INGMĀRS ZEMZARIS intervijā Vijai Beinertei

Prieks Kristū

Ar izcilību beidzis Teoloģijas semināra ērģeļu nodaļu un tajā pašā gadā arī Emīla Dārziņa speciālo mūzikas skolu, studējis teoloģiju, taču studijas pārtraucis, no vācu valodas tulko un izdod mistiķa Jēkaba Lorbera rakstus; viņa komponētās sōlo un koŗa dziesmas, kā arī lielas formas skaņdarbi Magnificat, Miserere, Stabat mater, Nisi Dominus, Ziemsvētku kantāte un Adventa orātorija atskaņoti Latvijā, Vācijā, Čechijā, Polijā, Portugālē, Dānijā, Zviedrijā un Somijā. Profesora Endzelīna mazmazdēls, mākslinieku Līvijas Endzelīnas un Ulža Zemzaŗa mazdēls, mūzikoloģes Ingrīdas Zemzares un komponista Imanta Zemzaŗa dēls Ingmars Zemzaris. Viens no tiem, kas konsekventi turas pie Endzelīna un Mīlenbacha izveidotās latviešu pareizrakstības, ko esam saglabājuši arī šajā sarunā. Mēs ar Ingmaru esam draugi un domubiedri, tāpēc viens otru uzrunājam uz tu.

Kā tu sevi izjūti – vai esi komponists, tulkotājs, garīdznieks?

Ne trejādi, bet abējādi – kā mūziķis, tas ir komponists, pianists, retu reizi ērģelnieks, un – kā garīdznieks. Tulkotāja darbs ar šo otru ir cieši saistīts. Tās ir divas jomas, kas man vienlīdz svarīgas.

Bet varbūt tā ir viena joma – kalpošana Dievam? Kad tu pirmo reizi izjuti Dieva aicinājumu?

Bērnībā. Vēl ne reizi nebiju bijis dievkalpojumā, bet zināju, ka gribu kļūt par mācītāju. Manā ģimenē nebija neviena baznīcas cilvēka. Māmiņa man iemācīja vakara lūgsnu, bet tēvreizi iemācījos no latviešu literātūras chrestomatijas 4. klasei, kur tā bija nodrukāta kā vecas latviešu rakstības paraugs. Uz kalpošanu evaņģelijam mani nav mudinājušas nekādas ārējas ierosas.

Ir cilvēki, kas jūt nepieciešamību vismaz reizi nedēļā būt baznīcā, lai uzņemtu Dieva vārdus un saņemtu svētos sakramentus, kam tas ir ne tikai spēka, bet arī dzīvības jautājums. Ir arī tādi, kas uz baznīcu dodas vien tad, ja kāds pazīstams tiek laulāts, kristīts vai iesvētīts. Bet nesen man gadījās dzirdēt, ka uz baznīcu ejot vienīgi muļķi un liekuļi. Pie tam runātāja bija nevis pārliecināta ateiste, bet tāda, kam krustiņš kaklā un kristāmā apliecība kabatā.

Baznīca ir mūsu laicīgā ticības māte, un pat ja māte ir slima, bērna pienākums ir to nevis pamest, bet gan dziedināt. Arī pāraudzis vecākus gudrībā un kļuvis no tiem neatkarīgs, bērns tos nepamet. Ir gudri cilvēki, kam baznīca nav vajadzīga; bet ir vēl gudrāki cilvēki, kas apzinās, ka ir vajadzīgi baznīcai.

Vai nav tā, ka tas, kas vienam sagādā neizteicamu prieku un dziļu mistisku pārdzīvojumu, otram šķiet gaŗlaicīgs un bezjēdzīgs, – katrs mēs dievkalpojumā gūstam tieši tik, cik esam gatavi uzņemt?

Šķīstajam viss ir šķīsts, bet nešķīstajam viss nešķīsts.

Tu minēji, ka baznīca ir mūsu laicīgā ticības māte. Kas ir mūsu mūžīgā ticības māte?

Dieva žēlastība.

Divus gadus tu studēji teoloģiju. Tolaik tu sprediķoji, vadīji iesvētes mācības un noturēji bībeles stundas Rīgas Jaunajā svētās Ģertrūdes baznīcā, Ogrē, Carnikavā, Rūjienā. Kāpēc tu pārtrauci studijas?

Baznīcas krīzes situācijās skolu teoloģija zaudē savu progresīvo jēgu. Visspilgtākais piemērs tam ir jūdu baznīcas krīzes laiks priekš divtūkstoš gadiem, kad augsti skolotie rakstu mācītāji paši savu sludināto Mesiju nolēma nāvei, bet par viņa apustuļiem kļuva pa lielākai daļai neskoloti zvejnieki. Es to minu ne tālab, lai pats apustuļiem pielīdzinātos, bet gan tādēļ, ka toreiz, studējot teoloģijas fakultātē, es īsti ieraudzīju milzīgo starpību starp dzīvu evaņģelija vēsti un pamirušu prātaļošanu. Pats tolaik lasīju austriešu mistiķa Jēkaba Lorbera – vienkārša klavierskaņotāja – uzrakstīto Jāņa lielo evaņģeliju. Kāds dzīvas atklāsmes dziļums! Fakultātē turpretim biju spiests lasīt izglītota teologa Aleksandra Meņa "Cilvēka dēlu" – cik sekla evaņģelija profānācija! Pats lasīju kurpniekmeistara Jēkaba Bēmes "Aurōru", kas tiec radības noslēpumus pašā saknē; turpretim fakultātē tika mācīts kāds baltiem diegiem šūts centiens Mozus radīšanas stāsta visprimitīvāko izpratni savilkt kopā ar jaunākajām kodolfizikas atziņām.
Fakultātes laiks bija visnelādzīgākais laiks manā ticības dzīvē. Nekad neesmu bijis tik tālu no Dieva kā toreiz. Fakultātē arī nebija vairs ne miņas no tā apgarotā siltuma, ar kādu nelaiķis rektors Roberts Akmentiņš man savulaik tika pasniedzis Teoloģijas semināra diplomu.
Toreiz gadījās vēl tā. Biju nupat izdevis pirmo savu tulkoto Lorbera grāmatu, tā bija "Jēzus sarakste ar Edesas ķēniņu Abgaru". Mani izsauca uz baznīcas konsistoriju aprunāties. Tas notika archibīskapa atbūtē, un kāds augstāks garīdznieks mani pagodināja ar visai gaŗu pamācību par to, ka manā izdotajā grāmatā diemžēl esot atrodami apgalvojumi, kas runājot svētiem rakstiem pretim. Es, saprotams, gribēju zināt, kas tie ir par apgalvojumiem. Bet tad atklājās, ka šis garīdznieks to grāmatu nemaz nav lasījis. Beigās izrādījās, ka grāmatai nebūtu nekādas vainas, ja vien Lorbers to būtu rakstījis kā savu sacerējumu, nevis kā atklāsmi! Es biju toreiz pavisam jauns un pārgalvīgs un atļāvos cienīgtēviem pateikt: "Par jums, kungi, man nāk prātā Kristus vārdi Jāņa evaņģelijā: 'Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs mani neuzņemat; kad cits nāks savā paša vārdā, to jūs uzņemsit.'" Man jau nepatīk atstāstīt šo gadījumu, bet tas paskaidro, kādēļ turpmāk vairs nevarēju darboties konsistorijas pakļautībā, un līdz ar to jau pazuda arī ārējs iemesls studijas turpināt.

Cik tālu no Dieva esi šobrīd?

Tieši tik, cik esmu augstprātīgs. Bet šī taču nav īstā reize grēksūdzei, vai ne?

Vai tev vienmēr izdodas izdzīvot evaņģeliju personiskajā dzīvē?

Jā, taču ne vienmēr to piepildot, bet bieži arī grēkojot pret to.

Kad sešgadīgais dēls man nesen jautāja, kas ir grēks, atbildēju: viss, kas mūs attālina no Dieva.

Jā, grēks mūs attālina no Dieva, bet grēka nožēlošana dažkārt tuvina Dievam vairāk nekā pats taisnums. Tā to māca arī Jēzus līdzībā par pazudušo dēlu – un arī sacīdams, ka debesīs lielāks prieks par vienu atgriezīgu grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem. Es evaņģeliju esmu piedzīvojis divējādi – kā darītājs un kā nedarītājs.

Grēksūdze, absolūcija un dievgalds, sprediķis, kopīgas lūgšanas, – kas, tavuprāt, ir galvenais dievkalpojumā?

Dažs saka – dievgalds, dažs – sprediķis. Es domāju, ka katra dievkalpojuma daļa var būt galvenā – kā nu kuŗam cilvēkam, kā nu kuŗu brīdi. Bet skaidra evaņģelija vēsts sprediķī, protams, stāv visam pāri, lejot gaismu pār visu dievkalpojumu. Bez evaņģelija gaismas katra svētdarbība ir tikai māņticība un elku kalpošana. Kas, piemēram, būtu dievgalds bez evaņģelija, ja evaņģelijs taču pats ir īstenā Kristus asins, bet šā evaņģelija atmodinātā mīlestība mūsos – īstenā Kristus miesa. Bez šās evaņģeliskās reālitātes ārējais dievgalds būtu tikai tāda puskanibāliska buršanās. Kam gan derēja visi tā saucamie sakramenti pirms reformācijas, kad pats evaņģelijs tika lasīts mirušā, tautai nesaprotamā latīņu valodā? Tāpēc man ļoti patīk, kā latvieši dievkalpojumu pa vecam skaisti sauc par dievvārdiem.
Manā draudzē katru svētdienu ir dievgalds. Draudze tā vēlas. Taču es pats par dievgaldu domāju tā, ka cilvēki, paši savās mājās ar saviem kristīgiem brāļiem un māsām sanākdami, var, Kristu pieminot, noturēt sev pilnvērtīgu un svētīgu dievgaldu ar maizi un vīnu arī bez mācītāja, jo visi kristieši ir, kā rakstos teikts, ķēnišķīga priesterība. Svētais vakarēdiens ir mīlestības mielasts, un nevis mācītājs vai priesteris, bet gan mīlestība to svētī; jo mācītājs vai priesteris ir tikai Dieva kalps, bet mīlestība ir pati īstā Dieva klātiene viņa bērnu sirdīs. Bērni ir augstāki par kalpiem.

Kur ir tava draudze?

Kad man aizliedza kalpot tavās minētajās draudzēs, tiku uzaicināts noturēt dievkalpojumus luterāņiem Nākotnes ciematā pie Jelgavas, kur tobrīd nemaz nebija draudzes. Sākumā atteicos – konsistorijas aizlieguma dēļ. Bet, aicināts vēlreiz, nodomāju tā: ja es atteikšos, arī neviens cits to nedarīs, un turienieši tad paliks pavisam bešā. Kuŗš tad būs ieguvējs? Tad nu es jau piecus gadus kalpoju savā mazajā draudzē, no baznīcas nevienu prom nevilinādams, nedz ko šķeldams, bet gan darīdams to nelielo darbu, ko manā vietā neviens cits nedarītu ne ar konsistorijas atvēli, ne bez tās. Bez tam katru nedēļu noturu bībeles stundas Rīgā un ik pārnedēļu Ogrē un Jaunpilī.

Vai, tavuprāt, mūsu laicīgā ticības māte piedzīvo krīzes situāciju?

Latvijas luterāņu baznīcas fundamentāliskā pozicija ticības lietās ir drosmīgs pretspars krīzes tendencēm. Tikai nopietni jāpārdomā, vai šāda drosme patiesībā nav slēptas bailes no tās atbildības, ko uzliek garīga brīvība. Un kam gan der baznīca bez garīgas brīvības? Manuprāt, pietisms un mistika ir tie gara virzieni, kas baznīcā nedrīkstētu zust.
Pietisms un mistika ir evaņģeliska dzīvošana. Pietisms – ārējā pasaulē, mistika – cilvēka iekšienē, kur, kā Kristus saka, meklējama debesu valstība. Par īstu pietisma garu domājot, man nāk prātā kādā pirmskaŗa baznīcas mēnešrakstā lasīts vēstījums no kristīgās misijas darba lauka Ķīnā. Tur bijis kāds korejietis, kas, neprazdams lasīt, bija iemācījies no galvas visu Kristus kalna sprediķi. Kad turienes misionārs izbrīnā vaicājis, kā viņam tas izdevies, korejietis atbildējis: Pavisam vienkārši: man ir draugs, kas prot lasīt, un viņš man katrreiz lasīja priekšā vienu pantu, bet es tad tūdaļ mācījos tā dzīvot, kā tai pantā teikts. Un tā es īsā laikā iemācījos visu kalna sprediķi.
Apustulis Jēkabs saka vienkārši: Esiet vārda darītāji, ne klausītāji vien.

Kāpēc tev ir būtiski gan runā, gan rakstos saglabāt latviešu valodu tīru?

Mums ir sena un zaļoksna valoda, kas – pretstatā, piemēram, angļu valodai – spēj attīstīties pati saskaņā ar savām normām, izmantojot savu galotņu un piedēkļu nozīmju bagātību. Bez tam mums ir īstu lietpratēju – Mīlenbacha un Endzelīna – izveidota nevainojama rakstība, par ko lielo Eiropas kultūrtautu valodnieki ir teikušies latviešus pat apskaužam. Šī rakstība ir tikusi sabojāta, atmetot mīkstināto r, gaŗo o, ch un samaitājot svešvārdu rakstību. Še nav vietas iztirzāt, kā šie it kā sīkie bojājumi grauj valodas sistēmu; bet ir kauns klausīties, kā pat aktieŗi un dziedoņi vairs nejēdz, kur runājams šaurs, kur plats e. Un arī tās ir šo bojājumu sekas. Ja žīdi ir spējuši piecelt no miroņiem savu seno ebrēju valodu, tad latviešu "nespēja" savas tēva valodas labad atjaunot rakstībā pāris burtu ir tikai stulbs kūtrums un neizglītotība. Kultūras tautas tā nerīkojas. Tiem cittautiešiem, kas XX gs. sākumā saukāja mūs par kultūras konsumentiem, ir izrādījusies pilnīga taisnība XXI gs. sākumā. Jāpiemetina: svešas subkultūras konsumenti jeb patērētāji, kas pat paši savu valodu vairs neprot godā turēt. Ja mūsu valodai nav nākotnes, tad nevis ārēju apstākļu, bet gan pašu latviešu vienaldzības dēļ. Jo mūsu valoda strauji grūst pati savā iekšienē. Šis ir ļoti smags jautājums. Par to nāktos runāt kādā drūmā avīzē, nevis tik mīlīgā žurnālā kā "Ieva".

Mēs neesam runājuši par mūziku…

Tā man ir otra valoda, kuŗā es klausos un sludinu evaņģelija vēsti. Šo valodu esmu mantojis no saviem vecākiem, tāpēc varu teikt, ka man ir divas tēva valodas – latviešu valoda un mūzikas valoda.

Tava mūzika ir skaista, liekas, tavas melodijas ir nevis intellekta izstrādājums, bet gan Dieva dāvana. Zinu, ka sōlistiem, koŗiem un diriģentiem sagādā prieku šīs mūzikas atskaņošana. Publika un daļa profesionāļu to uzņem ar sajūsmu, bet ir arī tādi, kam tava mūzika šķietas par "saldu", ir dzirdēts pat salīdzinājums ar deju vai kino mūzikas estētiku...

Ir taisnība, ka manos garīgajos darbos daudz it kā triviālu motīvu. Bet tiem tur sava semantiska jēga. Labi, es esmu neizvēlīgs izteiksmes līdzekļu ziņā. Bet lielā Bacha garīgie darbi ir pilni ar sava laika deju ritmiem. Arī Kristus evaņģelijs ir pilns ar ārēji it kā profānām līdzību ainām – par sējēju, par pazudušu grasi, par zvejnieka tīklu utt.
Ja turpretim kādam komponistam ir sava "garīga" un sava "laicīga" aistētika, tad tas, manuprāt, norāda tikai uz dalītu sirdi. Es savā mūzikā cenšos pēc sirds vienotības – garīgo iztulkojot profānajā un profāno piepildot ar garīgu jēgu. Protams, tam ir savas zināmas robežas. Piemēram, "kristīgais roks" ir man pilnīgi svešs.

Kas, tavuprāt, cilvēku dara par kristieti?

Ārēji, zināms, ūdens kristība. Bet tā apliecina tikai cilvēka ārēju piederību Kristus draudzei pasaulē. Cik nav neliešu starp kristītajiem! Es gribu teikt – cik nav nekristiešu starp kristītajiem! Dieva priekšā der tikai viena kristība – garā jeb ugunī. Tai nav ne ārēju zīmju, nedz pazīmju. Uguns ir trejāda – karsta, gaiša un stipra, tāpēc arī tā der kristīt trīsvienīgā Dieva vārdā. Tēva vārdā – dievmīlestības karstumā, Dēla vārdā – iekšējas patiesības atziņas gaismā, Svētā Gara vārdā – atbrīvotas gribas stiprumā. Šīs trejas lietas tad nu cilvēku patiesi dara par kristieti.

Prieks Kristū – vai tā ir kristieša pazīšanās zīme?

Ir gan, bet tikai tāds prieks, kas no sāpēm iegūst savu dziļumu.

VIJA BEINERTE
IEVA