INGMĀRS ZEMZARIS sarakstē ar Viju Beinerti

Vārds, kas izsaka mīlestību

From "Vija Beinerte"
vija@...
Sent: 2004-05-04 11:47
To: "Ingmars Zemzaris"
ingmars@...

Sveiks, Ingmar!
Atceries, es Tev reiz stāstīju, kā, vēl studente būdama, stāvēju Zagorskas klosterī Rubļova Trīsvienības priekšā, un pēkšņi svētgleznas trīs stāvi saplūda vienā mirdzošā, no kura izplūda varena gaismas straume, kas apņēma mani un piepildīja ar neizteicamu prieku un līksmi… Tam, kas ar mani notika klosterī, nebija nekāda sakara ar Rubļeva darba kompozīciju vai, teiksim, kolorisko risinājumu. Man līdzās bija vismaz desmit ekskursanti, kuri turpināja apspriest ikonu gleznošanas kanonus un krāsu klāšanas tehnoloģiju. Bet pār manu seju plūda asaras, ar kurām es nu neko nespēju padarīt.
Redzi, es tomēr aizgāju uz Mela Gibsona filmu. Pirmais, kas ienāca prātā izejot no zāles, bija: "Šī nav filma tiem, kas netic, lai tie ticētu, bet gan tiem, kas tic, lai tie mīlētu". Divas stundas un desmit minūtes pār manu seju plūda asaras. Un tam nebija nekāda sakara ne ar aktieru spēli, nedz ar kadra kompozīciju, specefektiem vai sižeta risinājumu, – tāpēc atcerējos Zagorsku. Turklāt Gibsons savu producēšanas kompāniju ir nosaucis Icon Production. Vai vari – par spīti saceltajai ažiotāžai – tomēr aiziet uz Forum Cinema un noskatīties Kristus ciešanas?

From "Ingmars Zemzaris"
ingmars@...
Sent: 2004-05-04 16:23
To: "Vija Beinerte" vija@...

Sveika, Vija!
Filmu noskatījos. Taču es nevaru iesaistīties diskusijās par to. Es domāju, ka tās vispār nemaz nav diskusijas, bet gan rotaļa, kuras dalībnieki cenšas noslēpties no patiesības. Ja man kas pēc šās filmas ir sakāms, tad tas attiecas uz mani pašu, nevis uz filmu.
Amerikāņu kino stilistika un autora katolisms mani te traucē tikpat maz kā baroka stils un luterāņu tradīcija Bacha “Mateja pasijā". Lasīju gan viedokli, ka šai filmā “idejas neesot nekādas" un ka šī filma esot “mēsls". Un vēl visvisādu gudru izrunāšanos. Tad man nāk prātā Kristus vārdi: “Kam es šo cilti līdzināšu? Tā līdzīga bērniem, kas sēž tirgū un sauc uz biedriem un saka: Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt; mēs jums dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt." Tāpat taču bija ar Kristus ciešanu aculieciniekiem priekš divtūkstoš gadiem Jeruzalemē – viņi dalījās viedokļos! Izņemot tos, kas – kā Pīlāts – vaicāja pēc patiesības un atrada to sevī: “Jēzus no Nācaretes, jūdu ķēniņš".
Vai tad par patiesību nedrīkst runāt vienkārši? Protams, kino nav īstais veids kā sludināt evaņģeliju. Bet diemžēl tas ir īstais veids kā uzrunāt neatgriezeniskam deģenerācijas procesam pakļauto rietumu sabiedrību, kuras garīgā aprūpe gandrīz divtūkstoš gadu ir atradusies kristiešu priesterības rokās. Es domāju, ka esmu sapratis filmas ideju. Es ar dievpalīgu centīšos kļūt labāks.

From "Vija Beinerte"
vija@...
Sent: 2004-05-04 17:17

Gaidīdama Tavu atbildi, turpināju domāt, ko vēl gribu teikt. Un redzi, tas, ko paguvu pierakstīt, ir: Es neņemos spriest, vai šī filma ir laba, vai slikta, varu vien runāt par to, ko tā ir izraisījusi manī.
Tāpēc vēlreiz par asarām. Daži kritiķi apgalvo, ka Gibsons šo filmu apzināti esot taisījis kā raudamo gabalu. Un gudri vīri, diskutējot par filmu, spriež, kurš nu ar ko tajā identificējas – viens apgalvo, ka skatītāji identificējoties ar Jēzu, cits – ka gluži otrādi –nevis ar Jēzu, bet ar tiem, kas močī, t.i., ar sitējiem, spļāvējiem, mocītājiem. Bet redzi, es neidentificējos ne ar krustā sisto, nedz ar krustā sitējiem. Un pat ar bēdu sagrautajām sievietēm ne! Man asaras sāka līt vēl pirms ainas Olīvu kalnā. Kā izlasīju vārdus no Jesajas grāmatas "Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam par atpestīšanu, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti," – tā arī viss aizgāja. Tu jau zini, es ilgu laiku nemācēju noskaidrot savas attiecības ar Jēzu. Sirdī jutu – mans ceļš ir kristietība, taču nespēju rast atbildi – kāpēc. Kas atšķir Kristu no Bodidharmas, Krišnas vai Muhameda, no citiem skolotājiem un praviešiem? Ja Kristus bija vienkārši labs cilvēks, kā gan viņš varēja par sevi teikt “es esmu ceļš, patiesība un dzīvība" un “man ir dota visa vara debesīs un virs zemes"? Vienkārši labs cilvēks, lai cik izcils un dižens skolotājs vai pravietis viņš būtu, tā nevar teikt – vai nu viņš ir melis, vai arī… Jā, vai arī pats Dievs! Es lasīju Rakstus, gavēju, lūdzu, atkal lasīju… Līdz atklāju, ka visa Vecā Derība runā par to, ka pats Radītājs apvilks miesu un nāks kā cilvēks pie cilvēkiem. Un tad kādā brīdī viss kļuva gaišs kā diena: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielskungs," – tā septiņsimt gadu pirms Kristus dzimšanas Svētā Gara spēkā raksta pravietis Jesaja. Un tad vēl Jāņa evaņģelijā: “Vārds bija Dievs", “Vārds tapa miesa". Un paša Jēzus liecība: “Es un Tēvs, mēs esam viens", “Kas redzējis mani, ir redzējis arī Tēvu". Kur nu vēl caurspīdīgāk un skaidrāk! Tajā mirklī viss nostājās savās vietās.
Un redzi, kopš tā brīža man ir grūti skatīties Dzefirelli, Skorcēzes un Pazolīni filmas par Kristu, – lai arī šīs filmas ir analizējamas saskaņā ar augstās mākslas kritērijiem, man tajās pietrūkst paša galvenā – teikuma priekšmeta un izteicēja jeb skaidrības par to, kas tad Kristus īsti bija. Gibsons savu filmu sāk ar citātu no Jesajas grāmatas, un varbūt sava nozīme ir arī tam, ka Jesaja savulaik bija tik svarīgs manā ceļā uz Kristu. Tomēr – lai vai kā, bet es, skatoties Gibsona filmu, identificējos nevis ar kādu no tiem, kas uz ekrāna, bet gan pati ar sevi. Un man liekas, ka tieši to Gibsons arī ir gribējis – lai katrs mēs risinātu savas personiskas attiecības ar krustā sisto.
Visas tās asinis, putekļi, spļaudekļi, pūļa trulums un nežēlība, par ko šausminās daudzie kritiķi – tas viss taču ir atrodams Svētajos Rakstos! Dāvids 22. psalmā, kas saucas "Taisnā ciešanas" vēl cik tur gadus pirms Jesajas praviešo: "Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus." Nāvessods pie krusta Dāvida laikā vēl nebija izgudrots, bet pravietis dzied par caururbtām rokām un kājām un prieku ļaundaru acīs!
Pūļa nežēlība Gibsonam ļauj atklāt gan to, ka nekas pasaulē nav ļauns, izņemot cilvēku, kad tas savu sirdi novērš no Dieva, gan arī to, kas bija Kristus. Vienkārši labs cilvēks, kas naivi uzdodas par Dieva dēlu (mēs taču visi esam Dieva bērni!), nebūtu spējis izturēt šaustīšanu, ērkšķu kroni, apsmieklu, brīnumiņa prasīšanu un krusta ceļu. Zini, tas krusts, ko mēs redzējām, sver 70 kilogramus – nevis butaforija, bet īsts koks. Piekrītu, Gibsons nevar zināt, kā tieši risinājās tā vai cita Kristus ciešanu epizode, taču Gibsons zina, kas Kristus bija un kāpēc Viņš, atkal citējot Jesaju, "nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par daudziem." Un tie flešbeki, kad Golgātas ceļa laikā Jēzus atceras Kalna sprediķi, kāju mazgāšanu un maizes laušanu, – es tos uztvēru kā dzīvu liecību mācības iemiesošanai darbos. Kas ļāva Marijai nesajukt prātā un Jānim nemesties dūru cīņā pret pūli? Tikai un vienīgi ticība apsolītajam augšāmcelšanās brīnumam. Tas nemazināja viņu sāpes un ciešanas, toties deva spēku izturēt.

From "Ingmars Zemzaris"
ingmars@...
Sent: 2004-05-04 18:01

Piecdesmitajos gados Rīgā bija kāds populārs luterāņu mācītājs. Pie draudzes tējas galda kāda kundze teikusies dzirdējusi: tas bērns Betlēmes silītē un tas vīrs pie krusta Golgātā esot bijis pats debesu Tēvs. Mācītājs to liedzies ticēt un teicis: “Ja tā ir taisnība, tad lai Dievs mani soda!" Un tā bijusi pēdējā reize, kad viņš skaidri runājis. Pavisam drīz viņš arī nomiris.
Jā, Vija, arī es ticu to pašu, ko Tu tici: tas vīrs pie krusta, būdams patiess cilvēks un Marijas dēls, bija – kā Jesaja saka – varenais Dievs un mūžīgais Tēvs. Starp citu, no katoļu dogmatikas viedokļa šāda mūsu ticība laikam saucas patripasionistu ķecerība. Un man, skatoties filmu, nebūt nešķita, ka krietnais katolis Gibsons jelkādā ziņā būtu ķeceris patripasionists. Bet redzi, es arī nepavisam necentos ietulkot savu doktrīnu Gibsona simbolos. Savukārt Gibsona simbolu valoda manu reliģisko pārliecību neapvaino un neievaino. Tā atstāj brīvu telpu cilvēka apziņas brīvībai – tāpat kā pats evaņģelijs.
Par raudāšanu. Gibsons drīkst mani tīši raudināt tāpat kā Bīns – tīši smīdināt. Es visai labi saprotu, ko kāds filmas kritizētājs saka: tāds raudamgabals neprasa no skatītāja nekādas “intelektuālas piepūles". Tiesa gan. Bet katra intelektuāla piepūle taču prasās pēc sava piepildījuma tiešā emocionālā piedzīvojumā. Nez, kādu intelektuālu piepūli gan no manis prasa Bacha pasijas? Es intelektuāli pūlos, lasīdams, piem., Meistaru Ekhartu vai Jēkabu Bēmi, un pēc tam, klausoties mūziku vai skatoties šādu filmu, manai raudāšanai ir kāda jēga. Arī pats tas kritizētājs taču pēc visām savām intelektuālajām pūlēm piedzīvo emocionālu katarsi, ar baudu izgānīdamies par šo filmu.

From "Vija Beinerte"
vija@...
Sent: 2004-05-04 19:13

Man tikko zvanīja kāds draugs, kas arī ir noskatījies "Kristus ciešanas". Viņš gribēja noskaidrot, kā īsti ir ar tiem jūdiem – vai patiesi viņi tik nežēlīgā veidā ir izlējuši nevainīgas asinis, pieprasot, lai romieši piesit Jēzu krustā, un vai tiem, kas ceļ brēku par Gibsona antisemītismu, nav reāls pamats to darīt.
Ko es tur daudz varēju teikt – vien to, ka Gibsons jau neko no sevis nav pielicis klāt pie tā, kas evaņģelijos rakstīts. Vairums Jeruzalemes tempļa priesteru un farizeju tolaik neticēja nekādam Dievam, tāpēc visos četros evaņģelijos viņi tiek saukti par čūsku un odžu dzimumu, par ļaunu cilti, kas pilna liekulības un netaisnības, – Dievu viņi godā vien ar lūpām, bet sirdī ir izkurtējuši un izvirtuši – kā kapi, kas no ārpuses glīti nobalsināti, bet iekšā pilni ar miroņa kauliem un visādu netīrību. Jā, es teicu, tie bija augstprātīgie, naudas un varas kārie templieši, kas pina politiskas intrigas un apsūdzēja Jēzu kā musinātāju un dumpinieku, tādējādi nolemjot viņu lēnai un mokpilnai nāvei pie kauna staba!
Taču, kā Tu labi vari iedomāties, es draugam liku pie sirds arī to, ka gan māte Marija, gan apustuļi un mācekļi, un evaņģelisti Matejs, Marks, Lūka un Jānis – viņi visi taču arī bija Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba pēcnācēji! Kāds gan te antisemītisms?

From "Ingmars Zemzaris"
ingmars@...
Sent: 2004-05-04 19:19

Es šoreiz neļaušos kārdinājumam izteikties par antisemītisma tēmu. Patiesība galu galā ir nekorekta no jebkuras ideoloģijas viedokļa.

From "Vija Beinerte"
vija@...
Sent: 2004-05-04 20:27

Patiesība ir vārds, kas izsaka mīlestību. Patiesība ir tas, ka ticība bez mīlestības ir kā gaisma bez siltuma – tajā nav dzīvības. Un vēl patiesība ir arī tas, ka ne Tu, nedz es neesam elektronisko sarunu cilvēki. Kārlim ir labs vīns un es esmu uzcepusi maizi. Gaidām Tevi!

From "Ingmars Zemzaris"
ingmars@...
Sent: 2004-05-04 20:31

Mīļš paldies par uzaicinājumu! Tūliņ došos ceļā.

VIJA BEINERTE
Žurnāls "Una", 2004. gads