Saūda Arābijā Dievs ir Cēzars, tad tradicionāli Ķīnā un Japānā — Cēzars ir Dievs.

Rietumu civilizācija, ar saviem kristiešu ticības pamatiem, ir vienīgā civilizācija šajā pasaulē (kaut gan hinduisms arī ir zināms izņēmums), kur Dievs ir Dievs un Cēzars ir Cēzars, kur laicīgā autoritāte un garīgā autoritāte ir šķirtas. Šis duālisms, šī nepārtrauktā berzēšanās rietumu civilizācijas vēsturē, starp baznīcu un valsti, šī berzēšanās ir bijusi viena no rietumu sabiedrības brīvības garantiem.

Berzēšanās, jo šī nošķirtības līnija, starp baznīcu un valsti, starp politiku un reliģiju, arī rietumu civilizācijā nekad nav bijusi dzelžaini novilkta. Džeimss Madisons, ASV konstitūcijas tēvs, rakstīja: "Jo mazāk reliģija un valsts vara ir sajauktas, jo tīrāk un skaidrāk tās abas spēj eksistēt", taču šī robeža nav strikti novilkta ne šodien (nemitīgie ASV labējo organizāciju cīniņi par lūgšanu tiesībām valsts skolās, par reliģijas iekļaušanu nacionālā politikā tādā veidā, par ko ASV valsts dibinātāji — ASV konstitūcijā Dieva vārds vispār nav minēts — būtu nepatīkami pārsteigti), ne senāk (raganu dedzināšana, sagrauto armiju piespiedu kristīšana). Pavisam nesen labējā spārna ASV mācītājs Džerijs Falvels izteicās, ka septembra uzbrukums Ņujorkai bija pelnīts sods par mūsu grēkiem, ar to pierādot, ka viņa domāšana neko daudz neatšķiras no islāma fundamentālistiem.

Rietumu civilizācijas pieredze pierāda, ka tad, kad politika un reliģija saplūst, kad reliģiskais puritānisms savienojas ar laicīgo varu, rezultāts ir ja ne diktatūra, tad individuālas brīvības ierobežošana gan. Sajaucot dievišķo dedzību ar laicīgo varu, tu saņem pretī tādu domāšanas veidu, kas uzskata, ka tas, ko tu velc mugurā, ko tu klausies un lasi savās mājās, kas tiek izstādīts galerijās un spēlēts teātros — tā ir nevis tava, bet viņu darīšana.

XX gadsimta pārliecība bija, ka reizē ar ekonomiskās un sociālās modernizācijas uzplaukumu, proporcionāli saruks reliģijas loma mūsu dzīvē. Ka jaunā, modernā, progresīvā, racionālā, pragmātiskā, humānistiskā un sekulārā sabiedrībā vairs nebūs vietas tiem mītiem un tām iracionālajām pārliecībām, kuras ir katras reliģijas kodolā. Bet, lūk, šī tendence, beidzamo 20—30 gadu laikā ir iegājusi gluži pretējā virzienā, straujā atpakaļgaitā.

Šobrīd visā pasaulē, arī Latvijā, vērojama pastiprināta piesaiste reliģijai kā identitātes noteicējai. Reliģijas atdzimšanas cēlonis meklējams turpat, kur tās kļūdaini un pāragri pasludinātais nāves cēlonis: straujā ekonomiskā un sociālā modernizācijā XX gs. otrajā pusē. Vecās autoritātes un varas sistēmas ir sabrukušas, cilvēki pārceļas no laukiem uz pilsētu, bieži un neprognozējami maina savu darba vietu, ja vispār tāda ir, ģimenes ir izklīdušas: šajā dezorientējošajā haosā cilvēki meklē stabilus orientierus, jaunus savas identitātes avotus. Postkomunistiskajās valstīs modernizācijas fenomens tiek izjusts vēl pastiprinātākā veidā, jo tas darbojas ideoloģiskā vakuumā, kur viena ideoloģiskā pārliecība ir izgāzusies, bet jauna pārliecība vēl nav īsti iesakņojusies.

Latvijas gadījumā pastiprinātā pieķeršanās reliģijai izskaidrojama arī ar faktu, ka beidzamo desmit gadu laikā Latvijas iedzīvotāji ir dziļi sašutuši par valstī valdošo morālo klimatu. Precīzi izjuzdami šo spēcīgo stīgu Latvijas tautas noskaņojumā, iejūtīgi uz tās spēlē daždažādas "mācītāju", "mesiju", kā arī citas morāli vairs ne tik šķīstas partijas.

Jau pusgadu pirms 8. Saeimas vēlēšanām emocionālā ass, ap kuru virmos politiskās debates, ir iezīmējusies. Dzirdam, ka jānāk "jaunai politiski morālai filozofijai", ka jānāk politikā "jaunai kvalitātei" vai vienkārši "jaunajam laikam", un ka mums "trūkst absolūto vērtību" (manai ausij visai šķebinoši vārdi, dzirdot tos nākam no potenciālo Saeimas deputātu mutes).

Par morāles lomu politikā un valsts dzīvē viens no viserudītākajiem komentētājiem un elegantākajiem praktiķiem ir un paliek Čehoslovākijas pirmais prezidents, filozofijas profesors Tomass Mazariks. Viņa pēctecis, Vāclavs Havels, savā pirmajā nozīmīgajā runā kā Čehoslovākijas prezidents, 1990. gada 1. janvārī teica: "Mūsu pirmais prezidents rakstīja — Jēzus, ne Cēzars.... Es uzdrīkstos teikt, ka varbūt mums pat būs iespēja izplatīt šo ideju tālāk un ieviest jaunu elementu Eiropas un globālajā politikā... Mazariks balstīja savu politiku uz morālas bāzes".

"Jēzus, ne Cēzars". Vai šajos vārdos atrodams attaisnojums tiem, kuri uzskata, ka jauna morāla kvalitāte politikā un valsts dzīvē ir meklējama tikai Dieva vārdos un kristietības reliģijas kanonos? Ieskatīsimies mazliet dziļāk prezidenta Mazarika vārdos, nekā to darīja prezidents Havels savā Jaungada uzrunā: "Romiešu pasaule Kristus laikā bija apmēram tikpat bezcerīgā stāvoklī kā mūsdienu sabiedrība... Kas atpestīja cilvēci? Neviens politiķis, neviens nacionālais ekonomists, neviens sociālists vai demagogs to neizdarīja. Ir tiešām brīnišķīgi apzināties, kā Kristus tik ļoti politiski un sociāli satrauktos laikos atturējās no jebkādas politikas... Bet viņš neatlaidīgi pieprasīja individuālo rakstura cēlumu... Jēzus bija dzīvs piemērs, viņš nesludināja mīlestību tikai ar vārdiem, bet nepārtraukti to arī praktizēja. Šāda dzīva ticība izplatās vairāk ar piemēru, nevis ar vārdiem."

Pamatideja gan Mazarikam, gan Havelam ir viena. Sabiedrības morālā vide ir maināma no iekšpuses — sākot ar vienu individuālu dvēseli — uz ārpusi. Nevis no ārienes, uzspiestā veidā iedarbojoties uz cilvēka prātu un psihi. Šī bija pamattēze Havela praktizētai "dzīvot patiesībā" filozofijai viņa disidenta gados. Arī visbargākajā totalitārajā sistēmā viens cilvēks savā vidē var censties "dzīvot patiesībā". Individuālām patiesām dzīvēm summējoties, mainās arī sabiedrība.

Neviena organizācija, neviena institūcija, neviena partija nevar nodrošināt sabiedrības garīgo atdzimšanu. Sabiedrība mainīsies tad, kad mainīsies individuālie raksturi, vai, kā apgalvo Rainis, tad, kad notiks "dvēseles pārgrozības": "Ar to vien nepietiek, ka mēs cīnāmies par saimnieciskas un politiskas iekārtas pārgrozību un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsele nepārgrozīs ārējo iekārtu." (1921. gads).

"Pārgrozīt dvēseli" var ar iecietīgi izprastu kristietību, kā arī ar labu literatūru, labu mākslu, labu audzināšanu un labu izglītību. Baznīcai nav monopola dvēseles audzināšanas darba lauciņā.

Tas, ka mācītāji un baznīcas kungi darbojas politikā, tas, ka partijas aktīvi sevi saista ar baznīcu, nav pats par sevi nekas slikts. Bīstami tas kļūst tad, kad dzirdam šos kungus (jā, Latvijā gan baznīcas vadībā, gan "mācītāju" un "mesiju" partiju vadībā nospiedošais vairākums ir vīrieši, t.i., kungi) sludinām pārliecību, ka gan dvēseles pārgrozības, gan sabiedrības morālā atdzimšana veicama ar pareizās ideoloģiskās un politiskās programmas ieviešanu. Ar šādiem "dvēseles inženieriem" Latvijas iedzīvotājiem jau ir sava sūrā pieredze.

Jautājums, vai cilvēka raksturs labāk un efektīvāk pārgrozāms no "ārpuses" vai no "iekšpuses" — disputs, kas iemūžināts Naftas un Setembrīni sarunās Tomasa Manna romānā Burvju kalns — nodarbinājis prātus visu beidzamo gadsimteni. Nodarbinājis ne tikai prātus, bet arī rokas, radot tādu rīcību un līdzekļus, kas bieži nesuši traģiskus rezultātus. XX gs. pieredze rāda, ka individuāla brīvība un individuāla atbildība ir ne vienmēr visgludākais, bet tomēr visiedarbīgākais veids, kā tikt pie patiesi morālas sabiedrības. Baznīcas tiešais, īstais un visefektīvākais darbs ir strādāt ar individuālām dvēselēm, ne ar ārējo iekārtu.

Nevienam nav tiesību apšaubīt mācītāju tīro un godīgo motivāciju, stājoties politikā. Šajā faktā tomēr saskatāms apstiprinājums kādai Latvijas sabiedrības pamatpatiesībai: dzīve ārpus "procesiem", ārpus partijām, padomēm, klubiem, klaniem, kliķēm, grupējumiem, biedrībām, savienībām, apvienībām, konventiem, ložām, visvisādiem kolektīviem ir grūti panesama. Retais, kurš noturas. Strādāt vienam ar savu vai citu dvēselēm ir vientuļa un mokoša nodarbība. Stāvot vienam, ar savu kailo, neaizsargāto, ne finansiāli, ne citādi neaizsegto morālo varu, rodas diskomforts. Kur nu vēl, ja Tu ar savu morālo stāju un individuālo pārliecību tiec pavisam izstumts, izolēts vai arī sliktākajā gadījumā, noslepkavots kā nesen Kolumbijas arhibīskaps Duarte, kurš ar savu vientuļo morālo autoritāti asi izteicās pret korupciju, pret netīrās naudas — narkonaudas — lomu Kolumbijas parlamenta vēlēšanās, un par to saņēma vairākas lodes galvā.

Lai mācītāji piedalās Saeimas vēlēšanās, lai cilvēki tic, lai svētie sludina Dieva vārdu kaut vai uz katra ielas stūra, lai ģimenes un kopiena pulcējas mājās un ap altāriem pauzdamas savu reliģisko pārliecību, bet lai Dievs dod, ka šī dziļi privātā lieta — reliģiskā ticība un pārliecība — nenonāk varas koridoros. Mūsu likumi nenāk no dievišķās atklāsmes, bet tos raksta juristi. Reliģijas vieta ir mūsu sirdīs un dvēselēs, ne likuma pantos un valdības deklarācijās.

Par morālo klimatu valstī mēs nākamos mēnešos dzirdēsim daudz. Mēs rūpīgi ieklausīsimies, jo pret Latvijas nākotni neesam vienaldzīgi. Vēl jo rūpīgāk ieklausīsimies un skatīsimies, jo ne vienmēr tas, kas sevi dēvē par kristieti, ir cilvēks ar cēliem morāliem kritērijiem, un ne vienmēr tas, kas šaubās par Dieva esamību, ir cilvēks bez augstiem morāliem kritērijiem (vai Jesaja Berlins, no tiem šaubu pilnajiem, ir bez morāla rakstura?).

"Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt." Šie Sv. Mateja evaņģēlija vārdi mums labi noderēs, uzklausot gan tos politiķus, kuri apliecina, ka viņi mīl Dievu, gan tos, kuri apgalvo, ka viņi mīl valsti, apspiestos vai uzņēmīgos, tēvzemi vai tautu.

Diena
www.diena.lv