INGMĀRS ZEMZARIS intervijā Vijai Beinertei

Prieka nepieciešams dalībnieks

Ar izcilību beidzis Teoloģijas semināra ērģeļu nodaļu un tajā pašā gadā arī Emīla Dārziņa speciālo mūzikas skolu; viņa komponētās solo un kora dziesmas, kā arī lielas formas skaņdarbi atskaņoti Latvijā, Vācijā, Čehijā, Polijā, Portugālē, Dānijā, Zviedrijā un Somijā. Studējis teoloģiju, no vācu valodas tulko un izdod mistiķu Jēkaba Bēmes un Jēkaba Lorbera rakstus, mācītājs Glūdā. Profesora Endzelīna mazmazdēls, mākslinieku Līvijas Endzelīnas un Ulža Zemzara mazdēls, komponista Imanta Zemzara un muzikoloģes Ingrīdas Zemzares dēls Ingmars ZEMZARIS. Šosvētdien ir Vasarsvētki, tāpēc mūsu saruna par grāmatām un garīgumu.

Reiz teici, ka jautāts, kā tev labi klājas, tu gribot stāstīt par to, kas ir izlasīts.

Grāmatas man kopš bērnības ir ļoti mīļas. Mans lielākais bērnības prieks bija vecmāmiņas Līvijas Endzelīnas bibliotēka. No tās man visvairāk patika lasīt Vecā Stendera grāmatas oriģinālos Stefenhāgena izdevumos.

Bet tagad – ko, piemēram, šodien tu esi lasījis?

Šodien tiku lasījis divas grāmatas – "Москвич-412, руководство по эксплуатации" un Jēkaba Lorbera "Jāņa lielo evaņģēliju". Pirmo, lai tiktu uz priekšu, otru – lai tiktu atpakaļ. Atpakaļ sevī un atpakaļ pie Dieva. Tas nu ir šīm grāmatām kopīgs – tās ir derīgas.

Tu lasi tikai to, kas ir derīgs?

Protams. Dzīve ir diezgan īsa. Ja es brauktu ar laivu, nemūžam nelasītu to grāmatu par moskviču. Un ja pēc nāves nekā nebūtu, tad es varbūt lasītu pat avīzes. Ir taču jāievēro zināma apziņas higiēna. Ar avīzēm ir tā: tu cilvēks no rīta piecelies, nomazgā muti un tūliņ pat piegāni savu apziņu ar kaut kādu korumpētu niekkalbju meliem. Kālabad? Kāpēc lai mana lasītprasme kļūtu par varas instrumentu visādu viltnieku rokās? Valdniekiem ir jāvalda, nevis jātaisnojas. Lai viņi runā skaidru valodu! Lūk, Repšes kungs skaidri pateica: brauciet visi uz laukiem! Es tūliņ arī ņēmu un aizbraucu. Ja es ko lasu, tad gribu, lai tam tekstam piemīt īsta aktualitāte.

Kas, tavuprāt, ir īsta aktualitāte?

Kristus saka: debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Lūk, tā ir īsta aktualitāte. Aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

Bet grāmatai par moskviču taču arī piemīt aktualitāte, vai ne tā?

Jā. Un pavārgrāmatai arī. Es, protams, mūžīgi nebraukšu ar to moskviču. Bet ja es ar to šobrīd braucu lasīt sprediķi, tad mūžība ir šajā acumirklī. Kad es ar to braukšu spēlēt kārtis, tad mūžības tai mirklī nebūs. Iecerēto bibliotēku mēdz saukt par "gaismas pili". Es brīnos: vai tad tur tās grāmatas kāds cenzēs? Tā būs gaismas un tumsas pils. Grāmatas ir cilvēka brīvības atspulgs. Kad Mīlenbahs un Endzelīns apceļoja Latviju, vācot valodas materiālus, viņi pagastos taujāja pēc gados veciem lasītnepratējiem, kas turklāt visu mūžu nodzīvojuši viena pagasta robežās. Ar katru lasītpratēju paaudzi valoda ir kļuvusi nabagāka un slimāka. Tas nu pa daļai ir grāmatu nopelns. Tajā paša laikā tikai grāmatas ir spējušas saglabāt agrākās valodas bagātības pieminekļus. Līdzīgi ir arī garīgās lietās. Ja cilvēce nebūtu atkritusi no Dieva, tad Bībele acīmredzot nebūtu tikusi uzrakstīta. Tad patiesība glabātos nevis uz papīra, bet gan cilvēku apziņā. "Burts nokauj," saka apustulis Pāvils. Grāmatas ir bīstamas. Ne tikai tādēļ vien, ka grāmatā – gluži kā dažkārt pašā cilvēkā – meli un patiesība jūtas vienlīdz ērti. Ir vēl citas, lielākas briesmas. Bībele ir visnotaļ patiesība. Es tā saku, un daudzi tā saka. Bet "patiesība" jau mums katram ir tas, ko mēs paši par Bībeli domājam. Tā nu var gadīties, ka, sacīdami: "Bībele ir patiesība", mēs vienkārši piedēvējam paši saviem maldiem un meliem Bībeles autoritāti.

Varbūt tās visvērtīgākās garīgās grāmatas taisni tam arī der, lai apmulsinātu cilvēku, kad viņš iedomājas, ka caur prātu ir pietuvinājies patiesajam? Kad prāts ir apmulsis, tad sirds sāk viedēt, tas ir, – piedzīvot patiesības mirkli klusumā.

Par patiesību Bībelē ir stāstīts šādi. Jēzus saka Pilātam: "Es tāpēc esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi. Pilāts uz viņu saka: "Kas ir patiesība?" Un viss. Jēzus nesaka ne vārda. Un Pilāts nesaka ne vārda. Un arī evaņģēlists nesaka ne vārda. Tas ir viens klusuma acumirklis evaņģēlijā, un šajā acumirklī, ne vārda nesakot, ir pateikta visa patiesība. Kristus pats Pilāta priekšā ir visa patiesība, par miesu tapušais vārds, kas bija pirms visiem vārdiem. Cilvēka mēle to nevar izrunāt, evaņģēlista rakstīklis to nevar uzrakstīt, cilvēka prāts to nevar zināt. Bet kas ir no patiesības, tas dzird viņa balsi.

Viņš joprojām ir pirms visiem vārdiem.

Šim klusumam ir jāskan jebkurā sprediķī, kā tas skan Meistara Ekharta sprediķos. Kā tas skan Baha mūzikā. Pēc sava apskaidrības piedzīvojuma buda Šākjamuni 49 gadus sprediķoja. Viņa sprediķi uzrakstīti vairāk nekā sešos tūkstošos sūtru. Un, uz nāves gultas gulēdams, Šākjamuni teica: "Pēdējos 49 gadus es neesmu runājis neviena paša vārda". Kad mani kādreiz mudina uzrakstīt savus sprediķus, es tūdaļ bažījos: Vai tad, kad būšu tos uzrakstījis un varbūt izdevis grāmatā, es tā varēšu sacīt? Vai es spēšu uzrakstīt sprediķi, nepasakot ne vārda? Kāds meistars to salīdzina ar skolotāju, kas visu stundu raksta uz tāfeles un stundas beigās visu uzrakstīto nodzēš. Gluži kā mūsu Kungs un Pestītājs, iemiesotais Dieva vārds Kristus, kas pēc trim mācības gadiem debesbraukšanas kalnā nozuda mācekļu acīm.

Bet tad nāca Vasarsvētki – nozuzdams mācekļu acīm, viņš atklājās viņu sirdīm.

Jā, Kristus pats ir sirds iekšējā acugaisma.

Reiz teici, ka tavi mūža svarīgākie lēmumi ir bijuši saistīti ar grāmatām. Ar kurām grāmatām un kāpēc?

Ar Jēkaba Lorbera un Jēkaba Bēmes grāmatām. Mācītājs Oļģerts Miķelsons man, tādam trīspadsmitgadīgam puikam, iedeva lasīt Lorbera "Dieva namturību". Tā bija īpaša grāmata, bieza, liela, uz plānplāna papīra drukāta ar rakstāmmašīnu, laikam kāda trešā kopija, skaisti iesieta grāmatsējēju darbnīcā. Īsts mīlestības darbs. Man, skolniekam un pionierim, tas bija gluži kas jauns. Tā bija mana pirmā garīgā grāmata (no prāvesta Stendera es biju lasījis laicīgas dzejas un pasakas). Īsi sakot, es no tās grāmatas maz ko sapratu. Tomēr šī grāmata man kļuva svarīgāka un mīļāka par visu. Tagad es lasu Jāņa evaņģēlijā: "Avis seko labajam ganam, jo tās pazīst viņa balsi". Tieši tā es to toreiz piedzīvoju. Nesapratu, bet pazinu. Tagad, pēc gandrīz divdesmit gadiem, es šo grāmatu esmu sapratis, par jaunu pārtulkojis un izdevis – un nu es atkal mācos to nesaprast. Es mācos tur – Lorberā, Bībelē, katrā dievvārdā – atrast to "Dieva mieru, kas augstāks par cilvēku saprašanu". Citādi cilvēks nosmok savā saprašanā. Gars un gaiss Bībeles valodās ir viens un tas pats vārds. Tāpēc Kristus saka: mani vārdi ir gars un dzīvība. Saprast un nesaprast – tas mums ir kā ieelpot un izelpot.

Tu lasi to, ko tulko, un to, ko komponē. Vai reizēm lasi arī tāpat vien – sava prieka pēc?

Taisni to, ko tulkoju un komponēju, es lasu prieka pēc. Svēdenborgs saka, ka svētlaime ir lietderība. Es patiešām esmu ļoti laimīgs cilvēks, tāpēc, ka nav nekādas starpības starp manu darbu un manu prieku. Mani tulkojumi un skaņdarbi ir mana prieka dokumentācija. Jo mazāk tur ir no manis paša, jo labāk. Tas prieks nav manis paša; tikai kāda nemūžam nenopelnījama žēlastība ļauj man to prieku priecāties. Un mana tulkojuma lasītājs to prieku priecāsies lasot. Man ļoti patīk Frīdriha Rikerta dzeja. Es to nespēju ne tulkot, nedz pagaidām komponēt. Bet, to lasot, es zinu, ka esmu dzejnieka prieka nepieciešams dalībnieks. Un vēl ir grāmatas, kuras es izlasu aiz izklaidības.

Piemēram?

Aiz izklaidības es lasu "labu literatūru". Aiz izklaidības – tas ir, izklaidējoties. Es varu izstāstīt, kā es tad jūtos.

Un kā tad?

Es jūtos kā zaglis, kas zog, bet bagāts netiek. Es zogu, pirmkārt, laiku savam darbam un, otrkārt, savu sirdi tam, kam tā pieder. Es tad jūtos kā dalībnieks tai trakajā patvaļīgās rakstniecības ruletē, kurā katrs domājas atminējis skaitli un liek uz to savu likmi. Un gaida, ka zvaigžņu konstellācija vai pats liktenis trāpīs šai skaitlī. Bet, redz, nav jau nekāda likteņa. Ir tikai viena liela Dieva apžēlošana. Un ar visu savu lielību cilvēks nebūs tās cienīgs. Un nemūžam viņš nebūs tās padomnieks.

Žurnāls "Mājas Viesis", Vija Beinerte