INGMĀRS ZEMZARIS intervijā Vijai Beinertei

Lietderības svētlaime

Raksta skenētā versija (PDF)

Ar izcilību beidzis Teoloģijas semināra ērģeļu nodaļu un tajā pašā gadā arī Emīla Dārziņa speciālo mūzikas skolu, studējis teoloģiju, taču studijas pārtraucis, no vācu valodas tulko un izdod mistiķu Jēkaba Bēmes un Jēkaba Lorbera rakstus; viņa komponētās solo un kora dziesmas, kā arī lielas formas skaņdarbi atskaņoti Latvijā, Vācijā, Čehijā, Polijā, Portugālē, Dānijā, Zviedrijā un Somijā. Viens no tiem, kas konsekventi turas pie Endzelīna un Mīlenbaha izveidotās latviešu pareizrakstības. Viens no tiem, kam svarīgākais ir visās savas dzīves izpausmēs kalpot dievišķīgajam labestības un patiesības cēlonim sevī, dzīvot lietderības svētlaimē, kurā viss der mīlestībai, bet mīlestība der pati sev un tāpēc dara derīgas visas savas nesavtīgās izpausmes. Profesora Endzelīna mazmazdēls, mākslinieku Līvijas Endzelīnas un Ulža Zemzara mazdēls, komponista Imanta Zemzara un muzikoloģes Ingrīdas Zemzares dēls Ingmars ZEMZARIS.

Pasaulē ir tik daudz sāpju un ciešanu – cilvēki nereti uzdod jautājumu, kāpēc Dievs to pieļauj.

Mūsu pirmtēvs Ādams taču izvēlējās ēst no ļauna un laba atzīšanas koka, proti, viņš izvēlējās nevis iekšējas paklausības pieredzi debesu harmonijā, bet gan baudas un sāpju pieredzi šās pasaules materiālitātes varā. Un ja tā, kā tad mēs pazītu ļaunumu, ja nebūtu sāpju? Tāpat bieži mēdz jautāt: kādēļ Dievs pieļauj ļaunumu? Un ja Dievs to nepieļautu, kā tad mēs cilvēki zinātu, ka esam ļauni?

Visa Vecā derība stāsta par to, ka pats Radītājs apvilks miesu un nāks kā cilvēks pie cilvēkiem. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Kāpēc bija vajadzīga Kristus mokpilnā nāve pie krusta?

Atbildēt uz šo tavu jautājumu nozīmētu izstāstīt visu kristīgo reliģiju. Zinības te nelīdz nenieka. Zinība ir cilvēka apziņas visseklākā joma. Dieva lietas ir aptveramas iekšēja piedzīvojuma veidā. To varbūt var par viedēšanu saukt. Saprast Kristus noslēpumu nozīmē jau būt atpestītam. Ko nozīmē Kristus nāve pie krusta? Ja tu visu savu dzīvi padari par šo vienu jautājumu, tad Dieva žēlastība pati tevī kļūst par atbildi.
Es varu te, piemēram, minēt kādu vienu aspektu. Evaņģelijā teikts, ka, Kristum pie krusta nomirstot, iestājās tumsa pār visu zemi. Dēls jeb gudrības gaisma atgriezās Tēva jeb mīlestības klēpī. Gudrība atgriezās mīlestības klēpī, lai pēc tam atkal atdzimtu no tā katrā atpestītajā Dieva bērnā. Tādēļ visai mūsu ārējai prāta gaismai, visām mūsu zinībām par Kristu ir jānomirst, jāsatumst, lai mūsos atspīdētu jauna gaisma – gudrība, kas mūsos iekšēji dzimst no mīlestības. Tāpat kā Dieva Vārds Kristus pirmmūžībā piedzima no mīlestības klēpja.
Tapēc arī rakstu mācītājs Zauls tapa akls, iekāms kļuva par apustuli Pāvilu. Visai rakstu zinību gaismai bija jānomirst, iekams viņš tapa gudrs ne no rakstiem, bet no žēlastības. Kristīgā ticība ir mīlestības acugaisma.

Tevis pieminētā viedēšana – no kā tā ceļas?

Viedēšana ir klusums, kurā dvēsele žēlastību ierauga. Tas nozīmē spēju atteikties no sava viedokļa. Kā Bēme saka: Ja tu vari vienu stundu klusēt visā savā domāšanā un gribēšanā, tad sadzirdi sevī Dieva vārdu, no kā esi tapis, kas bija Dievā, iekams tu esi radies.

Kas ir Dieva žēlastība?

Viss labais un patiesais mūsos. Debešķīgs cilvēks grib labu un tic patiesību. Viņš gan pats ir tas gribētājs un ticētājs, bet labais un patiesais ir Dieva žēlastība, ko cilvēkam ir vara vai nu pieņemt, vai arī atraidīt.

Kad un kā sajuti Dieva aicinājumu?

Manā ģimenē nebija neviena baznīcas cilvēka, izņemot vecvectēvu Jēkabu Zemzari, kuru neatceros, bet kurš reiz esot mani pavisam mazu puiku svētījis. Māte man vienīgi iemācīja kādu jauku vakara lūgsnu, ko pati bija no savas vecmāmiņas mācījusies. Tēvreizi iemācījos no latviešu literatūras hrestomātijas 4. klasei, kur tā bija nodrukāta kā vecas latviešu rakstības paraugs. Tomēr vēl skolas gados, ne reizes nebijis dievkalpojumā, es zināju, ka kļūšu par mācītāju. Tam nebija nekāda ārēja pamudinājuma. Ja nu vienīgi vecās vācu mācītāju grāmatas, ko tolaik labprāt lasīju. Tāpat manu tolaik iemīļoto komponistu Baha, Hendeļa, Haidna garīgā mūzika.

Divus gadus tu studēji teoloģiju. Tolaik tu sprediķoji, vadīji iesvētes mācības un noturēji bībeles stundas Rīgas Jaunajā svētās Ģertrūdes baznīcā, Ogrē, Carnikavā, Rūjienā. Kāpēc tu pārtrauci studijas?

Tagad es droši vien tā nerīkotos. Bet toreiz man laikam, kā mēdz teikt, pietrūka motivācijas. Studenti savā starpā ņirgājās: ja gribi kļūt neticīgs, iestājies teoloģijas fakultātē! Neticīgs es gan nekļuvu. Es tikai kļuvu aizvien zinīgāks un līdz ar to – aizvien lielāks muļķis. Ai, cik tas ir nelāgi, kad tu cilvēks zini vairāk nekā saproti! Nu lūk, un beigās man nav teologa diploma. Un tas ir labi: ja es runāju patiesību, tad tā liecina pati par sevi. Bet ja es runāju nepatiesību, kam tad man diploms? Tas tikai maldinātu cilvēkus. Patiesības kritēriji ir iekšēji.
Pats Luters saka, ka ne Dievu, nedz Dieva vārdu neviens nesaptrot citādi kā vien caur Svēto Garu, bet Svēto Garu neviens citādi nepazīst kā vien pieredzē. Šādā pieredzē Svētais Gars cilvēku mācot pats savā skolā, ārpus kuras visa mācīšana esot tikai šķitums, vārdi un pļāpas. Vēl Luters sacīja: Experientia fit theologus – pieredze dara teologu.

Kā noticis, ka tev tomēr ir sava draudze, pat vairākas?

Man nav savas draudzes. Kristum ir sava draudze. Es tikai kalpoju Kristus draudzē tā, kā Viņš man ierāda un uztic. Es pateicos un brīnos, ka Viņš man to uztic. Es nemaz nedomāju, ka esmu labs mācītājs. Man kādreiz gribas, lai manā vietā nāktu kāds cits – labāks runātājs un sirsnīgāks cilvēks. Bet tas nenozīmē, ka es būtu noguris vai apnicis. Nē, es tikai no sirds vēlētos, kaut cilvēkiem pilnā mērā tiktu tas, kas viņiem vajadzīgs – mierinājums, ieprieca, evaņģelija vēsts, kas trāpa sirdi. Es cenšos godprātīgi kalpot, un paldies Dievam, ka Viņš nav devis man neapskaužamo prasmi būt ar sevi apmierinātam.

Tu kalpo Nākotnes cilvēkiem un vēl arī Jaunpilī un Rīgā…

Jā, pašlaik regulāri sprediķoju trijās vietās: noturu svētdienas dievkalpojumus luterāņiem Nākotnes ciematā un celsmes stundas Jaunpilī un Rīgā. Celsmes stundas ir brīnišķīga veca vācu protestantu tradīcija. Tādi klusi mājas dievkalpojumi ar sarunām un nelielu kopīgu mielastu. Es jūtos ļoti laimīgs, redzot īstu sirsnību un labvēlību draudzes locekļu starpā. Gadu gadiem nav piedzīvoti nekādi strīdi, nedz savsatrpēji aizvainojumi. Tā, manuprāt, ir lielākā laime, ko mācītājs var piedzīvot. Redzēt, kā mīlestība pārspēj visu viedokļu dažādību. Viedokļu dažādība nav vairs nepilnība, bet gan skaista žēlastības rotaļa. Nav taču visas puķes pļavā vienādas, nedz arī visiem meža putniem viena dziesma. Es pats daudz ko varu mācīties no saviem draudzes locekļiem. Tie visi cits citu augsti cienī, vai luterāņi, katoļi, vai sektanti būdami. Tas ir patiess ekumēnisms bez jebkādas koķetērijas. Tas ir augstāks miers, augstāka vienotība patiesībā.

Cik noprotu, vācu mistiķu studijas ir apgrūtinājušas tavas attiecības ar konsistoriju. Bet arī Mārtiņš Luters taču bija mistiķis. Vismaz dzīves sākumposmā, vai ne tā?

Bez vācu mistikas nebūtu reformācijas. Protams, Luters bija pretrunīgs cilvēks. Daži viņa izteikumi skan kā kategorisks mistiskās teoloģijas manifests, citur viņš šķietami no tās novēršas. Patiesībā viņš novērsās nevis no mistikas, bet gan no misticisma, no kropļojumiem. Arī es pats, tulkojot un izdodot vācu mistiķu Bēmes un Lorbera rakstus, lielā mērā novēršos no tās preces, ko ar “mistikas" nosaukumu piedāvā mūsdienu ezotērikas tirgus. Luters visai labi prata atšķirt īstu vērtību no neīstas. Diemžēl viņa sekotāji to bieži vien neprot, un tādēļ Luters tiek pārprasts.
Vēstulē Spalatīnam Luters rakstīja par lielo vācu mistiķi Tauleru: “ Viņā es esmu vairāk patiesas teoloģijas atradis nekā visu universitāšu visos doktoros kopā." Tagad, piecsimt gadu pēc Lutera, man līdzīgi gribētos teikt par lielajām pēcreformācijas laika atklāsmēm – par Jēkabu Bēmi, Emanuēlu Svedenborgu un Jēkabu Lorberu. Tāpēc es cenšos padarīt šos rakstus latviešu lasītājiem pieejamus.

Vai būtu pareizi teikt, ka mistiķis ir tas, kurš spēj sasniegt tevis pieminēto viedēšanas stāvokli?

Luters ļoti īsi pasaka: “Mistiskā teoloģija ir pieredzes, nevis doktrīnas gudrība." Vēlāk Emanuēls Svedenborgs, bībeles simbolus skaidrodams, saka, ka bībeles jēdziens “maucība" nozīmē spriedelēšanu par garīgām un debešķīgām lietām no zinību viedokļa. Tātad mistiķis vienkārši ir tikumīgs cilvēks. Gudrība dzimst no ticības un mīlestības laulības.

No kā dzimst tā sauktā pasaules gudrība – tā, kas palīdz gūt naudu, varu un pat godu uz citu cilvēku sāpju un asaru rēķina?

Nav pasaules gudrības – ir tikai šādas gudrības šķitums. Kas tā par gudrību, kas nemeklē patiesību? Gudrība nav šķirama no ētikas. Tāpat arī kultūra. Kultūra bez ētiskas jēgas ir mirusi. Vraks, kas pa gabalu gan izskatās pēc kuģa, taču lietojams nav.

Kas pašlaik notiek ar latviešu kultūru?

Tas, kas notiek ar Eiropas kultūru kopumā. Kā latviešu baptistu bīskaps šodien kādā runā teica – mēs kļūstam par barbaru sabiedrību. Eiropas kultūra nav veidojusies demokrātiskā sabiedrībā un, kā redzams, šādas demokrātijas apstākļos attīstīties nespēj. Amerikāņu subkultūra – tas ir demokrātijas produkts: nemitīga manipulācija ar cilvēka apziņu. Nu, demokrātija zemes virsū, saprotams, ir tikai ilūzija. Situācija, kad ik dienas esmu spiests iepirkties vai ēst agresīvas mūzikas pavadījumā, nav vis demokrātija, bet terors. Īstas demokrātijas priekšnoteikums ir klusums.

Nesen runāju ar kollēgām par latviešu kino situāciju. Jā, Latvijā šai nozarei katastrofāli un ilgstoši trūkst naudas. Taču man liekas, ka ne mazāka katastrofa ir ar idejām – vienam talantīgam režisoram čura pudelē, otram – kaka bēniņos. Kollēgas man saka – ko tu gribi – tāda ir mūsu dzīves īstenība, māksla ir sabiedrības spogulis. Vai patiesi?

Māksla ir mākslinieka iekšējās dzīves spogulis. Radot šādus darbus, mākslinieki acīmredzot nav ievērojuši personisko apziņas higiēnu, vai arī nezina, kas tā tāda ir. Pārtikas ražotājiem valsts taču liek ievērot zināmu tīrību savās ražotnēs. Kāpēc no māksliniekiem neprasa ideju un nodomu tīrību? Kultūra taču ir cilvēka dvēseles ikdienas maize. Mākslas uzdevums ir celt un turēt godā ideālus. Jeb vai mūsdienu mākslas uzdevums ir tos izsmiet? Kristus to visu ir iepriekš pasludinājis, sacīdams: pēc tā lielā bēdu laika saule taps aptumšota, mēness nedos sava spīduma, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustēsies. Saule ir mīlestība, mēness – ticība, zvaigznes ir patiesības atziņas, bet debess stiprumi – zināmi ētiski ideāli.

Kāda, tavuprāt, ir kultūras un kāda ir reliģijas misija?

Bēthovens teica, ka viņa mākslas uzdevums ir darīt cilvēkus labākus. Reliģija ir cilvēces apziņas nomods, un kultūra ir šā apziņas nomoda izpausme visplašākajā nozīmē. Kristus saka: esiet nomodā un lūdziet! Kultūra ir nomodā, kad tā lūdz – nevis diņģējas vai diedelē, bet gan pateicīgi pieņem Dieva žēlastību. Jā, pieņem Dieva žēlastību, nevis atgremo savas negācijas.

Kas ir miegs un kas nomods?

Savās “Nakts nomoda svētcerēs" Gerhards Terstēgens izsaucas: “Prom, fantazija! Mans Kungs un Dievs ir šeit!" Nomods ir garīgs apziņas stāvoklis. Nu, teiksim, Lieldienu rītā Kristus dzīvība izrādījās pirmāka un pārāka par visiem jūdu garīdznieku pragmatiskajiem murgiem. Kristus bija atmodies, viņi palika guļam. Atpestīšana ir atmošanās no miega, ko apziņa snauž savu piecu miesas jutekļu pieredzē. Cilvēki tik ļoti baidās kļūt nabagi materiālā ziņā, bet no iekšējas nabadzības ne vien nebaidās, bet to pat bauda! Cilvēki ir pat gatavi cīnīties par savām tiesībām būt iekšēji nabagi.

"Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība", – saka Kristus kalna sprediķī. Ko nozīmē būt garā nabagam?

Dievs ir visu nabagu nabags.

Dievs taču ir viss visā…

Dievam nepieder nekas ārpus sevis. Nav nekā ārpus Dieva. Viss Viņa īpašums ir Viņā pašā. Cilvēkiem pieder viss kaut kas ārpusē – mājas, mantas... Bet svētīgi nabagie, kam savas debesis ir sevī, tāpat kā Dievam tās ir sevī.

Reiz uz jautājumu, kā sevi izjūti – vai esi komponists, tulkotājs vai garīdznieks, tu atbildēji, ka ne trejādi, bet abējādi – kā mūziķis, tas ir komponists, pianists, ērģelnieks, un – kā garīdznieks, jo tavi tulkojumi un tavi sprediķi nes vienu un to pašu vēsti. Vai šobrīd abas šīs jomas tev vienlīdz svarīgas?

Tās ir manas divas valodas. Mūziķu ģimenē dzimis, es izjūtu mūziku gluži kā savu dzimto valodu.

Vai tev vienmēr izdodas izdzīvot evaņģeliju personiskajā dzīvē?

Man nenākas pārāk viegli pašam ar sevi cīnīties, ja tas kādu var interesēt. Es tikai cenšos vērīgi klausīties sirdsapziņā.

Kā tas ir – cīnīties pašam ar sevi? Kas ar ko tevī cīnās?

Kas ar ko cilvēkā cīnās? To var dažādi sacīt – gars ar dvēseli, Dieva griba ar cilvēka patību, nomods ar miegu, Kristus ar Ādamu, dzīvība ar nāvi. Šo cīņu Kungs Kristus mums evaņģelijā parāda, Ģetzemanes dārzā trīsreiz Tēvu lūgdams: “Tēvs, ja tas iespējams, lai šis biķeris iet man garām, taču tava, ne mana griba lai notiek!" Šis stāsts daudzus mulsina: ja Kristus ir Dievs, kā tad viņš pats sevi lūdz? Jeb vai tur tā saucamā “Dēla persona" ar “Tēva personu" savā starpā tirgojas? Nē, tur Jēzus cilvēka dvēsele nododas sevī iemiesotā Dieva Vārda padomā. Kā Kristus to arī mums pavēl: “Kas grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi!" Kā tad tā – lai aizliedz pats sevi? Kurš ir tas aizliedzējs un kurš tas aizliedzamais? Mēs paši sevī esam tas kaujas lauks, kurā Kristus mūs atkaro no nāves dzīvībai. Mūsu pašu gribā un apziņā notiek tas, Lutera vārdiem runājot, “brīnumainais karš, kad dzīvība ar nāvi kaujas".

Būt kristietim nenozīmē būt nekļūdīgam. Un tomēr – ar ko, tavuprāt, paklupis kristietis atšķiras no nekristieša?

Ar ko vispār kristietis atšķiras no nekristieša? Nu labi, es saprotu, ar ūdens kristību. Kristus ir teicis: “Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā!" Bet ja nu tas nozīmē: cilvēk, iedziļinies pats sevī un pagremdē visas savas tieksmes, rosmes, spējas un domas tai dzīvajā Dieva vārdā, ko gars runā tavā sirdsapziņā? Ja es to ik dienas nedaru, kas tad es ar visu savu ūdens kristību esmu par kristieti? Man klajš Dieva zaimotājs ir simpatiskāks par neētisku Dieva daudzinātāju.

Vai tas pieminot Kristus vajātāju Zaulu, kas trīs dienas sabija akls, bet, atguvis acu gaismu, kļuva par apustuli Pāvilu?

Kungs saka Bībelē: “Kaut tu būtu auksts vai karsts, bet ja tu esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes." Mans cienījamais skolotājs mācītājs Oļģerts Miķelsons mēdz šai sakarā sacīt: “Kas Dievu mīl, to Dievs mīl; kas Dievu nīst, to Dievs grib uzvarēt; bet kas pret Dievu ir vienaldzīgs, pret to Dievs ir vienaldzīgs." Nu, saprotams, tā ir tikai līdzība, kas attēlo cilvēka iekšējus stāvokļus; jo Dievs mīl visus un ne pret vienu nav vienaldzīgs. Arī “Dieva dusmas" ir tikai zināma cilvēka iekšēja stāvokļa apzīmējums, jo Dievs ne uz vienu nedusmo. Svedenborgs saka, ka teikt Dievu dusmojam nozīmē piedēvēt Dievam grēcīga cilvēka īpašības. Jēkaba Lorbera rakstos Kungs Kristus saka: “Ja jūs mani mīlētu ar visu sauļu kvēli, tas vēl nebūtu nekas pret to mīlestību, ar kādu es pat savās dusmās mīlu vislielāko grēcinieku."

Par kādām dusmām Kristus še runā?

Dieva dusmas ir cilvēka pašmīlestība.

Kas ir kalpošana Dievam?

Mēs jau nevaram Dievam dot nekā tāda, ko iepriekš nebūtu no Viņa saņēmuši. Un nevaram viņam kalpot ne ar ko tādu, ar ko tajā pašā laikā Viņš mums nekalpotu. Katrs darbs, ko cilvēks dara, jau patiesībā ir bezgalīgas apstākļu un priekšnoteikumu virknes rezultāts. Un tas, ko cilvēks domājas darām vaiga sviedros un savā nopelnā, patiesībā ir viena vienīga Dieva žēlastība. Dievam mūsu kalpošanas nevajag. Mums vajag. Kalpošana Dievam ir mūsu lietderības svētlaime.

Cilvēki tik ļoti baidās kļūt nabagi materiālā ziņā, bet no iekšējas nabadzības ne vien nebaidās, bet to pat bauda! Cilvēki ir pat gatavi cīnīties par savām tiesībām būt iekšēji nabagi.

Kas tā par gudrību, kas nemeklē patiesību? Gudrība nav šķirama no ētikas. Tāpat arī kultūra. Kultūra bez ētiskas jēgas ir mirusi. Vraks, kas pa gabalu gan izskatās pēc kuģa, taču lietojams nav.

Reliģija ir cilvēces apziņas nomods, un kultūra ir šā apziņas nomoda izpausme visplašākajā nozīmē.

Dievam mūsu kalpošanas nevajag. Mums vajag. Kalpošana Dievam ir mūsu lietderības svētlaime.

VIJA BEINERTE